Runājot par konkrēto gadījumu Jūrmalā, cik var saprast, no Skandināvijas atkritumi tikuši ievesti Latvijā kā izejvielas, lai tos vestu tālāk uz kādu pārstrādes rūpnīcu kaut kur citur. Taču, acīmredzot uzņēmējam nav izdevies nokārtot kādas formalitātes, tāpēc tie atkritumi nonāca glabātuvē.

Atkritumu pārrobežu pārvadājumi jau ilgstoši atrodas Eiropas komunālo pakalpojumus federācijas, kuras biedrs ir arī LASUA, problēmu prioritāšu sarakstā. Eiropā tā ir aktuāla problēma, ar ko tagad saskārusies arī Latvija.

Bet atkritumu ievešanai taču jābūt atļaujām.

Latvijā atkritumu apsaimniekošanas, tai skaitā ievešanas, atļauju sistēma ir diezgan liberāla. Atļaujas saskaņā ar vispārējiem Eiropas Savienības (ES) noteiktajiem principiem diezgan daudz tiek izsniegtas avansā, cerot, ka uzņēmēji izdarīs to, ko ir apņēmušies. Pēc manām domām, atļauju izsniegšanai un prasību izpildei jābūt ne tik formālai, kā tas ir patlaban, bet gan tuvāk realitātei.

Dažus gadus iepriekš asociācija izsniedza atzinumus par katru atkritumu apsaimniekošanas atļaujas pieprasījumu. Atzinumā bija lasāms mūsu viedoklis par uzņēmumu patiesajām spējām veikt pieteiktās darbību. Pēc Valsts kontroles rekomendācijas, šis atzinums radīja papildus slogu “uzņēmējiem”, un Valsts vides dienests (VVD) atteicās no šīs sadarbības. Rezultāts redzams – formāls ieguvums un vides avārijas sekas.

Nozare, no vienas puses, negrib pārāk lielu birokrātisko slogu, kas paredz daudz prasību un pārbaudes, no otras puses, ja šī kontrole ir nepietiekama, rodas šādi gadījumi kā Jūrmalā.

Pēc gadījuma Jūrmalā parādījās ziņas par riepu uzglabāšanu Rīgā, Starta ielā, kur tās bija pārsniegušas pieļaujamo uzglabāšanas apjomu. Par šo ir izskanējuši arī viedokļi, ka nozarē nepieciešamas būtiskas reformas, un valstij jābūt stratēģiskam atbalstam šo reformu īstenošanā. Vai arī, pēc LASUA ieskatiem, nozarē no politikas un uzraudzības puses ir pamatīgas sistēmiskas problēmas?

Latvijas atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu asociācija apvieno 52 nozares uzņēmumus, kas nodrošina vairāk nekā 95% no visiem atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem. Mums ik mēnesi notiek biedru sanāksmes, kurās tiek apspriestas nozares problēmas un veidi, kā tās risināt. Esmu piesardzīgs pret būtisku reformu strauju ieviešanu, krietni drošāka ir nepārtraukta sistēmas pilnveidošana. Šobrīd steidzami būtu jāiegulda darbs VVD procedūru sagatavošanā situācijās, kad tiek konstatēti pārkāpumi. Jāievieš atkritumu apsaimniekošanas darbību apdrošināšana, lai būtu skaidrs naudas līdzekļu avots vides “avāriju” seku likvidēšanā. Man nav zināms neviens gadījums par asociācijas biedru veiktiem rupjiem pārkāpumiem nozarē. Vienmēr šajos vides katastrofu gadījumos figurē iepriekš nezināmas firmiņas.

Kā kopumā varētu raksturot atkritumu apsaimniekošanas nozari?

Nozarē nekādas dižas izmaiņas patlaban manīt nevar. Proti, pirmais lielo investīciju posms ir jau kādu laiku noslēdzies – ir uzbūvēti sadzīves atkritumu poligoni, ir sabūvētas šķirošanas rūpnīcas, poligoniem ir savi plāni attīstīties, atkritumu savācējiem savi.

Runājot par tālāko attīstību, šķiet, ka lielākais notikums nozarē būs Rīgas pašvaldības publiskās un privātās partnerības (PPP) projekts, kas paredz uz 20 gadiem slēgt PPP līgumu, veidojot kopsabiedrību ar vienu atkritumu apsaimniekotāju. Prognozēju, ka vairākus gadus ilgusī situācija ar uzņēmēju savstarpējo cīņu līdz ar šī projekta īstenošanu varētu iegūt pozitīvu pavērsienu.

Vai un kā tas ietekmēs konkurenci?

Jāņem vērā, ka šādi un līdzīgi modeļi darbojas daudzviet Eiropā. PPP ir kā kompromisa variants starp tikai pašvaldības un tikai privāto apsaimniekotāju.

Atkritumu apsaimniekošanas bizness Rīgā vairākus gadus ir nemainīgs – ir zināmi lielākie apsaimniekotāji – “Clean-r”, “Vides pakalpojumu grupa” un “Eco Baltia”. Taču bez šiem lielākajiem apsaimniekotājiem Rīgā novērojami arī vairāki simti uzņēmumu, kas paši ved savus atkritumus uz poligonu “Getliņi”. Proti, uzņēmumi, kuri nenodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu, taču uzskata, ka atkritumus, kas radušies viņu uzņēmumos, viņiem būtu jāaizgādā pašiem. Nevarētu teikt, ka šāda prakse ir vērtējama viennozīmīgi kā laba vai slikta, taču jāteic, ka tā ir neprofesionāla apsaimniekošana.

Vai veiksmīga Rīgas PPP konkursa iznākuma rezultātā šāda modeļa ieviešanai varētu sekot arī citas pašvaldības Latvijā?

Neizslēdzu, ka gadījumā, ja šis iepirkums noslēgsies ar pozitīvu rezultātu, šāda veida sadarbības veicināšanai varētu sekot arī citas pašvaldības Latvijā.

Vai asociācijā ir kādas ziņas par iespējamu apvienību veidošanos uz Rīgas PPP konkursu?

Nevēlos komentēt dažādas runas, taču ir skaidrs, ka to, kā būs, varēs redzēt vien tad, kad būs jāiesniedz garantijas apliecinājumi un citi saistošie dokumenti.

Kāda ir konkurence mazajās pašvaldībās?

Cik zināms, mazajās pašvaldībās Latvijā atkritumus lielākoties apsaimnieko ar vietējo pašvaldību saistītie uzņēmumi. Tādos risinājumos konkurences praktiski nav. Taču ir vērts padomāt par šāda biznesa mērogu. Piemēram, apdzīvotā vietā Latvijā, kur dzīvo ap 8000 iedzīvotāju, kopējais apgrozījums par atkritumu apsaimniekošanu varētu būt ap 100 000 eiro gadā. Tas ir tikpat, cik ieguldījums vienas atkritumu savākšanas mašīnas iegādē. Tāds bizness nav īpaši rentabls, un šāda biznesa mērogs ir nepietiekams, lai varētu to attīstīt.

Vai atkritumu apsaimniekošanas nozarē ir vērojams kaut kas līdzīgs tam, ko varētu dēvēt par konsolidāciju, proti, ka mazāki nozares spēlētāji izlemj par sava biznesa pārdošanu lielākajiem dalībniekiem?

Konsolidācijas process, kad lielākās kompānijas paplašina savu darbības lauku, pārpērkot mazākās kompānijas, patlaban jau notiek. Bet to procesu nedaudz palēnina tas, ka mazākās kompānijas sagaida lielāku cenu, nekā par to biznesu varētu maksāt. Taču ir skaidrs, ka konsolidācija notiks. Tas ir tikai laika jautājums.

Patlaban sarunas ar kādiem mazākiem tirgus dalībniekiem aktīvāk veic “Eco Baltia”, “Clean R” un “Ragn-Sells”, kas ir patlaban lielākie tirgus dalībnieki.

EK 2015.gada nogalē pieņēma jaunu aprites ekonomikas paketi, kas paredz noslēgt ražojuma aprites loku plašākas atkritumu pārstrādes un atkārtotas izmantošanas dēļ, veicinot labuma gūšanu gan videi, gan ekonomikai. Kā izskatās ar šī plāna ieviešanu Latvijā?

Šī plāna mērķi ir ļoti ambiciozi, un es neesmu pārliecināts, vai tie varētu būt vispār piemērojami Latvijai. Piemēram, plāns paredz atkritumu noglabāšanas daudzumu samazināt līdz 8% no visiem radītajiem sadzīves atkritumiem. Patlaban Latvijā nav šādu tehnisku iespēju. Tas nozīmē, ka tuvāko gadu laikā būs jāveic milzīgi ieguldījumi atkritumu termiskās pārstrādes iekārtās. Šādu iekārtu ekspluatācija ir sarežģīts process. Tas noteikti atsauksies uz maksu par atkritumu apsaimniekošanu.

Atbilstoši ES direktīvas prasībām līdz 2020.gadam jānodrošina, ka poligonos tiek apglabāti 35% no 1995.gadā apglabātā bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma. Saskaņā ar dažādiem statistikas datiem Latvija nav ne tuvumā šī plāna īstenošanai. Kāpēc?

Gan jaunajā aprites ekonomikas plānā, gan arī iepriekš pieņemtajā direktīvā izvirzīto mērķu īstenošanu kavē nepietiekami attīstīta atkritumu dalītā vākšana no iedzīvotājiem. Ja no rūpnieciskajiem klientiem otrreizējā pārstrādē derīgas izejvielas savākt nav gandrīz nekādu grūtību, no iedzīvotājiem šo materiālu savākšana ir sarežģītāka un dārgāka. Tas nozīmē, ka būs vajadzīgas investīcijas pakalpojuma pieejamībās uzlabošanā un efektīvākas loģistikas nodrošināšanā. Tas savukārt nozīmē, ka atkritumu apsaimniekošanas tarifs, kas patlaban ir viens no zemākajiem Eiropā, pieaugs.

Kāpēc Latvijai neizdodas palielināt dalītās vākšanas apjomus?

Te varam runāt par tādu kā konfliktu. Proti, no vienas puses, Latvijā politiski ir noteikti ambiciozi mērķi attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu, no otras puses, nākas saskarties ar šo mērķu sasniegšanas izmaksām, kas ir lielas.

Patlaban gan vēl ir iespējams noturēt zemu tarifu un atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, jo Latvija vēl ir pieejami Kohēzijas līdzekļi. Sadzīves atkritumu dalīta atkritumu plūsmu izveide ir politisks ES lēmums. ES plāni paredz plaši ieviest dalīto vākšanu, ko veic tieši iedzīvotāji. Tuvākajā nākotnē būs pieejamas tehnoloģijas, kas šķirošanu varēs veikt kvalitatīvāk par cilvēkiem.

Ir dzirdēts, ka Padomju Savienības laikā būvēto daudzdzīvokļu namu virtuves esot pārāk šauras, lai iedzīvotāji varētu tajās varētu uzglabāt škirojamos materiālus.

Šādos gadījumos būtu jārunā ar arhitektiem, kuri varētu radīt kādus mūsdienīgus risinājumus. Taču ir skaidrs, kas tas būs dārgi. Līdz ar to jāatzīst, ka dalītu atkritumu vākšanas iespējas nodrošināšana visiem kopumā ir neērts pasākums iedzīvotājiem.

Jāņem arī vērā, ka Latvijā lielākoties dalītajā vākšanā nonākošie atkritumi ir iepakojums. Šķiet, ka sabiedrībā varam novērot to, ka lielai daļai pieaugušo cilvēku tāpat ieradumus mainīt ir grūti. Tāpēc pieņemu, ka tie cilvēki, kurus nevar motivēt, piemēram, ar dažādām uzņēmēju akcijām un kampaņām, kurās aicina šķirot atkritumus, visticamāk, gūs motivāciju, ko iniciēs atkritumu apsaimniekošanas tarifa pieaugums.

Vairākās vietās Latvijā iedzīvotājiem pieejami šķiroto atkritumu laukumi. Vai tas var veicināt dalīto vākšanu?

Šķiet, ka šādu laukumu pieejamības palielināšana ir virziens, kurā attīstīties atkritumu apsaimniekošana. Šobrīd iedzīvotājiem ir pieejami vairāki laukumi, kuros pieņemt dažāda veida dalītos atkritumus, to skaitā arī, piemēram, nolietoto sadzīves tehniku.

Ņemot vērā zemos šķirošanas rādītājus Latvijā, ir skaidrs, ka politikai būtu jābūt vērstai uz šādu laukumu pieejamības palielināšanu.

Vai LASUA ir kādas aplēses par atkritumu apsaimniekošanas tirgus lielumu?

Atkritumu apsaimniekošanas nozares datu iegūšana ir atkarīga no metodikas. Tāpat jānošķir, par kuru no atkritumu apsaimniekošanas jomu ir runa, jo mēs dalām sadzīves, būvniecības, rūpnieciskos, bīstamos un citu veidu atkritumus.

Ja ņem kopā visu nozarē iesaistīto uzņēmumu apgrozījumu, tad sanāk, ka atkritumu biznesa tirgus Latvijā ir ap 150 miljoniem eiro. Taču, ņemot vērā, ka uzņēmēji daļu atkritumu nodot viens otram, tad nākas secināt, ka tas apjoms varētu nebūt arī tik liels.

Saeimā šogad iesniegta iedzīvotāju iniciatīva par iespēju saņemt atlīdzību par PET pudeļu nodošanu un citu dzērienu iepakojumu nodošanu. Iepriekš iniciatīvu par depozīta sistēmas ieviešanu noraidīja gan VARAM, gan uzņēmēji.

Asociācijā esam par šo jautājumu vairākkārtīgi diskutējuši. Secinājām, ka šīs sistēmas ieviešana patlaban nebūtu lietderīga, jo tā nedaudz, bet samazinātu izejvielu daudzumu uz jau līdz šim izveidotajām dalītās atkritumu savākšanas plūsmām un šķirošanas līnijām.

Taču uz depozīta sistēmu varam arī raudzīties kā uz stimulu iedzīvotājiem stikla un plastmasas dalītās vākšanas veicināšanai. Gribu teikt, ka idejiski tā varētu būt laba sistēma iedzīvotājiem, taču patlaban tās īstenošanai nav piemērotākais brīdis.

Ņemot vērā Jūrmalu, iespējams, arī vēl citas vietas Latvijā, par kuru eksistenci, iespējams, nenojaušam, kā arī dažādos ambiciozos mērķus un citus politiskos uzstādījumus, uz ko turpmāk jāfokusējas uzņēmējiem un valsts pārvaldei vides atkritumu apsaimniekošanas jomā?

Jūrmalas gadījums norādīja uz nepilnībās likumdošanas un atbildības sadalījumā. Šī ir laba iespēja novērst šos trūkumus. Likumdošanai jākļūst mazāk teorētiskai, formālai, tai jātuvojas vairāk reālajai dzīvei. Iepriekšējos gados ir uzkrāts daudz datu par atkritumu savākšanu, pārstrādi, tagad laiks veikt šo datu analīzi, veicot atkritumu masas bilances, identificēt atkritumu plūsmas. Vairāk inteliģences, tehnoloģijas kontrolē – tas noteikti nākotnē pasargās no kādām vides katastrofām.

Cik cerīga izskatās atkritumu pārstrādes attīstība Latvijā?

Prognozēju, ka atkritumu pārstrādes joma Latvijā attīstīties. Līdz šim Latvijā par maz izmantotas “zaļā iepirkuma” priekšrocības. Šis atbalsta instruments ir ļoti būtiski pārstrādes attīstībai. Visticamāk, šajā virzienā tiks ieguldīti lieli līdzekļi, lai izveidotu, piemēram, stikla, papīra, plastmasas un gumijas pārstrādes rūpnīcas, kas ražos gala produktus iedzīvotājiem. Līdz ar atkritumu pārstrādi, attīsies arī dalītā vākšana, par to liecina vairāku citu valstu pieredze.

Valsts pārvaldes un industrijas sadarbība būs efektīvāka, ja vairāk problēmu identifikācijā un risinājumos tiks iesaistīti pētniecības institūti. Problēmu loks un sarežģītības pakāpe ir ievērojams, un ne valsts pārvalde, ne zinātnieki, ne nozare atsevišķi nespēs atrast veiksmīgākos risinājumus.

Informācijai:

LASUA ir sabiedriska organizācija, kas dibināta 1996.gadā. Asociācijā ir vairāk nekā 50 biedri, kas kopumā aizņem vairāk nekā 95% no kopējā Latvijas tirgus apjoma. LASUA biedri ir profesionāli uzņēmumi, kas nodarbojas ar sadzīves un bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, savākšanu, uzglabāšanu, apstrādi, pārkraušanu, pārstrādi, apglabāšanu un rūpniecisko atkritumu izvešanu, kā arī sniedz virkni citus komunālos pakalpojumus.