Jau ir apritējusi tieši nedēļa kopš Valmieras drāmas teātrī 12. maija vakarā pirmizrādi piedzīvoja savdabīgā izrāde “Klusa nakts. Dzēra nakts”. Tā arī neviens teātra kritiķis nav papūlējies uzrakstīt cilvēkiem saprotamā valodā recenziju par to, kas īsti ir redzams uz skatuves. Portāls ritakafija.lv nolēma labot šo netaisnību un piedāvāt šīs lugas novērtējumu,  atbildot uz trim elementāriem jautājumiem   – vai man patika?- vai es aplaudēju stāvus?- vai es to ieteiktu skatīties citiem?

 

Nedaudz ievadam- režisors Regnārs Vaivars bieži vien ir līdz galam nesaprasts no galvaspilsētas snobu puses, kas velkas uz visām teātra izrādēm visos teātros Rīgā. Tāpēc Valmieras drāmas teātris ir lieliska province, kur realizēt savu radošumu un talantu. Šobrīd Eiropas teātros aktuālākā un visbiežāk iestudētā mūsdienu krievu dramaturga Ivana Viripajeva lugas “Apskurbušie” skatuves variants “Klusa nakts, dzēra nakts” nenoliedzami bija īstais materiāls ar ko uzrunāt skatītājus. Pirms sākt kaut ko izteikties par pašu izrādi… Gribu uzrunāt teātra direktori Evitu Ašeradenu virzīt Triju Zvaigžņu ordenim šī teātra apkopēju. Nopietni, es neapskaužu to nabaga dvēseli, kam pēc visas lielās mākslas bija jāvāc dubļi, burkāni un pārējā draza.  Principā stāsts ir par vienu nakti – precīzāk Ziemassvētku nakti. Un četrpadsmit pilnīgi jēgu pārdzēruši cilvēki šajā naktī atrodas dažādās traģikomiskās situācijās. Un visi uz skatuves ir pilnīgā “ķirsī”. Pirmais cēliens man – kā vidējam letiņam ar noslieci uz latviešiem raksturīgo īgnumu, bija pārāk saraustīts un filozofiski kaitinošs. Taču, otrajā cēlienā visu glāba vecpuišu ballīte veģetāriešu restorānā kopā ar mauku. Pirmkārt, Mārtiņa Meiera tēls, kas dzird “Dieva čukstus” bija tik ļoti perfekts. Principā šī aina bija tik bezdievīgi smieklīga, ka Romas pāvestam būtu jāapsver doma izslēgt no baznīcas visus uz skatuves redzamos aktierus par ķecerību. Principā man – kā vidusmēra skatītājam ar šo būtu pieticis, lai uz visiem sākumā uzdotajiem jautājumiem atbildētu ar jā.

Tomēr, arī aizmūkot no galvaspilsētas snobiem, Vaivars nevar aizmukt no sevis. Un pēc tik spoža aktieru draiva, seko garlaicīgi filozofiski monologi. Un, ja neesi lasījis Viripajeva “Apskurbušie”, šīs sarunas šķiet pilnīgi bezjēdzīgas un pat nesaprotamas. Rezumējumā – izrāde man patika. Taču, tas 100% ir talantīgo aktieru nopelns, jo spēja iedzīvoties tik pilnīgi stulbos varoņos un sasmīdināt publiku, ir aplausu vērta. Es neuzskatu, ka šī izrāde ir pelnījusi zāles ovācijas skatītājiem stāvot kājās. Un to varēja redzēt arī pirmizrādē. Un es noteikti šo izrādi ieteiktu redzēt cilvēkiem, kam nav pārlieku liela jūtība uz vārdiem mauka, žīds, pediņi u.c. Turklāt, šajā izrādē pieaicinātā Zane Aļļēna maukas Rozes tēlā ir tik izcila, ka var aizmirst visus viņas iepriekš ne pārāk veiksmīgos mēģinājumus realizēt savas aktiermākslas stundās apgūtās iemaņas. Nenoliedzami Aļļēna ir šīs izrādes īstā zvaigzne un izcili parāda, ka viņas īstā vieta ir uz skatuves.

Ak, pavisam aizmirsu – priekškaram veroties ciet, pār skatuvi nokrita balts sniedziņš un mandarīni. Un redzot šo skatu, kaut kur stūrīti šņukstot galvu saķēra teātra apkopēja un iedzēra mildronātu.

Foto: publicitātes foto Matīss Markovskis

 

Komentāri 1

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

youtube icon
Abonēt youtube