Latvijā ir simtiem organizāciju, kas sniedz atbalstu un meklē līdzekļus tām funkcijām, ko nespēj pilnībā izpildīt valsts. Ziedojumi tiek vākti bērnu, ārstēšanas, izglītības un citām vajadzībām. Dažādās Latvijas vietās ir novietotas vairāk kā 6000 ziedojumu kastītes, no kurām sabiedriskā labuma organizācijas inkasē saziedoto un izmanto attiecīgās programmās paredzētajiem mērķiem. Parasti ziedo sīkās monētas (1, 2 un 5 centi). Vienā kastītē (foto pielikumā) šādu savākto monētu skaits svārstās ap 4 – 5 tūkstošiem. Protams, ka ziedojumu savācēji tālāk palīdzību nesniedz ar sīknaudas maisiem, bet samaina pret banknotēm vai veic pārskaitījumus ar banku starpniecību.

Latvijas Banka ar savu cinisko vai klaji izteikto privātbanku lobisma attieksmi ir nostādījusi sabiedriskā labuma organizācijas situācijā, kad labdarība skaidras naudas ziedojumu veidā ir praktiski iznīdējama. Kāpēc?! Kā iepriekš minēts, vienā kastītē uzkrājas aptuveni 5 tūkstoši sīko monētu. Bez maksas tās var samainīt tikai divās vietās Latvijā – Latvijas Bankas kasē Rīgā un Liepājā, kas pie tam šajā pilsētā strādā nepilnu dienu līdz pulksten 15. Lai sariebtu ziedojumu vācējiem, noteikts, ka vienā dienā viena persona drīkst samainīt ne vairāk kā 1000 monētu. Šāda viena maiņa, piemēram, veikta vakar, ir par summu 17,21 eiro (konkrētais ziedojums bija domāts ārpus Rīgas dzīvojošu trūcīgu ģimeņu talantīgo bērnu atbalstam). Lai samainītu vienas ziedojumu kastītes tilpumu banknotēs, uz banku jādodas 5 dienas pēc kārtas. Rīgā tas izmaksā 2.30 eiro (1,15×2). Laukos vai mazpilsētās esošajām organizācijām nokļūšana galvaspilsētā maksā dārgāk. No Sabiles tie ir 5 eiro vienā virzienā, no Daugavpils krietni vairāk. Tātad minimālā summa, kas paliek pāri no minētajiem 17.21 eiro ir mazāka par 15 eiro rīdziniekiem un mazāk par 7 eiro pārējiem.

Papildus jāņem vērā, ka brīvprātīgie tērē arī laiku (vismaz 2 stundas), kas tiek pavadīts ceļā – turp un atpakaļ, arī tas ir ieguldījums. Latvijas Bankas vadība saņem lielas algas, pērk plītis ar tūkstošiem, tajā pašā laikā apkaro ziedojumu vākšanu mazturīgajiem. Pie kam Latvijas Bankas kasēs nekad nav rindu, un parasti – arī klientu.

Iespējams arī otrs variants – ja Latvijas Banka vienīgā mūsu valstī maina monētas bez maksas, tātad ir vienošanās pie “kafijas tases” ar komercbanku vadītājiem, ka šo pakalpojumu jāatstāj tikai to rīcībā?! Izmantojot komercbanku pakalpojumu un saskaņā ar to tarifiem, ziedotāji zaudē 35% no kontā iemaksājamo monētu vērtības. Tātad no iepriekš minētajiem 17.21 eiro, banka patur 6 eiro, ziedojumu fonda rīcībā paliek tikai 11, no kuriem vēl jāatrēķina ceļa nauda.

Kas tad īstenībā ir labdarība? Vai mūsu valstī izveidota sistēma, lai uz labdarības rēķina iedzīvotos visbagātākais sektors Latvijā – bankas ar lielāko peļņu un augstākajām algām. Vai arī Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics pilnībā atrāvies no dzīves, ka nezina, ka Latvijā ir trūcīgi cilvēki (78%) un nabadzīgie (26%). Labdarība tomēr būtu uzskatāma par sabiedrības kopīgu atbildība un turīgākajiem jāpalīdz situācijās, kad kādam nepieciešama palīdzība.

Foto: pexels