Kas notiek, ja pusi dzīves puisim tiek skaidrots, ka viņš ir meitene? Un, ja cilvēku spīdzina ar elektrošoku vai pakļautajam liek nogriezt galvu dzīvai žurkai?

Piedāvājam tev iepazīties ar deviņiem nežēlīgākajiem un bezjēdzīgākajiem eksperimentiem pasaules vēsturē.

Zēns tiek audzināts par meiteni (1965-2004)

Neveiksmīgas operācijas rezultātā 8 mēnešus jaunais Brūss Remers (Bruce Remer) zaudēja dzimumlocekli. Psihologs Džons Monijs (John Money) no Džona Hopkinsa Universitātes Baltimorā, ASV, ieteica vecākiem puisi audzināt kā meiteni. Tā Brūss kļuva par Brendu, un psihologs ar interesi sekoja līdzi notiekošajam. Viss gāja samērā labi, kamēr vecāki savam bērnam neizstāstīja patiesību. Visa Brūsa dzīve tika izkropļota. Viņš trīs reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. Tomēr, cenšoties atgriezties normālā dzīvē, viņš nomainīja savu vārdu un pat apprecējās. Tomēr tas viss beidzās traģiski – pēc šķiršanās ar sievu 38 gadu vecumā Brūss izdarīja pašnāvību.

Izmisuma avots (1960)

Doktors Harijs Hārlovs (Harry Harlow), par laimi, eksperimentēja tikai ar pērtiķiem. Viņš pērtiķa mammai atņēma bērnu un turēja to vienu veselu gadu. Kad bērns tika atgriezts atpsakaļ mātei, viņš atklāja nopietnu psiholoģisku traucējumu. Tomēr ir skaidrs secinājums – atšķiršana no mātes rada lielas problēmas.

Milgrema eksperiments (1974)

Eksperimentā piedalījās tā sauktais “izmēģinājuma trusītis” un aktieris, kas arī tēloja vienu no eksperimenta dalībniekiem. Pirms eksperimenta sākuma tika paskaidrots, ka galvenais eksperimenta mērķis – atrast jaunas informācijas uzglabāšanas metodes. Vienkāršais iegaumēšanas eksperiments pārvērtās par spīdzināšanu: par katru nepareizu atbildi aktieris saņēma strāvas triecienu. Patiesībā no sākuma nekāda elektrotrieciena nebija, taču pēc katras kļūdas spriegums tika palielināts par 15 voltiem. Ja dalībnieks atteicās uzdevumu izpildīt, tad eksperimenta vadītājs uzstāja, paskaidrojot, cik tas esot svarīgi zinātnei. Rezultāti bija šausminoši: 65% no visiem eksperimenta dalībniekiem bija sasnieguši 450 voltu stiprumu. Tādā veidā Milgrems pierādīja, ka persona kāda cita pakļautībā ir spējīga veikt darbību, kas būtu neiespējama viņa ikdienas dzīvē.

Bezpalīdzības iegūšana (1966)

Psihologi Marks Seligmans (Mark Seligman) un Stīvs Maiers (Steve Maier) iedalīja suņus trīs grupās. Ar pirmo grupu nenotika nekas, otrai suņu grupai tika pielietots elektrošoks, taču triecieni varēja tikt apturēti, nospiežot sviru. Trešajai suņu grupai neveicās visvairāk. Arī uz šiem suņiem tika pielietots elektrošoks, taču no trieciena nekādi nevarēja izvairīties. Pēc kāda laika trešās suņu grupas būri tika atvērti, taču neviens no viņiem pat necentās tikt ārā – viņi ciešanas bija uztvēruši jau par kaut ko neizbēgamu.

Šausmīgais eksperiments” (1939)

Vendels Džonsons (Vendell Johnson) Aiovas Universitātē ASV ar savu aspiranti Mērioju Tudori (Mary Tudor) 1939. gadā sadalīja 22 bāreņus divās grupās. Vienai grupai viņi stāstīja, ka viņu runa ir nevainojama, bet otrai – ka viņi šausmīgi stostās (visi bērni īstenībā runāja pilnīgi normāli). Rezultātā lielākā daļa no otrās bērnu grupas sāka stostīties, kas palika uz mūžu.

Mazulis Alberts (1920)

Divu mēnešu laikā 9 mēnešus jaunajam Albertam parādīja mehānisku baltu žurku, kokvilnu, Santa Klausa masku ar bārdu, baltu trusi u.c. priekšmetus. Bet tad psiholoģijas doktors Džons Vatsons aiz bērna muguras sāka sist ar dzelzs āmuru pa metāla plāksni katru reizi, kad bērns pieskārās žurkai. Rezultātā Alberts baidījās ne tikai no baltās žurkas, bet arī no kokvilnas, Santa Klausa maskas un baltā truša. Fobija bija iesakņojusies bērna dzīvē.

Lendisa eksperimenti (1924)

Kārnijs Lendiss Minesotas Universitē 1924. gadā pētīja personas sejas izteiksmes. Viņš skolēniem parādīja kaut ko, kas varētu izraisīt spēcīgas emocijas: viņš lika skolēniem smaržot amonjaku, klausīties džezu, skatīties pornogrāfiskās filmas un likt rokas spainī, kas pilnas ar vardēm, reaģējot uz viņu sejas izteiksmēm.

Tad Lendiss lika skolēniem nogriezt žurkas galvu. Lielākā daļa no viņiem piekrita to darīt. Nekādas likumsakarības viņu sejas izteiksmē atrast neizdevās, bet viņš pamatoti secināja, ka grupa cilvēku autoritātes priekšā ir spējīga uz daudzām lietām.

Pētījums par narkotiku ietekmi ķermenī (1969)

Nelielu pērtiķu grupu iemācīja pastāvīgi lietot dažāda veida narkotikas.

Pērtiķi, kas lietoja kokaīnu, sāka ciest no krampjiem un halucinācijām – nabaga dzīvnieki pat saplosīja savas pirkstu falangas. Amfetamīna lietotāji noplosīja sev visu vilnu. Pērtiķi, kuri tika pakļauti vienlaicīgai kokaīna un amfetamīna lietošanai, jau divu nedēļu laikā nomira.

Stenfordas cietuma eksperiments (1971)

Psihologs Filips Zimbardo bija izveidojis ļoti reālistisku cietuma simulāciju psiholoģijas katedras pagrabā un 24 brīvprātīgos studentus iedalīja “cietumniekos” un “sargos”.

Sākumā studenti tika atdalīti, bet otrajā eksperimenta dienā visi tika savākti vienuviet: notika sacelšanās, kur “ieslodzītie” brutāli apspieda “sargus”.

Pakāpeniski kontroles sistēma tika nospriegota tik ļoti, ka “ieslodzītie” netika atstāti vieni, pat ne uz tualeti. Kad “ieslodzītajiem” uzdeva jautājumu: “Kā tevi sauc?”, daudzi no viņiem nosauca tikai savu cietuma numuru. Viņi tik ļoti pierada pie savām lomām, ka patiešām sāka justies kā ieslodzītie īstā cietumā, kā arī studenti, kuriem bija piešķirtas sargu lomas, sāka izrādīt sadistiskas jūtas pret cilvēkiem, kas vēl pirms dažām dienām bija viņu draugi.

Saistītās tēmas: EksperimentiPsiholoģijaSpīdzināšanaVēsture

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube