Līķi. Asiņainas sejas. Asaras un terors. Tās ir tikai dažas lietas, kuras nākas redzēt bērniem, kad tiek ieslēgts televizors un tiek raidītas jaunākās ziņas par notikumiem pasaulē, piemēram, nesenā traģēdija Nicā, kur kravas auto iebrauca cilvēku pūlī un nogalināja vairāk kā 80 cilvēkus.

Saskaņā ar Amerikas Pediatrijas akadēmijas sniegto paziņojumu, vardarbība ekrānos, kas ietver vardarbību videospēlēs, televīzijas šovos, filmās – ir saistītas ar agresīvu uzvedību, agresīvām domām un jūtām, ko izjūt bērns.

“Vardarbība ekrānos, it īpaši, ja tā ir patiesa un reāla, un pat ja tā ir virtuāla, tā diezgan traumatiski spēj ietekmēt bērnu jebkurā vecumā,” – stāsta Dr. Dimitrijs Kristakis (Dimitri Christakis), Bērnu Veselības centra un Sietlas Bērnu uzvedības un attīstības pētniecības centra direktors.

“Tas nav nekas neparasts, ja pieaug dažādi murgi, miega traucējumi vai vispārējā trauksme. Lai gan dažādi traģiski notikumi, kā iepriekšējā nedēļā, var notikt jebkurā laikā, risks, ka tas notiktu tieši ar konkrēto bērnu, ir zems,” – viņš stāsta. – “Bērniem ir nepieciešama šī drošības sajūta.”

Paziņojums, kurš tika publicēts žurnālā “Pediatrics”, Kristakis un viņa kolēģi izskatīja un apkopoja vairāk nekā duci pētījumu, un analīžu par to, kā virtuālā vardarbība jeb vardarbība ekrānos ietekmē bērna agresiju un uzvedību, attieksmes.  Viņi virtuālo vardarbību definē kā vardarbību, kas piedzīvota virtuāli, ekrānos.

Pēc pētījuma veikšana, autori izstrādāja un sniedza konkrētus ieteikumus ārstiem, vecākiem, mediju nozarei un politiskajiem spēkiem, kā ierobežot mazu bērnu brīvo piekļuvi vardarbīgajiem medijiem.

“Vecākiem ir jābūt īpaši vērīgiem, ar ko virtuālajā vidē nodarbojas bērni, kādu saturu tie apskata un censties to samazināt, ja novērota agresīva uzvedība,” – stāsta Kristakis.

Laikā, kad apkārt notiek nepārtraukta vardarbība, Kristakis vecākiem iesaka runāt ar bērniem, pārliecināt tos, ka uz pasaules joprojām ir arī labi cilvēki, kura nedara neko ļaunu. Viņš iesaka bērniem rādīt stāstus un notikumus, kuros cilvēki palīdz viens otram un nevienam netiek darīts pāri.

“Mēs esam veikuši pētījumus, kuros noskaidrojām, ka šādi atgadījumu biedē bērnus,” – stāsta komunikācijas un psiholoģijas profesors Breds Bušmans (Bred Bushman).

“Ir veikti tūkstošiem pētījumu, kas rāda, ka pastāv saikne starp “virtuālo vardarbību” un “reālās pasaules agresiju”,” – ziņu Kristakis. – “To var salīdzināt kā smēķētāja un nesmēķētāja attiecības. Nesmēķētājs cigareti rokās nav ņēmis, tomēr apkārt esošo smēķētāju radītie dūmi ietekmē šo cilvēku.”

Kristakis uzsver, ka ir neskaitāmi daudz priekšrocību tam, ka bērns ikdienā neredz vardarbību un agresiju. Piemēram, 2013. gada pētījumā noskaidrots, ka izglītojoša un vecumam atbilstoša rakstura televīzijas pārraides un video spēles, pozitīvi ietekmējušas bērna sociālo un emocionālo kompetenci.

Taču, ko domā citi zinātnieki?

Aiovas Štata Universitātes psiholoģijas profesors Duglass Džetils (Douglas Gentile), kurš iepriekš pētījis bērnus un laiku, ko tie pavada pie ekrāniem, balstoties uz pētījumu, secina, ka mediju daudzums bieži vien nav noteicošais bērna attīstībā, bet gan tā kvalitāte.

“Bieži vien pētījumi ir galēji un ieņem krietni ekstrēmu pozīciju. Pētījumi rāda, ka datorspēles rada daudz šāvēju, ko zinātne neatbalsta, vai otrādi, nav pierādīta to nelabvēlīgā ietekme, ko arī zinātnieki neatbalsta,” – stāsta profesors Džestils.

“Ir svarīgi, lai arī valsts veselības organizācijas iesaistītos šo pētījumu veikšanā. Ikvienam ir viedoklis, un ne visus viedokļus atbalsta zinātniskie prāti. Ir nepieciešama objektivitāte,” – uzsver Džestils.