Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus laika posmā no 2016. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, Purvīša balvas ekspertu darba grupa balvai, kas tiks pasniegta 2017. gada februārī, ir nominējusi trīs mākslinieku darbus:
Kristapu Epneru par personālizstādi Vingrinājumi peldošajā mākslas centrā Noass (20.05.–24.07.2016.)
Nominācijas pamatojums: “Izstādē video un instalācijas formātā notikusi iedziļināšanās profesionāla vingrotāja ikdienā. Inscenēts, fragmentēts dokumentālisms kā metode māksliniekam ļauj ne vien bezkaislīgi fiksēt, bet arī apbrīnot specifisko vidi un mērķtiecību, koncentrēšanos, neatlaidību, kas vērojama sportista it kā monotonajā dzīvē, tiecoties pēc skaidri definēta ideāla (šķietami kontrastējoša radošo profesiju pārstāvju dzīvesveidam). Interaktīvais, komunikablais iekārtojums minimālisma estētikā ieturēto ekspozīciju padara saistošu arī jaunākās paaudzes izstāžu apmeklētājiem,” nomināciju skaidro mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.
“Izvērsts, labi strukturēts un detaļās izstrādāts darbs, kas rāda laikmetīgajai mākslai neērtu vielu – fiziski trenētus un disciplinētus ķermeņus. Kvalitatīvi veidotais video “ievelk”, neļauj atslābt uzmanībai, kā virstēmu izvirzot sportu kā rituālu un meditatīvu, personību izsakošu praksi,” papildina mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
Andu Lāci par performanci Atindēšana izstādes Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība ietvaros 10. jūnijā laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja
Nominācijas pamatojums: “Latvijas performanču mākslā ir viena spilgta māksliniece un tā ir Anda Lāce. Viņas pēdējā performance “Atindēšana” ir kā daudzpakāpju ekoloģiski femīna raķete (Dišāna un Brūsa Naumana “strūklakas”, citāti, muzikāli čuksti, indivīds un sabiedrība, mākslinieks un publika…), kas piezemējusies “uz mākslas jumta” (tiešā un pārnestā nozīmē). Šo darbu nevar atstāt neievērotu, lai arī tas bija vērojams tikai dažas stundas,” stāsta filosofijas doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens.
“Andas Lāces performance saistīja ar tās vizuālo un emocionālo slāņainību, ko veidoja gan savstarpēju kontrastu, gan saplūstoši pavedieni-motīvi. Tie reizē bija ļoti konkrēti, bet arī trausli un nenoteikti, dadaiski melanholiskai poētikai mijoties ar gotisku monotoniju. Šie pavedieni bija, piemēram, paša notikuma un tā publikas neskaidrā sapulcēšanās naksnīgajā pilsētas vidē, mākslinieces romantiskais tēls ledus bruņās, no kurām plūst nebeidzama tumša viela, garāmstaigājošo runātāju – dziedātāju rečitatīvie tekstu fragmenti no Bībeles, ūdens ķīmijas aprakstiem, mitoloģijas un ārstniecības augu rokasgrāmatām u.tml., dziedinošie sūkļi, kas tikai šķietami var dziedināt jeb mazināt indi. Kad performances noslēgumā tumšā viela mirdzošajās bruņās izsīkst, runātāju šķietami absurdie teksti pārvēršas muzikālos čukstos un blīvais, uzsūcošo tēlu–elementu paklājs no stikla jumta/grīdas ir pārvietots un kļuvis par izlietotu, amorfu masu, atsedzas banāls attēls – kaķis. Tajā ir kaut kas, kas atlaiž melanholiski monotono spriedzi. Siltums un maigums,” plašāk skaidro lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.
Ingu Melderi par personālizstādi Māja pie ūdenskrituma vai Krāsojamās grāmatas pieaugušajiem Temnikova & Kasela galerijā Tallinā (05.05.–18.06.2016.) / House by the waterfall or colouring books for adults / Temnikova & Kasela gallery
Nominācijas pamatojums: “Reizē daudzveidīga un viendabīga izstāde, kurā gan viegli, gan grūti atpazīt Ingu Melderi. Viņas intelektuāli un tehniski noslīpētais rotaļīgums liek domāt par cita šīs paaudzes autora, dzejnieka Kārļa Vērdiņa krājumu „Pieaugušie” un tajā aktualizētajām pārdomām. Māksliniece šķietami gan priecājas, gan brīnās par savu pieaugšanu, stilistikā un tēlu kombinācijās virtuozi žonglējot ar jokiem un nopietnību, atsaucēm uz miesisko un morāli cēlo, klasisko un populāro. „Lapaspuses” no viņas „krāsojamās grāmatas” imitē vai draiski falsificē Rietumu mākslas vēstures klasiku, sākot no antīkās senatnes un beidzot ar postmodernismu. Lietojot dažādus tehniskos paņēmienus un variējot medijus, viņa palielina izstādes intrigu, katrā atsevišķā darbā un ekspozīcijas koptēlā saglabājot skaidrību un tīrību,” stāsta mākslas zinātniece, LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa.
“Nominēju šo izstādi par kritisko domu par pašas mākslas attīstību uz… ne uz kurieni. Izstāde problematizē mūsdienu mākslas situāciju, kurā grūti kaut ko nebijušu izdomāt. Pat mākslinieki ķeras pie savas mākslas kā “krāsojamās grāmatas”. Var izmantot banalitātes no privātās un kolektīvās vēstures, var vērsties pie antīkiem sižetiem, atpazīstamām ornamentācijām, rotaļāties ar tām. Pasaulē netrūkst attēlu – gatavu paraugu, kurus var izmantot mākslas tapšanai. Māksla top kā kaut kādu nedefinētu un sentimentālu atmiņu un fragmentu kolāža, kurai var arī “uztaisīt” labu formu,” papildina mākslas zinātņu doktore, LNMM 20. gs. 2. puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas „Arsenāls” vadītāja Elita Ansone.
Purvīša balva
Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu Solitude. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi Varbūt. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi Zemes darbi, bet ceturtā Purvīša balvu 2015. gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi Netaisnība.
Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA Alfor. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas kultūras projektu aģentūra INDIE un aģentūra P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības.
