Baltijas valstīs cilvēki citiem – gan svešiniekiem, gan tuviniekiem – palīdz vidēji desmit reižu mēnesī, atklāj “If Apdrošināšanas” veidotā “Palīdzības indeksa” iedzīvotāju aptauja.

Visās trīs Baltijas valstīs katrs aptaujātais ik mēnesi bija sešas, septiņas reizes palīdzējis draugiem un radiem, kā arī trīs, četras reizes – svešiniekiem. Cilvēki lielākoties izpalīdz ikdienas situācijās, piemēram, palīdz nomainīt automašīnas riepu, pieskata bērnus, panes iepirkumu maisiņus, aizdod naudu, pārvieto bērnu ratiņus, arī neatsaka padomu vai konsultē utt.

Aptaujas dalībnieki Lietuvā atklāja, ka palīdzējuši citiem vidēji 11 reižu mēnesī, Latvijā – vidēji 10 reižu mēnesī, bet aptaujātie Igaunijā – vidēji 8,5 reizes. Pētījuma veicējs un tā metodoloģijas autors Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes psiholoģijas profesors Ivars Austers atzina, ka atšķirīgie rezultāti Igaunijā varētu būt skaidrojami arī ar apstākli, ka igauņiem ir pieticīgāks viedoklis, kas ir palīdzība.

Latvijā aptaujātie cilvēki atzina, ka viņiem ir daudz pierastāk un ērtāk palīdzēt tuviniekiem un draugiem, bet situācijās, kad palīdzība nepieciešama svešiniekam, vajadzīgs ilgāks laiks, lai pieņemtu lēmumu par došanos palīgā. Cilvēki vairāk ir gatavi palīdzēt konkrētām cilvēku grupām – bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem no riska grupām, toties krietni mazāka ir vēlme palīdzēt alkoholiķiem un uzmācīgiem ubagotājiem. Svešiniekiem cilvēki visbiežāk mēdz palīdzēt spontāni, reaģējot kādā īpašā situācijā vai apstākļos.

Aptauja liecina, ka vēlme palīdzēt nav saistīta ne ar kādām demogrāfiskām atšķirībām. Visās trijās valstīs palīdzību cilvēki bija snieguši neatkarīgi no vecuma, dzimuma, etniskās piederības vai ienākumu līmeņa – šie demogrāfiskie faktori nenoteica atšķirības izpalīdzēšanas biežumā.

Tomēr aptauja atklāja, ka Baltijas valstīs vidēji 6% cilvēku nekad nav palīdzējuši tuviniekiem un 21% – svešiniekiem. Cilvēki izvēlas nepalīdzēt visai dažādās situācijās. Respondenti Lietuvā atzina, ka atsaka palīdzību, ja redz, ka cilvēks pats spēj tikt galā ar situāciju, kā arī tad, ja lūdzējs vienkārši vēlas dzīvot no citu žēlastības. Latvijā cilvēki nepalīdz nekaunīgiem, alkoholu lietojušiem vai uzbāzīgiem cilvēkiem. Tāpat cilvēki mēdz atteikt pārāk uzmācīgiem radiniekiem, kuru uzvedība ir kaitinoša, un kolēģiem, kas netiek galā ar saviem darba pienākumiem. Savukārt aptaujas dalībnieki no Igaunijas atzina, ka izvairās palīdzēt, ja tas nepieciešams svešiniekam vai ja viņiem nav atbilstošu iemaņu, lai palīdzētu, vai arī ja situācija ir pārāk riskanta.

Atbildot uz jautājumu par atlīdzību pēc sniegtās palīdzības, aptaujas dalībnieki norādīja, ka materiālais aspekts ir mazāk svarīgs nekā attiecības un viņiem pilnībā pietiek ar vārdos izteiktu pateicību. Tajā pašā laikā aptaujas dalībnieki uzskatīja, ka, viņuprāt, citi cilvēki materiālo aspektu vērtē augstāk.

Austers skaidroja: cilvēki palīdz citiem tāpēc, ka tādējādi gūst pozitīvas emocijas, tas ir, kļūst laimīgāki. Laimes rādītāji, kas aprēķināti, no pozitīvas pieredzes izteiktības atņemot negatīvas pieredzes izteiktību, vienmēr bija pozitīvi: kad cilvēki palīdz kādam citam, pozitīvas emocijas ir pārsvarā, tas ir, visās trīs valstīs laimes rādītāji bija aptuveni 1,5 reizes augstāki tad, kad cilvēki bija snieguši palīdzību, nekā tad, kad paši to saņēmuši. Tas nozīmē, ka pozitīvās emocijas ir arī 1,5 reizes spēcīgākas, kad cilvēki kādam sniedz, nevis pieņem palīdzību.

Dati no visām trim valstīm liecina, ka, domājot par palīdzības sniegšanu, tiek iegūts pozitīvs paštēls. Pētījumā ir vērojamas atšķirības starp palīdzēšanas reižu un tās saņemšanas reižu skaitu. Lielā un reprezentatīvā izlasē šiem skaitļiem būtu jāsakrīt. Tāpēc Austers secināja, ka palīdzēšana tiek uzskatīta par kaut ko vērtīgu, un cilvēks pārspīlē to, kas ir vērtīgs. Tas ir spēkā gan attiecībā uz radiem un draugiem, gan uz mazpazīstamiem cilvēkiem.

“If Palīdzības indeksa” pētījums ļāva arī noteikt būtiskākās pozitīvās emocijas, ko cilvēki izjūt, palīdzot citiem. Visbiežāk tika minētas tādas emocijas kā lepnums, lielākas pašnozīmības apziņa, iedvesma un kompetences izjūta. Cilvēki atzina, ka šīs emocijas kļūst spēcīgākas palīdzības sniegšanas, nevis saņemšanas brīdī.

Latvijā aptaujātie cilvēki atzina, ka emocionāli daudz vieglāk un pieņemamāk ir palīdzēt citiem nekā pašam lūgt palīdzību, īpaši situācijās, kad palīdzība nepieciešama saistībā ar veselības problēmām. Tāpat daļa cilvēku atklāja, ka viņiem ir sarežģīti tieši palūgt palīdzību un vienkāršāk ir dot apkārtējiem cilvēkiem mājienus par to, ka palīdzība būtu noderīga. Arī aptaujas dalībnieki no Lietuvas atzina, ka kopumā viņi ir diezgan pretimnākoši un bieži palīdz pat bez lūgšanas. Savukārt situācijās, kad palīdzība bijusi nepieciešama viņiem pašiem, cilvēki atzina, ka no tā, cik vien iespējams, cenšas izvairīties.

Igaunijā aptaujas dalībnieki, atbildot uz jautājumu par palīdzēšanas kultūru, norādīja, ka tā pēdējos gados ir uzlabojusies. Tajā pašā laikā cilvēki atzina, ka sabiedrība kopumā nav atsaucīga, lai gan personīgi viņi bija saņēmuši atbalstu, kad tas bijis nepieciešams. Arī respondenti Lietuvā norādīja, ka sabiedrība nav atsaucīga, lai gan paši varēja minēt daudzus gadījumus, kad citi cilvēki viņiem ir palīdzējuši.

“If Palīdzības indeksa” pētījums tika veikts 2016.gada novembrī un decembrī, katrā no Baltijas valstīm reprezentatīvi intervējot 500 iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 40 gadiem. “If Palīdzības indeksā” turpmāk regulāri tiks pētīts iedzīvotāju savstarpējās palīdzības biežums, tās iemesli un saistība ar emocijām. Pētījuma mērķis ir noskaidrot savstarpējās palīdzības kultūras paradumus sabiedrībā, kā arī situācijas, kurās cilvēki palīdzējuši citiem un kurās palīdzība bijusi nepieciešama pašiem.