Galvenie nabadzības mazināšanas kavēkļi ir neformālā jeb ēnu ekonomika, mājsaimniecību parādi un augstais nodarbināto īpatsvars, kas valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas veic no ienākumiem līdz minimālai algai, teikts Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotajā ziņojumā par “Latvijas nacionālās reformu programmas “Eiropa 2020″ stratēģijas īstenošanu”.

Latvijas nacionālā reformu programmas mērķis ir līdz 2020.gadam samazināt par 121 000 jeb līdz 21% nabadzības riskam pakļautos un/vai zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaitu.

“Ņemot vērā makroekonomiskās attīstības scenāriju vidējam termiņam, plānoto nodarbinātības pieaugumu un bezdarba samazinājumu, kā arī to, ka nodarbinātības un ienākumu no algota darba samaksas pieaugums mājsaimniecībās tieši korelē ar nabadzības riska samazinājumu, var pieņemt, ka 2020.gadam izvirzītais nabadzības samazināšanas mērķis tiks sasniegts,” uzsver ministrijā.

Ja laika posmā līdz 2013.gadam bija vērojama stabila virzība uz reformu plānā noteikto nabadzības riskam pakļauto un/vai zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaita samazināšanas mērķi, tad sākot no 2013.gada iezīmējās neliela novirze mērķa sasniegšanā un rādītāju pasliktināšanās. Mērķa sasniegšanas rādītāju izmaiņas un kopējās monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības rādītāju attīstības tendences 2015.gadā liecina par pakāpenisku sociālās situācijas uzlabošanos. 2015.gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 424 000 jeb 21,8% iedzīvotāju, kas ir par 0,7 procentpunktiem mazāk nekā 2014.gadā.

Laika posmā no 2012.gada ir vērojams samērā vienmērīgs ienākumu pieaugums visās mājsaimniecībās. 2015.gadā, salīdzinot ar 2014.gadu, vislielākais ienākumu pieaugums par 10,6% bija trūcīgākajās mājsaimniecībās, kamēr vidēji valstī ienākumu pieaugums gada laikā bija 7,6%.

EM arī norāda, ka samazinājies dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvars – no 16,4% 2015.gadā līdz 12,8% pērn. Kopš 2011.gada vērojama pakāpeniska situācijas uzlabošanās un nabadzības riska samazināšanās tajās mājsaimniecībās, kuru ienākumus galvenokārt veido algota darba samaksa, kā arī ģimenēs ar bērniem. Nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars gada laikā ir samazinājies par 4,6 procentpunktiem, sasniedzot 2015.gadā – 18,6%.

Lai gan kopējās nabadzības un sociālās atstumtības rādītāju attīstības tendences norāda uz pakāpenisku situācijas uzlabošanos, tomēr saglabājas nabadzības mazināšanas mērķa sasniegšanas riski. Pirmkārt, liels neformālās ekonomikas sektors, kas atstāj negatīvu ietekmi uz tajā nodarbināto sociālās aizsardzības līmeni sociālā riska iestāšanās gadījumā, ilgtermiņā tas palielina slogu uz valsts un pašvaldību izdevumiem sociālajai aizsardzībai.

Otrkārt, augstais nodarbināto īpatsvars, kas valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas veic no ienākumiem līdz minimālai algai – aptuveni 30% – un kas nākotnē negatīvi ietekmēs viņu ienākumu aizvietojuma līmeni pēc pensionēšanās. Treškārt, augstais mājsaimniecību parādu līmenis, piemēram, patēriņa kredīti, kredīts par mājokli, parāds par komunālajiem maksājumiem, kā rezultātā arī iedzīvotāji ar relatīvi vidējiem vai augstiem ienākumiem var nonākt sociālās palīdzības saņēmēju lokā.

Salīdzinot ar pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, Latvijā ir augsta ienākumu nevienlīdzība, taču 2015.gadā ienākumu nevienlīdzības rādītāji Latvijā ir būtiski uzlabojušies. Džini koeficients 2015.gadā bija 34,5% jeb par 0,9 procentpunktiem mazāks nekā 2014.gadā. Savukārt 20% visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,2 reizes lielāki nekā 20% vistrūcīgāko iedzīvotāju. 2014.gadā tie bija 6,5 reizes lielāki.