13. augustā pagāja 117 gadi kopš dzimis trilleru karalis –  Alfrēds Hičkoks. Trilleru meistars turēja savus skatītājus saspringtā un baiļu stāvoklī, par ko pats zināja daudz vairāk, nekā citi būtu iedomājušies: viņš pats cieta no daudzām fobijām, kuras demonstratīvi pārnesa filmu sižetos.

Alfrēda vecāki audzināja viņu stingrībā un pieprasīja ideālu paklausības modeli. Vienu reizi, kad viņš kaut kam nepakļāvās, tēvs aizsūtīja puisi uz policijas iecirkni ar vēstuli, kurā lūdza nobiedēt mazo – atstājot viņu ieslodzītā kamerā uz neilgu laiku. Policists aizveda puisi uz ieslodzījuma vietu un atstāja ar vārdiem: “ Lūk, ko mēs darām ar nepaklausīgajiem bērniem!” Alfrēdu noturēja ieslodzījumā tikai 10 minūtes, bet ar to pilnībā pietika, lai iegūtu bailes pret policistiem visai atlikušajai dzīvei. “ Es neesmu pret policiju, man vienkārši no tās ir bail,” teica režisors.

Bērnībā Hičkoks bija asociāls un reti, kad pavadīja laiku ar citiem bērniem. Viņam bija grūts raksturs, no kura cieta gan radi, gan arī vēlāk aktieri un draugi.  Paziņām, kuri dzīvoja mazos dzīvokļos, viņš dāvināja milzīgus skapjus un gultas, ko pat nevarēja ienest istabā. Aktrisei, kura dzīvoja mājā ar centrālo apkuri, viņš uzdāvināja tonnu ar oglēm, citu uzaicināja uz pusdienām restorānā, kur viss ēdiens bija zilā krāsā, vēl vienai aizsūtīja dāvanā 400 siļķes, zinot, ka viņai riebjas zivs smarža.

Režisoram patika ekstravaganti joki, kas noveda viņa draugus līdz histērijai.  Aktieriem arī bieži vien trāpījās. Pēc scenārija vienā no filmām galvenajiem varoņiem vajadzēja ilgu laiku pavadīt roku dzelžos. Režisors, ilgi nedomājot, nolēma pagarināt viņiem šo prieku un izlikās, ka pazaudējis atslēgas, rezultātā aktieriem nācās nosēdēt tā visu dienu. Kad bērni-aktieri atteicās no filmēšanas no novērošanas torņa, viņš iedzina tur savu meitu, kurai bija paniskas bailes no augstuma.

Turklāt režisors arī cieta no daudzām uz diezgan dīvainām fobijām. Tā, piemēram, režisoram bija bail no ovālo formu priekšmetiem. Pirmkārt, runa gāja par vistu olām. Viņš teica: “ Man ir bail no olām. Pat sliktāk – man tās liekas pretīgas. Tas ir balts ovāls priekšmets bez jebkādiem caurumiem. Jūs kādreiz esat redzējis kaut ko pretīgāku par iztecējušu olas dzeltenumu? Asinis ir jautras – sarkanas. Olas dzeltenums ir dzeltens, riebīgi. Es nekad to neesmu garšojis.”

Tomēr ne visas aktrises cieta no Hičkoka ļaunās humora izjūtas. Greisa Kellija – režisora mūza, bija vien no viņa mīļākajām aktrisēm, kuru ģēnijs patiesi cienīja.