Francijā šodien notiek prezidenta vēlēšanu otrā kārta, kas izvērtusies par asu cīņu starp pretējiem pasaules skatījumiem.

No vienas puses, uz Elizejas pils saimnieka godu pretendē centriski noskaņotais Emanuels Makrons, kas iestājas par Eiropas Savienību un cenšas aizstāvēt globalizācijas priekšrocības, bet no otras – nacionālistiskā galēji labējo kandidāte Marina Lepēna, kas sola pirmajā vietā stādīt Franciju.

“Valsts, kuru vēlas Makrona kungs, vairs nebūs Francija, bet vien telpa, atmata, tirgus placis, kur būs vienīgi patērētāji un ražotāji,” vienā no priekšvēlēšanu mītiņiem savus atbalstītājus Nicā brīdināja Lepēna.

Savukārt Makrons piedāvā gluži citu redzējumu. “Es būšu (..) cerības balss mūsu valstij un Eiropai,” pēc uzvaras vēlēšanu pirmajā kārtā paziņoja neatkarīgais kandidāts, kurš apgalvo, ka neesot nedz kreisais, nedz labējais.

Lepēna un Makrons panākuši, ka pēc pirmās balsošanas kārtas no sacensības bija jāizstājas visiem tradicionālo partiju kandidātiem.

39 gadus vecais kādreizējais investīciju baņķieris, kurš līdz šim vēl nebija startējis nevienās vēlēšanās, tikai pirms gada paziņoja, ka veidos pats savu politisko kustību.

Taču, neskatoties uz Makrona politiskās pieredzes trūkumu, aptaujas sola viņam uzvaru, kas ļautu vēl nesenajam autsaideram kļūt par gados visjaunāko prezidentu visā Francijas vēsturē.

Par savas politiskās karjeras sākumu Makronam jāpateicas pašreizējam prezidentam Fransuā Olandam, kurš viņu sākotnēji uzaicināja par savu ekonomisko padomnieku, bet pēc tam uzticēja ekonomikas ministra vietu vienā no sociālistu valdībām.

Taču, vēlētājiem visā pasaulē arvien lielākā mērā novēršoties no tradicionālajām partijām, arī Makrons pagrieza muguru Olandam un viņa pārstāvētajiem sociālistiem. Pagājušā gada augustā viņš pameta valdību, lai pievērstos savas centriskās politiskās kustības “En Marche” (“Uz priekšu”) veidošanai.

Kopš tā laika viņam izdevies iesaistīt savā topošajā partijā jau 250 000 cilvēku, tādējādi apgāžot savu kritiķu apgalvojumus, ka Makronam neizdosies uzrunāt citus slāņus, izņemot gados jaunos un izglītotos pilsētniekus.

Atšķirībā no Makrona, 48 gadus vecā Lepēna uzskatāma par rūdītu politiķi.

Jau 2002.gadā līdz prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai izdevās izlauzties viņas tēvam un Nacionālās frontes (FN) dibinātājam Žanam Marī Lepēnam, taču galu galā viņš cieta sakāvi, pārliecinošu uzvaru gūstot konservatīvo kandidātam Žakam Širakam.

Taču 15 gadus vēlāk viņa meita ir pārliecināta, ka spēs kļūt par pirmo sievieti Francijas prezidenta krēslā un pirmo tēva dibinātās FN pārstāvi Elizejas pilī.

Tomēr gūt uzvaru arī Lepēnai juniorei būs grūti, jo Makrons, šķiet, spējis sev nodrošināt plašāku francūžu slāņu atbalstu, lai gan bieži tas ir visai negribīgs.

Turklāt gan pret viņu pašu, gan pret citiem FN funkcionāriem pēdējā laikā ierosinātas vairākas izmeklēšanas par šķietamiem partijas finansēšanas pārkāpumiem.

Iepriekšējās prezidenta vēlēšanās 2013.gadā Lepēna pirmajā kārtā ar 18% balsu palika trešajā vietā, un šīs vēlēšanas FN faktiskā līdere, kas gan pēc pirmās kārtas paziņoja par atkāpšanos no partijas vadītāja amata, centusies pasniegt kā “Dāvida cīņu pret Goliātu”.

Lepēna pielikusi lielas pūles, lai padarītu FN par pieņemamāku plašāki sabiedrībai, cenšoties atbrīvoties no partijas visekstrēmākā spārna. Viņa no FN rindām pat padzinusi pašas tēvu, kas vairākkārt bijis spiests stāties tiesas priekšā par holokausta noliegšanu.

Pēdējo sešu gadu laikā Lepēnas modernizētā “patriotu partija” savas pozīcijas papildus nostiprinājusi pieņemoties spējā antigloblizācijas un pret istablišmentu vērstajiem noskaņojumiem, kas pērn noveda pie britu negaidītā balsojuma par izstāšanos no (ES) un Donalda Trampa uzvaras SV prezidenta vēlēšanās.

Tāpēc arī Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu daudzi Eiropā un arī citviet pasaulē gaida ar aizturētu elpu.

Foto: reuters