Kalimantānas sala – ļoti īpašs reģions Malaizījā. Atšķirībā no pārējās valsts daļas, šo salu apdzīvo kareivīgas ciltis, kas sauktas par dajakiem – tulkojumā no malaiziešu valodas tas nozīmē noraidoši pagāni.

Klejotāji pret lauksaimniekiem

Vēl pirms dažiem gadu desmitiem dajaki bija diezgan asinskāri: piemēram, lai kļūtu par vīrieti, bija nepieciešams nogalināt viņa ienaidnieku un atnest tā galvu – tikai pēc šādas rīcības bija atļauts precēties. Līdzīgiem rituāliem, tiesa, ļoti reti šādi praktizējās kanibāli.

Otrā pasaules kara laikā dajakus ļoti prasmīgi izmantoja angļi. Viņiem tika piesolīta 10 ASV dolāru atlīdzība par katra japāņu kareivja galvu. Līdz ar to džungļos regulāri sāka izzust japāņu patruļas.

Tradicionālā dajaku mītne bija tā saucamā garā māja, kurā mitinājās līdz pat 50 ģimenēm. Laukos bija no vienas līdz astoņām šāda veida mājām. Dajaki – lauksaimnieki, kas audzē, galvenokārt, rīsus un kukurūzu. Ja malaizieši dajakus uzskatīja par mežoņiem, tad tie, savukārt, skatījās uz citām ciltīm ka medniekiem.

Šodien šīs mežonīgās manieres jau ir palikušas pagātnē. Gar salas krastu slejas skaistas viesnīcas, un asinskārie karavīri ir perfekti pielāgojušies pie mūsdienu civilizācijas un darba tūrisma biznesā. Tomēr atrast šīs garās mājas nemaz nav tik grūti, bet tagad tās gan tiek izmantotas kā tūrisma objekti. Dajaki tūrisma vietās ierodas tikai dienas laikā, lai vadītu ekskursijas un izpatiktu tūristiem ar eksotiskiem šausmu stāstiem.

Pa upi starp džungļiem

Tūristiem ir iespējams atrast gidu no vietējiem ciemiem, kas viņus aizvedīs uz ciltīm, kas vēl nekad nav satikuši baltos cilvēkus. Bet, lai to izdarītu, nepieciešams peldēt ar laivu vairākas stundas.

Mūsdienu civilizācijas pēdas šāda ceļojuma laika sastopamas reti. Tikai aptuveni 100 kilometru attālumā cits no cita atrodas tā sauktās mežstrādnieku apmetnes. Šādā apgabalā atrodas dažas mājiņas, kurās mežstrādnieki dzīvo. Tur atrodas arī veikaliņi, kas vienlaikus kalpo arī kā produktu nodošanas punkti. Vietējiem iedzīvotājiem neinteresē nauda, tāpēc viņi vienkārši maina savas medību trofejas pret saviem iecienītākajiem produktiem. Bet diemžēl pamatiedzīvotāji šo mežstrādnieku apdzīvoto gabalu nespēj atrast.

Medības un vākšana

Zvejošana Kalimantānas salā vēl joprojām ir vietējo iedzīvotāju galvenā nodarbe. Ciemata malā stāv koka statuja, pie kuras obligāti jāpieiet pirms iešanas medībās un jālūdz veiksme. Pārsvarā tiek medītas mežacūkas, bet tā kā valdība ir aizliegusi izmantot ieročus, tad vienīgie medību instrumenti viņiem ir šķēpi un suņi. Četrkājainie palīgi izseko zvērus un palīdz tos sagūstīt. Pašu mednieku darbs ir piebeigt dzīvnieku ar šķēpa palīdzību.

Vākšana ir ne mazāk svarīga nodarbe par medībām. No rīta vietējās sievietes tiek iesūtītas džungļos, meklējot augļus, kas pārsvarā ir savvaļas banāni. Tad tie tiek grauzdēti uz sārta, un to smarža nedaudz atgādina ceptus kartupeļus. Tā kā vietējie iedzīvotāji ir arī tabakas mīlētāji, tad džungļos tiek ievākta arī savvaļas tabaka. Viņi neapzinās, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai, tāpēc ir iespējams sastapt pat smēķējošus bērnus.

Grūti laiki vietējiem

Mūsdienās medniekiem un vācējiem ir pienākuši diezgan grūti laiki. Mežstrāde pamazām iznīcina džungļu pasauli, kas dzīvniekiem liek bēgt tālāk mežos. Tā rezultātā vietējiem iedzīvotājiem ir daudz grūtāk notvert medījumu un apgādāt ģimeni ar pārtiku. No kokapstrādes noplūdes ūdeņiem iet bojā zivis, kas vēl vairāk samazina iedzīvotāju izredzes uz pārtikas ieguvi.