Otto Ozols, rakstnieks, publicists.

 

Daudzi jautā – kas atkal piektdien notika Katalonijā? Pamatots jautājums, jo lielās straumes mediji, kurus smalki ļaudis dēvē “mainstream” medijiem, bija ļoti klusi vai atturīgi. Katalonija atkal burtiski vārījās – ielās bija desmitiem tūkstoši, pat simtiem tūkstoši cilvēku visās Katalonijas pilsētās. Barselonā policija šāva brīdinājuma šāvienus gaisā, ieradās arī katalāņu iemīļotie “bombers”, kā viņi dēvē ugunsdzēsējus. Viņi vienmēr cenšas veidot neapbruņotu mūri, ja policija cenšas sist protestētājus. Tomēr demonstrācijas lielākoties kļuva ļoti, ja tā var teikt, “latviskas”. Proti, cilvēki Katalonijā aizvien biežāk demonstrāciju laikā dzied. Parasti tā ir Katalonijas nacionālā himna “Els Segadors” vai ļoti populārā pretošanās dziesma -” L’estaca”. (Polijā pazīstama kā “Mury” pretošanās kustības Solidarność himnas melodija.)

 

Iemesls katalāņu sašutumam – piektdien vēl pieci katalāņu demokrātiski ievēlētie politiķi tika apcietināti un nogādāti cietumā. Tur viņi pievienojās vēl četriem iepriekš ieslodzītājiem, kuri tur bez tiesas sprieduma atrodas jau vairākus mēnešus. Šoreiz starp ieslodzītajiem ir arī Katalonijas parlamenta prezidente Karme Forkadeļa (Carme Forcadella). Pagājušā gada vasarā tieši viņa Barselonā pasniedza komponistam Mārtiņam Braunam Katalonijas Lielo kultūras balvu. Šobrīd viņa ir cietumā Spānijā, vairāku simtu kilometru attālumā no mājām.

 

Katalāņi uzskata, ka šie cilvēki ir ieslodzīti un vajāti viņu politisko uzskatu dēļ, tādēļ uzskata viņus par politieslodzītajiem. Piektdien apcietinātie politiķi ir ļoti ievērojami un cienījami katalāņu līderi. Par viņiem vēlēšanās ir balsojuši miljoni. Tādēļ tas bija kārtējais šoks katalāņu sabiedrībai.

 

Kopā ar šiem politiķiem jau vairākus mēnešus cietumā ieslodzīti ir arī pilsonisko organizāciju vadītāji – katalāņu kultūras biedrības “Omnium Culturale” vadītājs Džordi Kušarts (Jordi Cuixart) un Asamblea Nacional Catalana vadītājs Džordi Sančezs (Jordi Sánchez). ANC ir Latvijas Tautas frontes analogs – tā ir pilsoniska organizācija, kas neatkarības mērķim apvienojusi dažādus politisko spēkus. No labējiem līdz kreisajiem. Neatkarības jautājumos kopīgi rīkojas visi politiskā spektra pārstāvji un arī pilsonisko organizāciju pārstāvji. Tātad – cietumā šobrīd ir ieslodzīti visi redzamāki politiskie un pilsoniskie līderi. Daļa izvēlējās vai paspēja doties trimdā.

 

Viena no tiem, kas pievienojās trimdinieku pulkam piektdien, bija Kreiso Republikāņu partijas līdere Marta Rovira. Aizbraucot viņa uzrakstīja emocionāli satricinošu atvadu vēstuli. Viņai, tāpat kā pārējiem, draud cietumsods līdz pat 30 gadiem.

 

Kādos noziegumos Spānija viņus apsūdz, izvēloties visbargāko pirmstiesas drošības līdzekli – ieslodzījumu cietumā? Kā norāda LSM.lv – tiesnesis savā spriedumā norādījis, ka Katalonijā ir notikusi „vardarbīga sacelšanās” un „uzbrukums pret valsti”, par notikušā nopietnību liecinot vismaz 60 cietušo spāņu policistu ievainojumi.

 

Protams, ka katalāņi, kuri paši bija dalībnieki un aculiecinieki, uzskata, ka šīs apsūdzības ir “baltiem diegiem šūtas”, proti, nevis tiesiski, bet politiski motivētas. 1. oktobra referendumu atspoguļoja un klāt bija arī pasaules lielākie mediji CNN, BBC un citi. Viņi visi liecināja, ka vardarbība bija tieši no Spānijas policejisko spēku puses, bet katalāņi neizrādīja nekādās vardarbības pazīmes. To ziņoja savās reportāžās LTV Ziņu dienesta žurnāliste Olga Dragiļeva.

 

Tāpat nevar runāt par jebkādiem “uzbrukumiem valstij,” jo minētie politiķi lieliski apzinājās, ka tieši to viņiem mēģinās pārmest, un tādēļ jebkurš paziņojums vienmēr bija tiesiski un demokrātiski ļoti pārdomāts. Katalāņi tika aicināti piedalīties 1. oktobra referendumā, balstoties uz ANO cilvēktiesību pakta I daļu. Tajā ir nepārprotami norādīts: „1. Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.”

 

Spānija šo ANO cilvēktiesību paktu ratificēja jau 1977. gadā. Tātad saskaņā ar jau pieminēto Spānijas konstitūciju katalāņu tautas pašnoteikšanās tiesības bija un ir jāievēro. Piedevām starptautisko tiesību eksperti zina, ka ANO dokumentos tautu pašnoteikšanās ir tā dēvētais ius cogens princips – tas ir negrozāms, skaidrs un to nevar interpretēt.

 

Spānija un tās sabiedrotie gan mēdz nespeciālistiem tīši vai netīši jaukt galvu un teikt, ka ir divi pretrunīgi principi – tautu pašnoteikšanās princips un valsts teritoriālās integritātes princips. Patiesībā šie principi nav pretrunā, tie attiecas uz dažādām situācijām. Par teritoriālās integritātes jautājumu jārunā, piemēram, Krimas vai Donbasa gadījumā – te ir skaidra situācija, kad kāds reģions, kaimiņvalsts izprovocēts un aktīvi atbalstīts, vēlas atdalīties. Te nevar runāt par tautu pašnoteikšanās principu, jo nav tādas donbasiešu vai krimiešu tautas. Tā ir skaidra situācija, kur tiešām jārespektē minētais valsts teritoriālās integritātes princips.

 

Savukārt Katalonijas gadījumā, kur nav runa par nekādu ārēju iejaukšanos, kur ir tauta, kas apdzīvo Kataloniju jau tūkstoš gadus, ar savu starptautiski atzītu valodu, kultūru, identitāti – te ir pilnīgs skaidrs pamats runāt par tautu pašnoteikšanās principu. Precīzi tāpat, kā tas bija Skotijas gadījumā. Katalonijai un katalāņiem bija tiesības atsaukties uz šo ANO dokumentos fiksēto normu.
Kā redzam – tie ir dažādi principi, skaidri definējamām dažādām situācijām. Spānija un tās atbalstītāji tos mēdz manipulatīvi sajaukt un maldināt sabiedrību, ka runa ir par pretrunīgiem principiem. Skumji, ka šo manipulāciju mēdz izmantot arī Latvijas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, bet ministrijas komunikāciju vadītājs Gints Jēgermanis atsakās diskutēt par šo ANO dokumentu. Kaut gan pats reiz bija Latvijas vēstnieks ANO.

 

Kopumā varam konstatēt, ka minētie katalāņu līderi ir ieslodzīti politisku iemeslu dēļ, un te varam runāt par politieslodzītajiem mūsdienu Eiropas Savienībā. Protams, Spānijas tiesa var mēģināt noskaidrot, cik tas viss atbilst vai neatbilst patiesībai. Tomēr vai tādēļ bija jāsūta paramilitāros policistus un jāiesloga politiskos līderus? Atgādinu, ka 1. oktobra referendums no organizētāju un dalībnieku puses bija absolūti miermīlīgs. Agresiju izprovocēja Spānijas atsūtītie policisti. To laikrakstam “Diena” apliecināja arī Barselonā ilgstoši dzīvojošais latvietis Krišjānis Lamberts. Viņš toreiz rakstīja: “Vilšanās par to, cik ļoti ir izkropļota Spānijas mediju vide, atspoguļojot notikušo. Gandrīz ne miņas no analītiskas informācijas un viedokļu dažādības. Nacionālajos medijos tiek reproducēts tikai oficiālais Madrides viedoklis, bet atsevišķos gadījumos pat klaji veicināta neiecietība un naids. Madrides iesūtītie policisti, kuri tikko ar stekiem dauzīja cilvēkus, pēkšņi kļuvuši par cietējiem, kurus sliktie katalāņi izmet no viesnīcām. Nolinčots tiek burtiski jebkurš, kurš atļaujas paust publisku atbalstu katalāņu tiesībām balsot referendumā.”

 

Protams, ka paši katalāņi to uztver tikpat sāpīgi. Un pašreizējo savu līderu apcietināšanu un izdzīšanu trimdā uztver ārkārtīgi saasināti. Nav saprotams, kādēļ Spānija tā izvēlas rīkoties. Jo ar katru šādu gadījumu tilti uz dialogu un jelkādu cieņu tiek sadedzināti vēl vairāk.

 

Bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri slavenajā Zalcburgas runā jau 2000. gadā teica ļoti zīmīgus vārdus, ko šobrīd varam droši attiecināt uz Kataloniju: “Mūsu pasaule neaug, taču valstu skaits pieaug. Nav nekādu zīmju, ka šī tendence rimsies. Mazo valstu skaits pieaugs arī turpmāk, un pasaule būtu vieglprātīga, ja aizvērtu acis šīs realitātes priekšā. Mazo valstu skaits var palielināties tikai uz lielo valstu rēķina. Pasaules daļās ar demokrātisku dzīves kārtību šī palielināšanās atrisina spriedzi un modina jaunu radošu potenciālu, taču pasaules nedemokrātiskajās daļās tā rada sasprindzinājumu un atmodina krīzes perēkļus. Pēdējais īpaši attiecas uz tiem reģioniem, kur koloniālās attiecības baro totalitārismu vai pretēji, kur totalitārs dzīvesveids ir saglabājis koloniālās attiecības.”

 

 

 

Attēlā: Bijusī Katalonijas parlamenta prezidente Karme Forkadeļa (Carme Forcadella) 2017. gadā, pasniedzot Katalonijas kultūras balvu Mārtiņam Braunam. 23. martā viņa tika apcietināta un ielikta cietumā Spānijā.

 

 

 

 

 

 

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube