Omids Safi ir ”On Being” publicists, un viņš analizē mūsdienu izplatītāko un nemanāmāko problēmu sabiedrībā. Un šoreiz runa nav par depresiju vai vientulību, bet gan par mūsu vienaldzību pret dzīvi. Ar vārdiem, kas mierina mūs un apkārtējos brīdī, kad pasaulē notiek kaut kas īsts un aizrautīgs, kam, protams, nekad nevaram veltīt pietiekami daudz uzmanības – “es esmu aizņemts”.

 

Pirms pāris dienām es uz ielas satiku draudzeni. Apstājos un pajautāju: “Kā klājas tavai ģimenei?”

Viņa paskatījās uz mani un klusītēm nomurmināja: “Esmu tik aizņemta…Tik ļoti aizņemta. Tik daudz sakrājies, nevari iedomāties.”

Gandrīz uzreiz es saskrējos ar savu draugu un apjautājos, kā iet viņam. Un atkal atbildē tas pats tonis: “Esmu tik aizņemts…tik daudz, kas ir jāizdara.”

Tā ir ne tikai ar pieaugušajiem. Kad mēs pirms 10 gadiem pārcēlāmies uz Ziemeļkarolīnu, mēs bijām sajūsmā: milzīga pilsēta, brīnišķīga skola. Mēs apmetāmies labā rajonā, kur dzīvoja ģimenes ar bērniem. Es biju pārliecināts: viss ir lieliski.

Pāris dienas pēc pārvākšanās mēs piedāvājām draudzīgiem kaimiņiem, lai mūsu meitas sanāk kopā un spēlējas. Kaimiņiene – labs cilvēks, starp citu – pastiepās pēc telefona un atvēra plānotāju. Viņa to šķirstīja… un šķirstīja… un šķirstīja. Ilgi šķirstīja. Beidzot viņa pateica: “Lūk, viņai ir brīvas 45 minūtes pēc divām ar pusi nedēļām. Pārējo laiku aizņem vingrošana, klavieres un vokālās privātstundas. Viņa ir nu… ļoti aizņemta.”

Šis sākumā ļoti vilinošais, bet vēlāk biedējošais ieradums “būt aizņemtam” attīstās mūsos ļoti agri.

Mēs kādreiz beigsim tā dzīvot? Kāpēc mēs nodarām kaut ko tādu paši sev? Kāpēc tā rīkojamies ar saviem bērniem? Kad tieši mēs aizmirsām, ka esam cilvēki, nevis mašīnas?

Bērniem ir normāli skumt, lēkāt pa peļķēm, spēlēties, kļūdīties un pat garlaikoties. Mēs visi mīlam mūsu bērnus. Taču, kāpēc tad no pašas bērnības pārslogojam viņus, lai viņu dzīvē ir mūžīgs stress un ne mirklis brīvā laika – tāpat kā mums?

Kas notika ar to pasauli, kurā mēs varējām sēdēt ar mīļiem cilvēkiem un nesteidzoties pārrunāt to, ko domājam un jūtam. Kur ir sarunas, pilnas ar daiļrunīgu klusumu, ko nevajag pārtraukt?

Kā mēs radījām pasauli, kurā ir izdarāmo darbu kalni un vispār nav laika atpūtai, pārdomām, komunikācijai un vienkārši eksistēšanai?

Šī slimība ar nosaukumu “Esmu aizņemts” (un tā jau ir diagnoze) ir postoša mūsu veselībai un labklājībai. Tā traucē mums būt kopā ar savu ģimeni, kad mēs visi sēžam vienā istabā. Tā atņem mums iespēju radīt “dvēselisko radniecību”, ko mēs tik ļoti vēlamies.

Kopš 1950. gada ir parādījies tik daudz jaunu tehnoloģiju. Mēs domājām (mums solīja), ka progress padarīs dzīvi vieglāku, saprotamāku un brīvāku. Bet īstenībā nav mums nekādas brīvības. Mēs neesam spējīgi vienkārši atpūsties, kā tas bija iespējams pirms dažiem desmitiem gadu.

Tā sauktajai sabiedrības “elitei” robeža starp darbu un māju ir izdēsta vispār. Mēs visu laiku blenžam planšetdatorā.

Viedtālruņi un klēpjdatori nozīmē, ka nav nekādas robežas starp ofisu un mājām. Bērni aizmieg, un mēs atkal esam online.

Mans personīgais ikdienas karš – elektronisko vēstuļu lavīna. Velns, es jau izsludināju personīgo džihādu pret elektronisko pastu. Esmu mūžīgi apglabāts zem simtiem vēstuļu, un man nav ne mazākās nojausmas, kā pielikt tam punktu. Esmu izmēģinājis visu: atbildēju tikai vakaros, nelasīju tās brīvdienās, lūdzu cilvēks uz tikšanos pāris rindkopu vietā. Taču vēstules krājas: personīgās, darba, reklāmas, spami. Un cilvēki gaida atbildi  tieši tagad – ne rīt. Un es arī, izrādās… , esmu tik aizņemts.

Citiem ir vēl sliktāk. Daudzi strādā divos darbos par niecīgu algu, lai uzturētu ģimeni. 20% mūsu bērnu dzīvo nabadzībā, bet vecāki ir spiesti piestrādāt par apsargiem, lai saglabātu jumtu virs galvas. Mēs esam aizņemti.

Tā dzīvot nedrīkst.

Kad es jautāju, kā iet, par ko es īstenībā jautāju?

Es nejautāju par vēl neizdarīto darbu sarakstu, ne arī par to, uz cik daudzām vēstulēm jums vēl ir jāatbild. Es jautāju, kas notiek tagad jūsu sirdī, jūsu iekšējā pasaulē, sajūtās. Tad pasakiet man.

Pasakiet, ka jūsu sirds priecājas vai sāp, vai skumst. Pasakiet, ka jūsu sirds alkst pēc cilvēciska siltuma. Ielūkojieties paši savā sirdī un pastāstiet man. Ja es jautāju, tad vēlos dzirdēt dzīva cilvēka atbildi.

Pasakiet, ka vēl atceraties, ka esat cilvēks, nevis mašīna, kas automātiski izsvītro punktus no izdarāmo lietu saraksta. Palūkosimies viens otram acīs, paspiedīsim roku. Vienkārši parunāsim: saruna aizdzīs stresu, dāvās drošības sajūtu, ka neesat viens.

Es pasniedzu universitātē, kur studenti māk “labi mācīties un labi atpūsties”, un lepojas ar to. Pat tad, kad mēs atpūšamies, mēs iedziļināmies tajā pašā pārslogotības pasaulē. Mūsu atpūta – tādas pašas rīcības: spilgti blokbasteri  un sports līdz septītajiem sviedriem.

Ko tad darīt, jautāsiet jūs? Es nezinu. Es nezinu nekādu maģisku atrisinājumu. Viss, ko es zinu – mēs zaudējam prasmi dzīvot īstu cilvēcīgu dzīvi.

Mums ir jāmaina attieksme pret darbu un tehnoloģijām. Mēs taču zinām, ko vēlamies: jēgas apziņu, kopības sajūtu, labu dzīvi. Runa nav tikai par “gardi paēst” un “nopirkt iPhone”. Mēs vēlamies dzīvot cilvēcīgi.

Ceru, ka jūs piedāvāsiet jēdzīgu risinājumu: kā uzsākt dzīvi, kā mainīt mūsu sabiedrību.

 


Autors: onbeing.org / The Disease of Being Busy

Foto: pexels

Saistītās tēmas: PsiholoģijaVientulība

Komentāri 1

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

  • Anastasia Kārkliņa saka:

    Labdien,

    Es rakstu gan kā lasītāja, gan kā autora draugs. Man ir liels prieks, ka šī eseja ir tagad tulkota latviešu valodā un ir pieejama Latvijā. Tomēr, tulkojums šeit nav precīzs, un no autora teksta ir izņemti veseli paragrāfi, bez autora atļaujas. Man visvairāk interesē kapēc bija izdzēsts teksts par musulmaņu kultūram, gan arī par arābu and persiešu sveicieniem. Jūsu tulkojumā esejas beigas pilnīgi atšķiras no origināla un arī ir izdzēsti pēdēji pargrāfi. Vēlētos lai žurnalisms Latvijā būtu tādā limenī, ka būtu saprotams kāpēc šāda materiālu izmantošana ir vienkārši neprofessionāla.

    Ar cieņu,
    Anastasia Kārkliņa

youtube icon
Abonēt youtube