Viens no šīs vasaras TV pašmāju seriāliem “Viņas melo labāk” pārliecinoši ir kļuvis par vienu no skatītāju iemīļotākajiem seriāliem. Tajā viena no galvenajām lomām ir arī jaunajai, talantīgajai aktrisei Anetei Krasovskai, kur viņa atveido Marijas lomu.  Anetei šī nav pirmā pieredze, filmējoties seriālā, pirmo reizi viņa to izdarīja seriālā “Ugunsgrēks”, kad bija vien 15 gadus veca. Bet vispār pirmo reizi uz skatuves meitene kāpa 10 gadu vecumā, nospēlējot Beatrises lomu izrādē “Līze Luīze” Jaunajā Rīgas teātrī.

Anete ir izpelnījusies gan savu kolēģu, gan skatītāju uzmanību, būdama vēl tik jauna jau ar pietiekoši lielu pieredzes bagāžu, lieliskām darba spējām un, protams, talantu. Intervijas laikā viņa atzīst, ka filmēšanās “Viņas melo labāk” neapšaubāmi nes līdzi arī atpazīstamību, taču tas nav traucējoši, jo katrs pats veido savu tēlu. Ikdienā Anete studē Latvijas Kultūras akadēmijā aktieros, bet brīvajā laikā labprāt ravē zemeņu dobes pie vecvecākiem vai dodas kādā ceļojumā. 

Cik daudz laika no tavas ikdienas prasa filmēšanās seriālā?

Filmēšana tiek plānota un parasti tas notiek tā, ka aktieri filmēšanas komandai nosūta laikus, kuros tiek. Jo jāsaprot, ka daudziem aktieriem ir arī izrādes teātrī. Arī man pašai bieži vien daudz kas notiek vienlaicīgi – mēģinājumi teātrī, lekcijas skolā. Vasarā ir vieglāk, jo nav mācību. Šobrīd filmējos aptuveni divas reizes nedēļā. Arī filmēšanas laiks ir atšķirīgs – tas atkarīgs no scenārija. Ja ir jāfilmē daudz, tad tā var būt arī visa diena – no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Pastāsti par savu varoni seriālā.

Marija ir īsta dumpiniece. Es un Marija esam diezgan atšķirīgas. Viņa ir ļoti ātra savos lēmumos, viņas domas šaudās viena pēc otras. Tāpat viņa arī ir kašķīga un var sarīkot skandālu par jebko. Un šis viss pilnīgi noteikti nav par mani. Brīžiem man ir jāiemācās sadzīvot ar viņas tēlu, lai veiksmīgi varētu viņu atveidot. Patiesībā jau viņa nav ļauna, bet tikai aša meitene, kas var sastrādāt visādus pigorus…

Anete seriālā “Viņas melo labāk” kopā ar kolēģiem – Andri Buli un Lauri Dzelzīti

Kā tu iejūties tēlos, ko atveido?

Pārģērbjos, uzlieku grimu, izlasu tekstu – tas ir sākums. Ir vieglāk, ja ar tēlu, kas jāatveido, kā tas ir ar Mariju, jau kādu laiku ir bijusi iespēja sadzīvot. Man gan jāatzīstas, ka šis tēls nav tāds apjomīgs un sarežģīts prototips. Marija ir kā tāda maza šķautne no manis. Runājot par praktisko pusi, pirms filmēšanās seriālā man nemaz īsti nav tāda rituāla. Bet pirms teātra izrādēm šis process ir daudz sarežģītāks. Teātrī aktierim ir dota tikai viena iespēja, ja nospēlēsi slikti, mainīt vairs neko nevarēsi. Seriālā tomēr tas ir mazliet citādāk.  Bez tam teātrī aktieris sastopas ar dzīviem cilvēkiem, kas sēž zālē un skatās, kā tu spēlē un tas ir pavisam citādāk, kā spēlēt kamerā. Lai arī spēlēt uz teātra skatuves, iespējams, ir lielāka atbildība, aktierim ir iespēja sajust enerģiju, kas nāk no skatītājiem. Piemēram, saprast, kāds kuram humors patīk. Filmējoties seriālā mēs, aktieri, izdarām visu to pašu, taču nezinām, kā skatītājs pēc tam to uztvers otrpus ekrānam. Tāpēc katrai no šīm nišām – teātrim vai seriālam, ir gan savi plusi, gan mīnusi.

Dažkārt aktieri intervijās atzīstas, ka filmēšanās seriālos un filmās atnes arī atpazīstamību. Vai tev tā traucē?

Atpazīstamība nav pats sliktākais, kas var notikt ar aktieri (smejas)! Ja runājam nopietni, es neuzskatu, ka šis seriāls uzliktu kādu “sliktu” zīmogu. Režisors un visa filmēšanas komanda ir fantastiska un ļoti profesionāla. Es dzīvoju pēc principa, ka filmējos un vispār strādāju tikai kopā ar tādiem cilvēkiem, kam uzticos. Es uzticos seriāla režisoram un zinu, ka viņš mani neparādīs sliktā gaismā. Protams, tas, ka mani uz ielas vairums saista ar Mariju no “Viņas melo labāk”, tā ir viena medaļas puse, bet seriāls taču nebūs mūžīgs, un ar laiku arī tas cilvēkiem aizmirsīsies. Šaubos, ka mēs seriālā spēlēsim kā aktieri “Hameleonu rotaļās” pusi no savas dzīves… (smejas). Es ticu, ka savas karjeras laikā paspēšu izdarīt vēl ko tādu, ar ko mani vēl varēs asociēt… Lai gan šobrīd, vasarā, jaunieši, kas ir lielākā seriāla “Viņas melo labāk” auditorija, protams, asociē mani ar Mariju.

Atpazīstamība nav pats sliktākais, kas var notikt ar aktieri (smejas)!

 

Parunāsim par mazo Latviju un to, cik viegli šeit ir kļūt atpazīstamam, kā arī par mediju uzmanību?

Zini, patiesībā ir tā, ka katrs pats var radīt to vidi, kādā viņš vēlas dzīvot. Tieši tā, Latvija ir maza valsts un šķiet, ka visi viens otru pazīst, bet arī mediju nav pārlieku daudz, lai nemitīgi par tevi tiktu rakstītas kaut kādas baumas vai tamlīdzīgi. Es, piemēram, regulāri atsakos no haltūrām, kas man nešķiet interesantas vai atsaku arī medijiem, kas mani neieinteresē. Man, piemēram, ir piedāvātas intervijas, kurās man ir jāstāsta par savu garderobi, manu apģērbu, bet man tas personīgi nav interesanti. Ko tas man var dot? Es iekarošu lasītāju uzmanību ar apģērbu, ko valkāju, savu stilu? Tā ir “dzeltenā slava” un man tā nav interesanta. Tāpēc uzskatu, ka, lai arī no vienas puses atpazīstamība mazajā Latvijā dzimst ātri, bet to, kāda tā ir, veido katrs pats.

Tu esi jauna aktrise, vai reizēm nav “bail” strādāt kopā ar lieliem profesionāļiem?

Patiesībā tas ir milzīgs gandarījums, ka ir iespēja strādāt ar viņiem kopā. Uzskatu, ka mans svarīgākais uzdevums ir vērot viņu darbu un iemācīties likt lietā visu to labo, ko no viņiem varu paņemt. Drīzumā man gaidāma izrāde, kur man būs jāspēlē kopā ar Ilzi Vazdiku, Juri Žagaru un Rēziju Kalniņu. Esmu “iemesta” šajā ģeniālajā kompānijā un es nevarēšu atpalikt vai pateikt – man nesanāk, būs vien jāvelk līdzi (smejas)! Bet esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man ir iespēja strādāt kopā ar tādiem cilvēkiem, un tā ir milzīga vērtība, ko es patiesi novērtēju.

Kāda ir tava recepte savu sapņu piepildīšanai?

Esmu vienmēr uzskatījusi, ka nekas nenotiek tāpat vien. Viss, kas atnāk pie mums, patiesībā mēs to esam pelnījuši. Ja mēs ticam, ka domas vai vārdi ir enerģija un tas viss kaut kur tepat atrodas, ir jāiet uz savu mērķi un nedrīkst vispār domāt par to, ka nesanāks. Un, ja tu gribi kaut ko sasniegt, ir jāiet uz mērķi. Jākustas tikai uz priekšu, kaut vai pa pussolim, bet tikai uz priekšu! Galvenais ir nesākt kāpties atpakaļ. Atceros, ka kādā grāmatā lasīju – tad, kad žurka meklē ēdienu, viņa ies apkārt, taisni, pa diagonāli, šķērsām, bet vienmēr nokļūs pie tā, ko meklē. Cilvēkiem, kas vēlas kaut ko sasniegt un piepildīt savus sapņus, vajadzētu rīkoties pēc tāda paša principa. Sapņi nenāk paši, pēc tiem ir jāiet! Tāpēc mans princips patiesībā nav nekas ne jauns, ne nedzirdēts, ja es tiešām kaut ko vēlos, es zinu, ka vienalga, kā, bet es to izdarīšu. Varbūt tas skan ļoti spēcīgi, bet tieši pēc tāda principa es dzīvoju.

Cilvēkiem, kas vēlas kaut ko sasniegt un piepildīt savus sapņus, vajadzētu rīkoties pēc tāda paša principa. Sapņi nenāk paši, pēc tiem ir jāiet!

 

Kā tu tiec galā ar uztraukumu pirms izrādēm vai filmēšanas?

Patiesībā pirms filmēšanas es reti kad izjūtu uztraukumu. Droši vien, nostrādā apziņa, ka gadījumā, ja kaut kas nesanāks, varēs pārfilmēt… Pirms izrādēm stress ir lielāks. “Izpurinos”, lai neesmu saspringta, cenšos atbrīvoties. Lūdzu savam sargeņģelim, lai ir ar mani kopā. Un tad jau pienāk tas brīdis, kad ir jāiziet uz skatuves… Bet, ja es uztraucos, nevaru nosēdēt mierā, man ir jāstaigā, jākustas. Patiesībā viss ir atkarīgs no tā, kāda tajā brīdī teātrī ir atmosfēra. Pēc būtības man ļoti līp klāt uztraukums. Mums ir bijis tā ar manu kolēģi Kristīni Nevarausku – viņa sēž un krata kājas, un, uz to skatoties, es jūtu, ka arī man tas uztraukums sāk lipt klāt. Tad es saku: “Kristīne, izbeidz! Arī es sākšu uztraukties!” Bet, ja pārējie ir mierīgi, tad arī uztraukums ir mazāks.

Lūdzu savam sargeņģelim, lai ir ar mani kopā. Un tad jau pienāk tas brīdis, kad ir jāiziet uz skatuves…

 

Kāda tu esi ikdienā, ārpus skatuves, ārpus seriāla?

Es esmu pedantiska. Man patīk visu saplānot ne tikai galvā, bet arī plānotājā. Jā, esmu no tiem dinozauriem, kas savus plānus pieraksta plānotājā, nevis planšetē vai telefonā. Ja man kaut kas nav saplānots, man tas izraisa stresu. Un vēl man riebjas kavēt, tāpēc ļoti, ļoti cenšos to nedarīt.

Kā tu atpūties?

Pavadu laiku ar sevi un saviem tuvajiem cilvēkiem. Piemēram, kopā ar mammu mīlu aizbraukt uz jūru vai ar draugiem aiziet uz kino. Ļoti palīdz relaksēties došanās pie vecvecākiem uz laukiem. Viņiem nav lauki tādā klasiskā izpratnē, bet viņiem ir dārza mājiņa un dobes, dobes, dobes… Aizbraukt uz turieni ir tāds lielisks veids, kā gūt gandarījumu dvēselei – ēst lokus no dārza, ravēt zemenes. Kad es biju bērns, man riebās braukt pie vecvecākiem un darīt dārza darbus, bet tagad tas ir tas, ko man patiešām vajag. Organisms pieprasa, jo tā ikdienas dzīve pilsētā ir tik strauja…

Vasarā tāpat cenšos kaut kur aizbraukt, doties kādā ceļojumā. Pagājušajā gadā es pirmo reizi kāpu kalnos. Un tikai tad apzinājos, ka līdz tam nekad tā īsti nebiju apjautusi, cik kalns ir varena lieta, ko neviens nespēj kontrolēt un ietekmēt. Tāds neapzināts dabas spēks. Patiesībā lieliska pieredze.

Kad es biju bērns, man riebās braukt pie vecvecākiem un darīt dārza darbus, bet tagad tas ir tas, ko man patiešām vajag. Organisms pieprasa, jo tā ikdienas dzīve pilsētā ir tik strauja…

 

Vai nebiedēja šāds izaicinājums bez pieredzes? 

Es kāpu kopā ar cilvēkiem, kas ir zinoši, tāpēc jutos droši. Bet pirms tam es nekad nebiju domājusi, ka varētu to darīt. Protams, tas bija izaicinājums. Nebiju nekad kāpusi kalnos un te pēkšņi saproti, ka stāvi pie klints malas, kur līdz zemei ir divi kilometri… Izjutu sevī tādas kā bailes. Nespēju kontrolēt, nespēju ietekmēt. Tā ir daba. Redzējām arī sniega lavīnu, kas atradās netālu no vietas, kur kāpām…

Kāds ir dīvainākais jautājums, ko tev nācies uzklausīt no kāda fana?

Varbūt ne dīvainākais, bet mīļākais noteikti. Nesen piedalījos kādā bērnu nometnē, kur katru vakaru pie viņiem aicināja kādu cilvēku. Daudzi bērni bija sagatavojuši jautājumus, bet vienas meitenītes jautājums bija – vai viņa drīkstot mani apskaut… (smaida). Tas bija ļoti aizkustinoši.

Vai tu tagad melo labāk?

Nē, noteikti, ka nē. Un labi, ka tā!

Publicitātes foto, no personīgā arhīva un Ritakafija.lv