Šobrīd 21. augusts kalendārā ir atķeksēts kā atzīmējama diena, jo šajā dienā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Izklausās diezgan bezpersoniski, taču cilvēki aizvien ar spilgtām emocijām atminās “augusta puča” beigas un liktenīgā neatkarības dokumenta parakstīšanu. Ļoti spilgti ar šai dienā piedzīvotajiem notikumiem sociālajā tīklā facebook.com dalās šobrīd viena no vadošajām modes žurnālistēm Ērika Šmeļkova, kas toreiz 1991.gadā bija jauniņa ziņu korespondente.

“Mans 21. augusts jeb Visumā kļūdu nav, vajag tikai vēlēties. Šoreiz ne par Saules aptumsumu, bet par to brīnumu, kas notika 1991. gada augustā. Kad Maskavā sākās tā sauktais apvērsums, viss balansēja kā uz naža asmens un mums atlika cerēt uz brīnumu, bet katrs sirdī to  ļoti, ļoti vēlējās. Tā bija Jeļcina zvaigžņu stunda un visa pasaule nespēja noticēt, ka vienā brīdī PSRS vairs nav. Pasitusi padusē savu trīs minūšu videoreportāžu traucos uz Maskavu to nodot franču kolēģiem. Šķiet visus žurnālistus tobrīd laipni savos apartamentos uzņēma Latvijas vēstnieks Jānis Peters. Un arī mūsu valdības delegācija ar Anatoliju Gorbunovu priekšgalā, tobrīd bija ieradusies Maskavā, lai tiktos ar Jeļcinu. Kad viņi atgriezās, mēs jau zinājām, ka Boriss jūtu uzplūdā, (iespējams arī mazliet ierāvis), bija parakstījis mūsu brīvības dokumentu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”;. Bet, kad vēstniecības pagalmā iebrauca auto, šo svarīgo papīra gabaliņu Gorbunovs vicināja pa logu tā, ka gribējās saukt – uzmanīgi, vēl mūsu brīvību vējš aizpūtīs!. Visi bijām tik laimīgi kā bērni. Karīna Pētersone drebošām rokām kopēja dokumentus, lai sūtītu faksus uz Latviju. Brīnums bija noticis, bet, es tagad zinu, lai tas notiktu vajag stipri no visas sirds vēlēties un vēlēties ne tikai sev, bet kā saka, arī savam tuvākajam. Būs atkal 21. augusts un kaut uz mirkli, pa vidu Saules aptumsumam un gaismai, domās apskausim viens otru. Naivi, bet es tā darīšu,” par šīs dienas vēsturisko nozīmi liek aizdomāties Šmeļkova.