Elīza Stabulniece

Ir lietas, kuras cilvēks nespēj aizmirst, un ir lietas, kuras aizmirst nedrīkst. Sibīrijas deportāciju vēstures sējums Latvijai ir dziļi iegriezts miesā. Rēta, kas uzšķērsta līkločiem cauri visai Latvijai, sakropļojot tūkstošiem ģimeņu likteņlīnijas. Tās nesadzīst – komunistiskais terors un tā īstenotais genocīds pret mūsu tautu nav noliekams putekļiem klātā vēstures plauktā. Katrai, gandrīz katrai latviešu ģimenei ir savs īpašais Sibīrijas stāsts – gandrīz katram no mums ir vectētiņš, vecvectētiņš, vecmāmiņa, tēvocis, kaimiņš, draugs, vīrs vai… pats, kas šo komunistu īstenoto, smalki izplānoto sadistisko izrēķināšanos ir piedzīvojuši un nes savos ģimenes sirds arhīvos. To nedrīkst aizmirst, arī piedot – nē.

Mans vectēvs, kluss, strādīgs goda vīrs, aizrestotajā ešelonā iekāpa 1944. gadā. Mana vecmāmiņa bija gaidībās – bija jāpiedzimst ģimenē trešajam bērniņam – manai mammai. Vecmāmiņa ar sargeņģeļu gādību palika Latvijā, taču vectēvu aizveda nezināmā virzienā. Nevarēja jau zināt, vai ved pie vietējiem stukačiem, vai kur tālāk, vai… nošaus turpat mežmalā. Vecvecmāmiņa no vietējo nodevēju-tvarstītāju ķetnām izglābās, noslēpdamās rudzu laukā. Mājas gan atņēma, atņēma zemi, saimniecību, lopus – visu. Pēc Staļina nāves vectēvs atgriezās. “Ienāca pagalmā krievs,” tā to atcerējās vecāmamma. Klusēdams. Tā arī daudz vairs nerunāja. Cik zinu, šos Sibīriju pārdzīvojušos cilvēkus pārsvarā visus vienojis šis īpašais kliedzošais klusums. Tas, ko viņi piedzīvoja, ir mēms kliedziens, kas vēsta par milzu ciešanām, pazemojumu, cilvēcīguma saplosīšanu un izmētāšanu maitu lijām – tā laika sarkanajiem sadistiem, kuru zvērības nav piedodamas. No paaudzes paaudzē pieminam un nekad neaizmirstam.
 Pārpublicēt atļauts vienīgi ar atsauci uz avotu.

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube