Parīzes pazemes tuneļos un alās, kas stiepjas pat 280 kilometru garumā, joprojām atrodas gandrīz 6 miljoni cilvēku. Tiesa, skeletu un galvaskausu veidolā, kur tie atrodas gan uz eju sienām, gan aukstajām betona grīdām.

Šai vietai ir dažādi nosaukumi – kapsēta, Adas pazemes valstība u.c. Parīzes katakombas parādījās laikā, kad māju un piļu būvniecībai bija nepieciešami akmeņi, kuri tad arī tika ņemti no šīm vietām, veidojot lielas alas. Parīzes paplašināšana noveda pie tā, ka liela daļa dzīvojamo rajonu karājās kraujas malā.

18. gadsimta vidū alas tika pārvērstas par pilsētu kapsētām, kur no kapiem tika vesti miljoniem skeletu. 7000 kvadrātmetru plašajos kapos tajā laikā tika apglabāti 19 baznīcu draudžu biedri jau no 11. gadsimta. Buboņu mēris 1418. gadā kapus piepildīja ar vēl aptuveni 50 000 līķu. Kapsēta kļuva par milzīgu infekciju un smaku avotu, no kuriem, kā saka, mēdza skābt pat piens un vīns.

Katakombas senos laikos kalpojušas arī kā labas paslēptuves, gatavojoties dažādu veidu kariem. Aukstā kara periodā Parīzes galeriju pazemes arī tika aprīkotas ar bumbu patversmēm kodolkara gadījumā. Otrā pasaules kara laikā katakombās tika izvietoti slepenie vācu bunkuri un vēlāk, tikai 500 metru attālumā no šiem bunkuriem, 1944. gadā tur tika izveidota pretošanās kustības galvenā mītne.