Berlīnes bērnudārzā bērni salasīja kaudzē visas rotaļlietas: mašīnas, mazus plastmasas dzīvniekus, LEGO klučus, galda spēles un pat lielāko daļu no zīmēšanas piederumiem. Tad viņi palika tukšā klasē un paskatījās uz savām audzinātājām, stāsta rakstniece Sara Zaske.

“Ko man tagad darīt?” jautā piecgadīgs puisis.

Ilgu laiku viņš nevarēja iegūt atbildi uz šo jautājumu. Viņa bērnudārzs uzsāka programmu “bērnudārzs bez rotaļlietām”. Uz dažām nedēļām rotaļlietām ir jāpazūd, bet audzinātājiem nedrīkst teikt priekšā, ko varētu uzspēlēt. Kaut arī šī prakse var likties par pārāk bargu, projektam ir svarīgs pedagoģisks mērķis: uzlabot bērnu prasmes, tādā veidā brīdinot par atkarību rašanos nākotnē.

“Bez rotaļlietām bērniem ir laiks nodarboties ar savām idejām,” saka Elizabets Zeiferts, Aktion Jugendschutz direktors. “Brīvajā laikā bērni nespēlējas ar gatavām rotaļlietām. Viņi izstrādā savas personīgās. Viņi vairāk spēlējas kopā, tāpēc var labāk attīstīt psiholoģiskās kompetences.

Pēc Zeiferta vārdiem, ar šīm kompetencēm izprot sevis izprašanu un simpātiju, līdzjūtību, radošu un kritisko domāšanu, spēju risināt problēmas un pārvarēt problēmas. Un jo ātrāk bērni dabūs tādu dzīves pieredzi, jo, pēc Aktion Jugendschutz, labāk.

Bērnudārzs bez rotaļlietām nav jauna ideja Vācijā. Tā izauga no atkarību pētnieku grupas, kas uzsāka savu darbu 20. gadsimta 80. gados. Grupā iekļuva cilvēki, kuri strādāja ar pieaugušiem narkomāniem un noteica, ka daudziem viņu uzvedības saknes ceļas no bērnības. Lai novērstu potenciālās noslieces narkotiskai atkarībai, pētnieki galu galā nolēma izveidot projektu bērnudārziem, ko vācu bērni apmeklē vecumā no 3 līdz 6 gadiem, kas paredz atteikšanos no tā, ko bērni bieži vien izmanto, lai novērstu uzmanību no saviem negatīvajiem pārdzīvojumiem: rotaļlietas.

Bērnudārza bez rotaļlietām noteikumi ir vienkārši: trīs mēnešu laikā visas mantas tiek aiznestas, paliek tikai mēbeles un lietas, tādas kā segas un spilveni. Skolotāji satiekas ar bērniem un vecākiem pirms programmas sākuma, tāpēc viņi zina, ko gaidīt, taču, tiklīdz projekts sākas, skolotāji novēro, nevis vada bērnu spēli. Viņi ļauj bērniem iemācīties tikt galā ar savu garlaicību un vilšanos.

Bērnudārzs Bavārijas pilsētā Pencbergā bija pirmais, kur tika izmēģināta programma bez rotaļlietām 1992. gadā. Aktion Jungendschutz publicēja informāciju par projektu drīzumā pēc tā pabeigšanas, un tā ātri izplatījās. Šodien projektus var atrast simtiem bērnudārzos visā Vācijā, Šveicē un Austrijā. Citas valstis arī izrāda savu interesi. Rakstā, kas veltīts projekta 25. gadadienai, avīze “Mercur” paziņoja, ka Pencbergas bērnudārzs saņēma zvanus no ieinteresētām grupām Ķīnā.

Neskatoties uz to, projekts neieguva lielus sasniegumus ASV. 20. gadsimta 90. gados, kad prakse uzņēma spēkus Vācijā, amerikāņu narkotiku ļaunprātīgas izmantošanas profilakses programmās vēl joprojām darbojās princips “vienkārši pasaki nē”, ko pirmo reizi prezentēja Nensija Reigane 1986. gadā. Viena no populārākajām programmām – “Narkomānijas pretestība” (Drug Abuse Resistance Education) vai D.A.R.E., kas piesaista policistus skolām, lai stāstītu skolēniem par narkotiku bīstamību. Taču neskatoties uz stipru atbalstu, D.A.R.E. neradīja jūtamu iedarbību uz narkotiku lietošanu. “Bija milzīgs pētījumu daudzums, ko veica D.A.R.E. ietvaros. Neviens no tiem neatklāja pozitīvu efektu, bet daži pat atzīmēja neveselīgas sekas,” stāsta Elizabete Robertsone, Alabamas štata apkārtējās vides zinātņu koledžas profesore.

Robertsone uzskata, ka lielākā programmu daļa, kas iekļauj sevī “tikai informāciju”, nestrādā. “Skaidrojot, piemēram, to, ko narkotikas dara ar ķermeni vai smadzenēm, mēs sniedzam cilvēkiem informāciju, taču tas nenotur viņus,” saka viņa. “Īstenībā daudzi bērni, kuri saņem līdzīgu informāciju, pat vairāk interesējas par narkotikām.”

Ja skatītās no šāda skatpunkta, tad programmu “bērnudārzs bez rotaļlietām” var uzskatīt par veiksmīgu.

Taču projekta popularitāti nevar apiet bez strīdiem. 1997. gadā konservatīvais žurnāls “Focus” publicēja psihologa izteicienu, kurš kritizēja šo programmu par to, ka aiz tās nestāv zinātniskie pierādījumi un bērniem tā izraisa nevajadzīgu stresu. Hans Mogels, psiholoģijas profesors aizgāja tik tālu, ka nosauca to par nežēlīgu apiešanos ar bērniem.

Kaut arī nozīmīgu pētījumu par projektu tiešām nebija, eksistē patstāvīgu darbu virkne, kas  norāda uz to, ka bērni, kuri piedalījās projektā bez rotaļlietām, nodemonstrēja paaugstinātu sociālo mijiedarbību, kreativitāti, empātiju un komunikācijas prasmes.

Neskatoties uz to, programmas kritiķi neapklust un viņu ir diezgan, tajā skaitā arī vecāki. Viņi uztraucas, ka projekts tā nogurdinās bērnus, ka viņi nevēlēsies iet uz bērnudārzu. Žurnāliste Sāra Zaske raksta, ka bērnudārza, kurā iet viņas bērni, vecāki neviendabīgi attiecās pret programmu, bet pēc vienas īpaši aukstas ziemas bez rotaļlietām bērnudārzā sūdzības tik ļoti pastiprinājās, ka projekts nākamā gadā tika atcelts. Pēc ilgām debatēm bērnudārzs to atsāka, atrodot kompromisu: laiku bez mantām saīsināja līdz 6 nedēļām un to pārcēla uz pavasari, lai bērni varētu vairāk laika pavadīt svaigā gaisā.

Tāda plāna korekcija nav retums. Dažos bērnudārzos tagad eksistē viena nedēļa bez rotaļlietām.

Laiks rādīs, vai tas tiešām var pasargāt bērnus no briesmās. Taču daudzi pamana, ka bērnu uzvedība tiešām mainās. Tas dod telpu un iespēju attīstīt ne tikai jaunu interesi par dabu, bet arī sasniegt lielāku komfortu dialogā ar sevi.

 


Foto: pexels

Avots: TheAtlantic

Saistītās tēmas: atkarībaaudzināšanabērnibērnudārzs

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube