Digitālā gadsimtā dezinformācija un absurds līdz ar meliem izplatās ātrāk nekā jebkad agrāk un tādejādi kļūst par lielisku tēmu pētniecībai.

Māksla atšķirt nepatiesu informāciju – blēņas, absurdas un nepatiesas ziņas, ir kļuvusi tik nozīmīga, ka pētnieki šai tēmai ir sākuši pievērst pastiprinātu uzmanību.

 

Zinātnieki mēģina noteikt, kad un kāpēc cilvēki dalās ar nepatiesu informāciju, kuras personības ir uzņēmīgākas pret to un kā melīgās ziņas apstrīdēt.

Personības un sociālās psiholoģijas biedrības ikgadējā konferencē Atlantā (ASV) pētnieku grupa prezentēja pētniecības rakstu krājumu “Viltus ziņu izplatība: Empīriski un eksperimentāli pētījumi visaptverošajā sociālajā uzvedībā”.

“Nepatiesu ziņu izpaušana ir pārliecināšanas forma, kuras mērķis ir iespaidot klausītāju, acīmredzami ignorējot patiesību,” apgalvo pētnieki.

Viltus ziņas ietver ne tikai valodu, bet arī statistiku un diagrammas, un tās ir sastopamas ikvienā jomā, sākot no politikas līdz pat zinātnei.

Pētnieku definīcija ir ļoti tuva tai, ko ir definējis filosofs un Prinstonas (Princeton) goda profesors Harijs Frankfurts (Harry Frankfurt) nu jau par klasiku kļuvušajā grāmatā “Par viltus ziņām” (“On Bulshit”).

Profesors Frankfurts izpētīja, kā viltus ziņu izplatīšana atšķiras no meliem. Meļi parasti zina patiesību un to sagroza vai cenšas slēpt, kamēr viltus ziņu izplatītāji, vispār neiedziļinoties informācijā par patiesību un faktiem, tās izplata.

Tas, protams, nav nekāds jaunums, ka mūsdienās nepatiesa informācija izplatās daudz ātrāk, pateicoties tieši sociālajiem tīkliem.

Masačūsetsas tehnoloģiju institūta (Massachusetts Institute of Technology) zinātnieki publicēja Zinātnes žurnālā (Journal Science) analīzi, kurā pētīja 126 tūkstošu tukšu vai nepatiesu ziņu izplatību desmit gadu garumā starp 3 miljoniem cilvēku. Rezultātā nonāca pie slēdziena, ka viltus ziņas izplatās ātrāk nekā patiesība.

“Mēs esam sasnieguši informācijas piesārņojuma epidēmisko līmeni un mums ir kaut kas jāiesāk ar to,” apgalvo Vašingtonas Universitātes (University of Washington) profesors Džēvins Vests (Jevin West).

Profesors Vests ir piedalījies jauna mācību priekšmeta izveidē universitātē. Priekšmeta nosaukums ir “Absurda atpazīšana” (Calling bullshit), kura mērķis ir sagatavot studentus atpazīt un atspēkot viltus datu veidus, kā piemēram, statistiku un diagrammas, jo ar tām var tik manipulēts, lai pieņemtu vajadzīgos lēmumus.

“Vairāk kā 60 skolas ir pieprasījušas atļauju izmantot studiju materiālus savu priekšmetu izstrādei,” apgalvo profesors Vests.

Daži cilvēki neapzināti izplata nepatiesu informāciju. Tomēr lielākajai daļai vienkārši ir vienalga, ka ziņa ir nepatiesa, nododot to tālāk savai mērķauditorijai kā informatīvo signālu par saviem dzīves uzskatiem un vērtībām.

Filosofi šo fenomenu dēvē par cilts epistemoloģiju (mācība par zināšanām un izziņu, tā arī ir filozofijas nozare, kas pēta patiesības priekšnosacījumus. Epistemoloģijā vēl pēta izziņas robežas, metodes un drošticamību. Būtībā tajā pēta, kā cilvēki zina to, ko zina – red.)

Mājaslapu algoritmi bieži dod priekšroku maldinošiem stāstiem. (Youtube nonāca uzmanības redzes lokā ar ieteikumu algoritmu, kas veicina sazvērestības teoriju izplatību starp radikāli un konservatīvi noskaņotajiem skatītājiem).

Nemaz nerunājot par miljoniem robotprogramatūru, kuri var uzdoties par reāliem cilvēkiem, tādejādi apzināti izplatot nepatiesu informāciju interneta vidē.

 

Kad visbiežāk tiek izmantotas “viltus ziņas”?

 

Divi pētījumi, kurus veikuši zinātnieki no Eksperimentālās sociālās psiholoģijas žurnāla, apgalvo, ka cilvēki mēdz izplatīt viltus ziņas, kad viņiem liekas, ka tiem ir nepieciešams viedoklis par kaut ko, par ko viņiem ir maz saprašanas un kad viņi ir pārliecināti, ka neviens viņus par šo jautājumu dziļāk neizprašņās.

Kādā citā pētījumā, studentiem bija uzdots aprakstīt savu viedokli par pozitīvu rīcību, kodolieročiem un nāves sodu, atzīstot, ka daļa no tās, ko viņi bija rakstījuši, nav balstītas uz faktiem. Savukārt, tie studenti, kurus iepriekš brīdināja, ka viņiem būs jāaizstāv savs rakstiskais viedoklis pie profesora ar pretēju viedokli, savā esejā pieturējās pie faktiem un atzītas patiesības.

“Ja tiek uzskatīts, ka neviens neapšaubīs Tavu viedokli, tad visbiežāk tiek sarakstīta puspatiesība vai sagrozīti fakti,” apgalvo Džons Peročelli (John Petrocelli) psihologs un asociētais profesors Vaikes Forestes Universitātā Vinstonā, Ņujorkā (Wake Forest University in Winston, N.C), “es to saucu par vēlmi izplatīt “viltus ziņu” hipotēzi.”

Profesora Petročelli pētījums pierāda, ka viltus ziņas palīdz stiprināt vārgu argumentu, ja runātājs pats tam tic.

“Tu tiec pie trumpja savā pārliecināšanas procesā, ja izmanto viltus ziņas kā savu argumentu un apgalvo, ka tev “īpaši nerūp pētījuma rezultāti”,” apgalvo pētnieks.

Šis fenomens darbojas arī otrādi – viltus ziņu pieminēšana samazina ticamību spēcīgam argumentam.

 

Kad mēs esam uzņēmīgāki pret viltus ziņām?

 

“Brīžos, kad mēs esam noguruši,” secina pētījumā iesaistītie,“tāpat arī mēs sliecamies vairāk ticēt melīgai informācijai, ja to pauž kāds no mūsu vides vai sabiedrības grupas, kam uzticamies.”

Vēl nepublicētā pētījumā profesors Petročelli ģenerē apgalvojumus no mūsdienu Absurda Ģenerātora– mājaslapas, kurā tiek ģenerēti citāti, kas skan gudri, bet būtībā neko nenozīmē. Piemēram, “Slēpta nozīme transformē abstrakta skaistuma perpendikulāru”, kuru pēcāk piedēvē daļu konservatīvajiem un daļu – liberālajiem politiķiem.

Kad šie apgalvojumi tika parādīti cilvēkiem, viņi lielākoties novērtēja tos kā ticamus, jo domāja, ka tie ir viņu atbalstīto politiķu domugraudi.

“Principā, ja cilvēks atbalsta konkrētā politiķa nostāju, tad tā ir laba ideja, ja nē, tad tā tiek nodēvēta par propagandu,” apgalvo profesors.

“Kad cilvēki saskaras ar viltus ziņu atkārtoti pat tikai vienu reizi, pastāv lielāka iespēja, ka tie neņems vērā savas iepriekš iegūtās zināšanas, bet noticēs publicētajām viltus ziņām,” tā raksta Ekspermentālās Psiholoģijas žurnāls (Journal of Experimental Psychology).

Psihologi apgalvo, ka šis ir “iluzorās patiesības efekta” piemērs, kurš parāda, ka atkārtoti apgalvojumi tiek uztverti ar lielāku ticamību nekā taisnība, kas dzirdēta tikai vienu reizi.

“Mēs uzskatām, ka tas notiek tā, jo informāciju ir vieglāk apstrādāt ar otro piegājienu,” stāsta Līza Fācio (Lisa Fazio), psiholoģe un Vanderbiltas Universitātes (Vanderbilt University) pasniedzēja, kas ir vadošā zinātniece šajā pētījumā.

“Tāpat ir vajadzīgs laiks un pastāv grūtības atcerēties senākā pagātnē iegūtās zināšanas, tāpēc mēs bieži aprobežojamies ar informāciju, kas ir pietiekami tuvu mūsu zināšanām, bet ne precīza.”

Visbeidzot mēs uzķeramies uz viltus ziņām daudz biežāk, jo mums neizdodas kritiski izvērtēt informāciju.

Žurnālā “Spriedumi un Lēmumi” (Judgment and Decision Making) 2015. gadā psihologi pētīja indivīdu ievainojamību attiecībā uz tā saucamajām “pseidoticamajām viltus ziņām”.

Indivīdi aizpildīja testus, lai izmērītu spēju domāt analītiski, un tika lūgti apskatīt tādu personību citātus, kā dzejnieks Eliots (T.S. Eliot), tāpat kā arī automātiski ģenerētos apgalvojumus no divām mājaslapām The Wisdom Chopra un The New-Age bullshit.

Pētījuma rezultāti pierādīja, ka cilvēki, kuri ir skeptiskāki un apveltīti ar analītisko domāšanu, mazāk pievērsa uzmanību viltus citātiem un atpazina oriģinālos izteicienus.

Tāpat vēlāk, veicot līdzīgu pētījumu, kurā iesaistītajām personām iepriekš paziņoja, ka starp citātiem atrodas bezjēdzīgi un viltus vārsmojumi, cilvēki atpazina tos biežāk, tomēr tie, kuri bija apveltīti ar analītisko domāšanu, tik un tā uzrādīja labāku rezultātu oriģinālo citātu atpazīšanā.

“Problēmas rodas ar nepatiesajām ziņām, jo cilvēki nemēdz piepūlēties un domāt vairāk nekā tie spēj,” apgalvo Gordons Pennikoks (Gordon Pennycook), galvenais zinātniskais pētnieks šajā jomā.

 

Lai pārliecinātos par ziņu patiesumu:

Pārbaudi avotus

 

Vai šī persona ir eksperts konkrētajā jomā, lai pārzinātu situāciju un varētu dalīties ar informāciju? Kāpēc viņš/viņa man to stāsta? Ko no šī stāsta iegūst lasītājs? “Dažreiz tas ir tikai “stilīguma” faktors, jo dalīties ar to ir forši, bet ne vienmēr šis cilvēks ir eksperts,” apgalvo profesors Dževins Vests.

 

Ja izklausās pārāk labi, lai tā būtu patiesība

 

Atceries, ka cilvēkiem patīk apstiprinājums savām domām – mēs vairāk ticam tam, par ko domājam vai gribam pieņemt par patiesību. “Visgrūtāk ir atpazīt viltus ziņas, ja mēs tām ticam,” stāsta pētnieks Gordons Penikoks.

 

Uzdod jautājumus

 

Pētījumi pierāda, ka cilvēki izplata viltus ziņas, ja ir pārliecināti, ka netiks uzdoti jautājumi. “Vienkārši pajautā: “Kāpēc tu tā domā?” Kā tu zini, ka tā ir patiesība?” saka Džons Petročelli, “tas liks ziņu izplatītājiem sākt domāt kritiskāk.”

 

Neuzticies savai intuīcijai

 

Cilvēki, kas iepauzē un padomā par informāciju, vai tā ir patiesa, spēj vieglāk identificēt viltus ziņas, atklāj pētījums. “Paļaujies uz savām agrākajām zināšanām,” iesaka Līza Fācio.

 

Pieprasi pierādījumus

 

Pierādījumi atšķiras no skaidrojumiem ar to, ka cilvēks nevar manipulēt ar pierādījumiem. Fakti nemelo, taču vienmēr pārliecinies, ka tie ir patiesi.

 

Pievērs uzmanību cilvēkiem, kas noraida pierādījumus

 

Mani neinteresē ekspertu domas,” – šī frāze liek būt uzmanīgam, jo tas norāda, ka persona, visticamāk izplata viltus ziņas.

 

Neej tiešsaistē, ja esi noguris

 

Pētījumi liecina, ka cilvēks ir daudz vieglāk iespaidojams ar viltus ziņām, ja mūsu kognitīvie resursi ir izsmelti, t.i., mūsu prāts ir noguris.

Domā kritiski, nedalies ar visu pēc kārtas, jo, ļoti iespējams, ar to palīdzību kāds cenšas manipulēt ar sabiedrisko domu!

 

Avots

Tulkojusi Iveta Benhena-Bēkena

Saistītās tēmas: Fake Newsnepatiesas ziņasSociālie tīkliziņas

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube