Otto Ozols, rakstnieks, publicists

 

Virsraksts nav vienkāršs apvainojums, pašmērķīgi vēloties pazemot Krieviju un krievus – tam ir nopietns pamatojums. Kas liecina par to, ka Putins ir vājš un nepārliecināts? Pavisam vienkārši – stipras valsts stipram līderim nav nepieciešams imitēt cīņu. Stiprs, drosmīgs politiskais līderis spēj uzvarēt godīgā konkurencē, pie vienādiem spēles noteikumiem, līdzvērtīgā cīņā. Putins to nespēja. Vārguļa triumfs.

 

Viņš nobijās “uzlaist uz laukuma” pat puslīdz nopietnus pretiniekus. Viņa redzamākie pretinieki bija glamūrīga ballīšu karaliene Ksenija Sobčaka un mūžīgais klauns Vladimirs Žirinovskis. Sporta pasaulē, ja kāds nopietns sportists uzvarētu šādā “konkurencē,” citi viņu izsmietu. Protams, kāds mēģinās iestāstīt, ka Krievijā nevar atrast cienīgus pretiniekus. Tiešām – valstī ar 140 miljoniem iedzīvotāju?

 

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka patiesībā vēlēšanās bija atsevišķi pārkāpumi, bet kopumā tās bija puslīdz korektas un vēlētāju atbalsts Putinam it kā esot pārliecinošs. Šajā brīdī ir svarīgi skatīties plašāk. Autoritāri režīmi sen ir pierādījuši, ka “vēlēšanas” īpaši nevajag falsificēt, ja iepriekš režīms gadiem ir falsificējis demokrātiju.

 

Par godīgām vēlēšanām – patiesu politisko konkurenci un uzvaru var runāt tikai un vienīgi tad, ja valstī ir bijusi nodrošināta patiesa demokrātija – vārda, sapulču, preses brīvības. Krievijā gadiem ilgi šīs vērtības ir tikušas ciniski piesmietas. Tādēļ nule notikušās “vēlēšanas” ir vien skumja farsa kulminācija, kuru nekādi nevar vērtēt atrauti no gadiem ilgi uzturētas demokrātijas fikcijas.

 

Nākamais mīts ir vēl bīstamāks. Par to tiek plaši runāts, bet neviens nekad nav pierādījis apgalvojumu, ka krieviem obligāti “caru.” Protams, Putina kliķei ir izdevīgi uzturēt šo mītu, ka “krievi bez stingra cara-vadoņa nevar un nemāk dzīvot.” Tas rietumu reālpolitiķiem sniedz it kā loģisku attaisnojumu sadarbībai ar Putina režīmu. Kaut gan, ka jau minēju, viņi nekad nav šo apgalvojumu pamatojuši. Vienīgie skaidrojumi parasti ir izplūduši spriedelējumi par “mistisko, noslēpumaino krievu dvēseli.” Bet tas vairāk piedien bohēmas pļāpām, nevis nopietniem profesionāļiem.

 

Arī pašā Krievijā šis mīts ir ļoti noderīgs – elitei un pašiem krieviem tā vieglāk samierināties ar realitāti. Tomēr tā viņi izraksta paši sev gara nabadzības apliecību, tā pieņemot domu, ka krievi ir nespējīgāki par rietumniekiem – vāciešiem, zviedriem, britiem – dzīvot pilnvērtīgā demokrātijā. Daži to aptver un tad sāk stāstīt, ka “Krievijā ir sava – īpaša demokrātija.” Bet izglītoti prāti saprot, ka tā margarīns tiek nodēvēts par sviestu. Bet ar pašiedvesmu ir par maz, lai surogāts kļūtu par īstu mantu.

 

Atgādinu, ka pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā demokrātiskā pasaule mēģināja pieradināt sevi pie domas, ka arī vācieši nav gana piemēroti normālai demokrātijai. Vēlāk tapa skaidrs, ka ne jau vāciešos bija vaina, bet gan sistēmiskajās problēmās un pieredzes trūkumā. Tās bija labojamas lietas, kuras labot nepietika drosmes un tālredzības. Pasaulei un pašiem vāciešiem par lielu nelaimi. Līdzīgi mīti reiz tika izplatīti par, piemēram, japāņiem un korejiešiem. Tomēr šīs nācijas, lai cik vēsturiski un kulturāli būtu atšķirīgas, ir pierādījušas, ka demokrātija ir labākais ceļš uz taisnīgu, labklājīgu un ekonomiski globālu varenu ekonomiku. Tās visas šobrīd iespaidīgi konkurē ar to pašu ASV un ir devušas pasaulei apbrīnojamus zinātniskos, kultūras un citus sasniegumus. Pasaulē neviens nebaidās no šīm valstīm, bet ar prieku lieto viņu elektroniskās iekārtas, automobiļus, mākslas un zinātnes sasniegumus.

 

Stāsti, ka kāda tauta nav derīga demokrātijai, kalpo diktatoriem, kas vēlas saglabāt savu nelikumīgo, neierobežoto varu pār šīm tautām. Katrs, kurš nekritiski atkārto šo mītu, izdara pakalpojumu diktatoriem. Viņiem ļoti patīk katrs, kurš ir gatavs melot sev un citiem, tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk.

 

Šīs “vēlēšanas” bija noderīgs pasākums Putinam, ne tikai formāls ķeksītis varas leģitimēšanai, bet arī kā profilakses pārbaude režīma propagandas mašinērijai. Tai ir svarīgi vēl un vēlreiz atkārtot melus, ka “Putins bauda milzīgu krievu atbalstu.” Šī mīta nostiprināšanai atkārtošana ir īpaši nepieciešama. Jo mēs labi zinām, ka intelekta neizkropļoti prāti mēdz bieži atkārotus melus pieņemt kā patiesību. Tam vēlas noticēt arī pats Putins un sagaida, ka noticēs pārējā pasaule. Jāsaka, ka ar šo uzdevumu Kremļa propagandas sistēma tiek galā veiksmīgi. Daudzi rietumu politiķi to atkārto ar nopietnu sejas izteiksmi. Kaut gan klusībā, iespējams, saprot, ka melo savām tautām un, visbriesmīgākais, – arī paši sev.

 

Tikko uzzinājām, ka Putinu ar pārvēlēšanu apsveica Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Tas gan nevarēja būt liels pārsteigums, jo nav nekāds jaunums, ka ciniska, tuvredzīga reālpolitika viņam ir svarīgāka par demokrātiskām vērtībām. Tomēr Eiropas Savienības vārdā apsveicot Putinu ar “pārvēlēšanu”, viņš ir izdarījis trīskārtīgu nodevību. Nodoti ir krievu demokrātijas cīnītāji, demokrātiskās vērtības pašas par sevi un Lielbritānija, kurā noticis ķīmisks uzbrukums, kura aizdomu pēdas ved uz Putina Krieviju.

 

Ievērojamais Eiropas domātājs, bijušais Čehijas prezidents Vāclavs Havels reiz teica – “Totalitāra sabiedrība ir visas mūsdienu civilizācijas greizais spogulis.” Skumji, ka mūsdienu Eiropas vadītājs Junkers ir apzināti izvēlējies ignorēt šo būtisko atziņu.

 

Kāpēc vārgais, nepārliecinātais un bailīgais Putins ir bīstams pārējai pasaulei? Tāpēc, ka nav nekā bīstamāka par kompleksiem mocītu krāpnieku, kurš pieradis panākt savu ar viltu, varu un agresiju. Piedevām viņš ir impulsīvs un neprognozējams.

 

Putina režīma un tā uzvedības pieņemšana ir iezīmējusi bīstamu tendenci visā pasaulē. Ignorējot patiesību, pieņemot viņa režīma uzspiesto realitātes fikciju, pasaule atkal tuvojas rakstnieka Džordža Orvela aprakstītajiem “dubultrunas” purva morālajiem akačiem. Eiropai, visai demokrātiskai pasaulei tas ir principiāli jānoraida. Dubultruna kā smacējošs smogs nomāc patiesību, realitāti un veselo saprātu. Tā mēs atveram durvis uz neprātu.

 

Patiesība vienmēr ir konkrēta – tā reiz mums mācīja pirmais sistemātiski fundamentālais domātājs Georgs Hēgelis.

 

Saistītās tēmas: DemokrātijaJunkersKremliskrievijaPutinsvēlēšanas

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube