Beļģu mākslinieks Renē Magrits – viens no mīklainākajiem un neviennozīmīgajiem gleznotājiem, kura māksla vienmēr radījusi daudz jautājumu. Par vienu no slavenākajiem darbiem tiek uzskatīts “Cilvēka Dēls”. Šobrīd eksistē ļoti daudzi mēģinājumi interpretēt simbolisko gleznas zemtekstu, ko mākslas zinātnieki bieži vien dēvē par intelektuālo provokāciju.

Katra Magrita glezna ir savā ziņā rēbuss, kas liek aizdomāties par visu un uzreiz. Domu daudzums ir atkarīgs tikai no skatītāja erudīcijas un fantāzijas. Kā teica pats mākslinieks, viņa galvenais mērķis – likt publikai aizdomāties. Līdzīgu efektu izraisa visi viņa darbi, varbūt tāpēc Magrits dēvēja sevi par maģisko reālistu.

Magrits – paradoksu meistars. Ar savām gleznām viņš uzdod pretrunīgi loģiskus jautājumus, kuru atbildes paliek katra ziņā. Cilvēks cepurē ir viens no viņa mākslas  centrālajiem objektiem – tas kļuvis par mākslinieka atspulgu. “Cilvēka Dēls” – maģiskā reālisma kvintesence un Magrita mākslas augstākais punkts.

Cilvēka seja tiek aizsegta ar ābolu – viens no senākajiem simboliem ar simbolisku zemtekstu. Bībelē ābols nozīmē labā un ļaunā atzīšanu, cilvēka grēcīgumu. Folklorā – ābols bieži tiek izmantots kā auglības un veselības simbols, bet heraldikā ābols simbolizē mieru un varu. Tomēr, liekas, ka Magrits apelē vairāk uz pirmsākuma jēgu, izmantojot augli kā kārdinājuma simbolu. Trakajā mūsdienu dzīves ritmā cilvēks zaudē individualitāti, saplūst ar pūli un nevar atteikties no kārdinājumiem, kas aizsedz reālo dzīvi kā ābols cilvēka sejas priekšā.

Tomēr nevajag aizmirst arī par to, ka pats mākslinieks bija diezgan skeptisks pret visāda vieda mēģinājumiem interpretēt viņa darbus un meklēt tajos slēpto jēgu.

Neskatoties uz to, intelektuālās provokācijas liek cilvēkiem analizēt un tulkot mākslu vēl un vēl.