Otto Ozols, rakstnieks, publicists.

 

 

Otrdienas rīts pār Latviju uzausa ar spožu pavasara sauli un skumju vēsti pār žurnālistikas druvu. Kādreizējā brīvās domas un spalvas bruņiniece Agnese Margēviča portāla “Diena” komentāru nodaļā novidžināja īstu “oligarhu pavasara” trelli. Latvijas maigās demokrātijas klimatā uzvēdīja īsta Ziemeļkorejas dvaka.

 

Līdz šim kautrīgi neatklāto vadošo biedru ‘lielajā avīzē’ Margēviča nekautrējoties pamāca, kā vajadzētu uzvesties valdošās varas kritizētājiem, un uzmundrina saņemties prezidentu Vējoni. Piedevām savirpina sazvērestības teoriju par “kūdītājiem”. Jā, tieši tā, mans dārgais lasītāj – “Dienas” virsraksts ir nepārprotams, kā Centrālkomitejas rīkojums – “Vējonim jāsaņemas, kritizētājiem jāpiebremzē.” (1)

 

Margēvičas vēstījumā ir teju vai visi drāmas elementi – nabaga varonis, gluži vai Vējonis Cibiņš, un ļaunie spēki, kuri cenšas viņu apcelt un nomētāt. Protams, ir sazvērestības teorija – iepriekš tie paši ļaunie vajāja citu nabadziņu – Maizīti.(2) Tagad pēkšņi likuši mierā Maizīti un metušies krāgā nabaga Vējonim.

 

Tam viņa atrod izskaidrojumu, rakstot sekojošo: “Vējoņa izsvilpšana pat kalpo kā tāds uzmanības novērsējs no aktuālajiem ZZS vadītās valdības koalīcijas lēmumiem, kuri valsti ietekmē nesalīdzināmi vairāk kā prezidenta rīcība.” Tiesa, Margēvičas tekstā nekur neatradīsiet atgādinājumu, par ko tieši Vējonis šobrīd izpelnījies kritiku.

 

Prezidents uzmanības virpulī nonāca pēc sava lēmuma neapžēlot 13. janvāra nemieru laikā par akmens mešanu Saeimas logā krimināli sodīto Ansi Bērziņu. Te nav stāsts, ka Ansi kāds vēlētos attaisnot vai, vēl trakāk, – teikt, ka metāties ar akmeņiem ir labi. Stāsts ir par to, ka Vējonis nespēja izrādīt elementāru žēlastību pret cilvēku, kurš nav rūdīts noziedznieks un jau gana daudz pa cietumiem izvazāts. Un te nav runa par to, cik gudri vai negudri iepriekš bija rīkojies pats Ansis Bērziņš. Vējonis un viņa galms nolēma demonstrēt principialitāti un stingrību, kas tik spilgti kontrastēja ar viņa maigo samiernieciskumu citos gadījumos.

 

Īpaši ciniski tas izskatās, ja atceras, ka pašreizējais prezidents bija Godmaņa valdības ministrs un piedalījās lēmumos par apšaubāmo “Parex” bankas pārņemšanu. Tieši tā pati valdība nolēma paplašināt bēdīgi slaveno OIK, ko daudzi dēvē par klaji noziedzīgu. Abas afēras izmaksājušas nodokļu maksātājiem simtus miljonus eiro. Jāatgādina, ka Vējonis šajā valdībā bija ministrs un nevis kaut kādas otrās šķiras izpildītājs. Viņš bija piederīgs politiskās elites visaugstākajām līmenim, tieši tam, kurš pieņēma iepriekšminētos lēmumus. Tātad, ja ne tiešais vainīgais, tad līdzdalībnieks noteikti. Runa ir par iespējamām ļoti augsta līmeņa korupcijas afērām. Bet Margēviča to izvēlas savā komentārā vispār nepieminēt. It kā Vējonis tā laikā notikumos nebūtu bijis valdošās koalīcijas ietekmīgs biedrs un ministrs, bet gan strādājis MK garderobē.

 

Diemžēl, kā jau tas notiek Latvijā, – par Godmaņa valdības tā laika lēmumiem visdrīzākais nebūs nekādas nopietnas izmeklēšanas – ne tiesiskā, ne politiskā līmenī. Simtu miljonu OIK un “Parex” rēķinus apmaksās nodokļu maksātāji un godprātīgie uzņēmēji, kuri cietuši un cieš visvairāk no netaisnīgās OIK sistēmas. Margēviča savas sazvērestības teorijas velk kopā ar iepriekš izskanējuši SAB vadītāja Jāņa Maizīša aktīvo kritizēšanu. To viņa mērķtiecīgi klasificē gluži vai kā noziegumu pret valsti. Viņa raksta, ka ir izveidota “lieliska augsne kūdīšanai un vispārināšanai par vilšanos valstī kopumā”. Īsumā – tie, kuri pārlieku aizraujas ar vadošu biedru un viņu leļļu kritizēšanu ir “kūdītāji” un veicina nevēlamu vilšanos par valsti, kuru viņi pieraduši nežēlīgi slaukt.

 

Tāpat Margēviča izliekas neredzam kopainu – pēdējā laikā kritika nav tik daudz par Vējoni, Maizīti vai Rimšēviču. Lielākā problēma ir tā, ka mums ir politiskās partijas, koalīcijas, Saeima, kas ievēl vissvarīgākajos un atbildīgākajos posteņos personas, par kurām bija un ir skaidri redzamas garas aizdomu ēnas. Un kāpēc tā notiek – neviens lāga nevēlas un nemeklē atbildes. Kaut gan sekas ir briesmīgas burtiskā nozīmē.

 

Tomēr Margēviča nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Viņa lieliski apzinās, kā maizi ēd un kāda dziesma jādzied. Protams, pie šī apgalvojuma viņa sabozīsies kā nosalis pavasara zvirbulis un nočiepstēs, ka tā nav. Protams, protams – pie mums valda redakcionālā neatkarība, domas brīvība – piebalsos lielās avīzes galvenais redaktors, vadošo biedru ausu laizīšanas čempions Gatis Madžiņš. Un tad abi ar Agnesi piemiegs viens otram ar aci, cik gan ātri visi ir aizmirsuši, kā tā pati avīze izlingoja Māri Zanderu, kurš LTV atļāvās kritizēt ZZS.

 

Jo tuvāk nāk vēlēšanas, jo skaļākas būs dažādas stabules. Katra no tām centīsies pamācīt, kā pareizāk domāt un kā drīkst vai nedrīkst uzvesties. Dārgo lasītāj, ieklausies Agneses viedajā padomā – piebremzē ar kritizēšanu! Citādi var gadīties, ka tiksi ierakstīts kūdītāju sarakstos. Vai varbūt tajos spēkos, kas veicina vilšanos par valsti.

 

Ieklausieties uzmanīgi – tās ir tās pašas intonācijas, kas Putina un viņa stabuļu tekstos – visi, kas uzdrošinās kritizēt politisko eliti, visticamāk, ir kūdītāji un ārējo ļauno spēku pakalpiņi.

 

 

 

Avoti:

  1. Agnese Margēviča – “Vējonim jāsaņemas, kritizētājiem jāpiebremzē”;
  2. Otto Ozols – “Stāsts par mērgļu mērgļiem un konformistisko gļēvuļu kārtējo nodevību”.

Attēls – 1939. gada plakāts.

 

 

 

 

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube