Rietumu un Krievijas attiecību dinamika ir atkarīga no Krievijas prezidenta Vladimira Putina, tikmēr pareizais ceļš Rietumiem ir mēģināt pārliecināt Krieviju, ka tās ilgtermiņa interesēs ir pragmatiska, racionāla dialoga veidošana un sadarbošanās ar Rietumiem, intervijā aģentūrai LETA sacīja Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš. Vēstnieks pauda vēlmi Latvijas un Krievijas Humanitārās darba grupas ietvaros runāt par iespēju Latvijas vēsturniekiem piekļūt Krievijas arhīviem, stāstīja par apņēmību mainīt daļā Krievijas sabiedrības pastāvošos aizspriedumus par Latviju, kā arī uzsvēra, ka Latvijas sabiedrībai pietiekami jāatbalsta sava valsts un galvenā atbildība par to jāuzņemas Latvijas politiķiem.

Vai saskatāt šo jauno amatu kā savu līdz šim lielāko izaicinājumu?

Šo amatu nevar raksturot kā lielāko vai mazāko izaicinājumu manā karjerā, jo katrā iepriekšējā darba vietā diplomātiskajā dienestā ir bijuši tā laika ļoti svarīgi jautājumi, kurus savā starpā ir grūti salīdzināt.

Piemēram, es ilgus gadus biju valsts sekretārs Ārlietu ministrijā, periodā 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad tika risinātas sarunas ar Krieviju par tās armijas izvešanu no Latvijas. Šis bija temats, kurš bija ārkārtīgi svarīgs, lai pēc tam, kad tas ir izdarīts, mēs varētu turpināt ceļu uz atgriešanos Rietumeiropas demokrātisko valstu saimē. Skaidrs, ka dalība Eiropas Savienībā (ES), kur nu vēl NATO, situācijā, kad valstī uzturas svešas valsts karaspēks, ir neiespējama. Tajā laikā šis bija ārkārtīgi sarežģīts jautājums, kur tika piesaistīti ne tikai visi iespējamie Latvijas resursi, bet arī citu valstu pārstāvji, kuriem bija iespēja ietekmēt procesu, piemēram, tā laika Zviedrijas premjerministrs Kārls Bilts vai ASV bijušā prezidenta Bila Klintona administrācija. Tie bija procesi, kuriem ekvivalentu ir grūti atrast manā tālākajā karjerā pēc tam.

Savukārt laiks ASV bija tas brīdis, kad Latvija tikko bija kļuvusi par NATO dalībvalsti un mēs vēlējāmies savu vietu aliansē nostiprināt ar simboliskiem pasākumiem, kā NATO samits Rīgā, kurš pirmo reizi notika bijušajā PSRS telpā. Toreizējai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai bija ļoti ciešs savstarpējais dialogs un izpratne ar ASV prezidentu Džordžu Bušu, viņa bieži uzturējās ASV. Tāpat jāmin periods, kad notika sarunas par bezvīzu režīmu ar ASV. Arī tas bija ļoti intensīvs periods.

Arī NATO periods, kad aizbraucu uz Briseli un NATO, bija ļoti aktīvs dažādās operācijās. Afganistānā bija liela mēroga operācija, kurā piedalījās arī Latvijas karavīri, sākās arī Lībijas krīze un tad šī perioda beigās sākās notikumi Ukrainā – Krimas aneksija un notikumi Austrumukrainā. Tas bija laiks, kad vajadzēja pārliecināt NATO dalībvalstis, ka situācija ir tāda, kas prasa papildu NATO spēku izvietošanu mūsu reģionā, kas pēc tam rezultējās NATO Varšavas samita lēmumos.

Tie visi ir ļoti dažādi jautājumi, un visi ir bijuši ļoti svarīgi. Man profesionāli ir gandarījums, ka liktenis ir bijis vēlīgs un ļāvis šajos notikumos būt dalībniekam vai dažkārt procesu līdzveidotājam.

Dodoties uz Krieviju, es apzinos šo savstarpējo attiecību vēsturisko nastu, kuru mēs nevaram ignorēt un aizmirst. Mēs Latvijā un Baltijas valstīs labi redzam vispārējo attiecību kontekstu, kāds šobrīd ir starp Rietumiem un Krieviju, piemēram, sankciju režīms. Tas, protams, uzliek zināmu ietvaru tam, ko jebkuras ES vai NATO dalībvalsts diplomātija var darīt, veidojot attiecības ar Krieviju.

Tajā pašā laikā Krievija ir mūsu kaimiņš, un, neskatoties uz sarežģīto attiecību veidošanās vēsturi, ir lietas, kas ir gājušas uz priekšu, piemēram, attiecībā par pārrobežu sadarbības programmām, kultūras sadarbības programmām vai ekonomisko sadarbību, kura joprojām ir pietiekami aktīva. Tāpat jāmin lietas attiecībā uz politisko dialogu un līgumtiesiskās bāzes tālāku attīstīšanu, jo ir vairāki līgumi, kuri ir dažādās sagatavošanas stadijās.

Tie būs jautājumi, pie kuriem būs jāstrādā, līdz ar to ir pietiekami sarežģīta dienaskārtība. Arī tas, ka Krievijā daudziem ļaudīm ir, manuprāt, ačgārns priekšstats par Latviju, ir skaidrs, un vēstniecības uzdevums ir mēģināt šo priekšstatu mainīt.

Vai uzskatāt, ka attiecību veidošana un uzlabošana ar Krieviju Latvijai šobrīd ir īpaši nozīmīga?

Piekrītu tam, ka, objektīvi vērtējot attiecības ar tiešajām kaimiņvalstīm, tās vienmēr ir ļoti būtiskas jebkurai valstij. Tās ir būtiskas tāpēc, ka šīs attiecības ir ļoti sazarotas un sadarbībā ir iekļautas dažādas nozares. To pašu mēs varam teikt arī par Lietuvu un Igauniju, kas arī ir mūsu lielākās tirdzniecības partneres. Arī ar šīm valstīm vēsturē ir bijuši pietiekami, diplomātiski sakot, sensitīvi jautājumi, piemēram, 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā cūku kari vai jūras robežu sarunas.

Skaidrs, ka šajās valstīs ir nepieciešams mēģināt nodarbināt cilvēkus, kuriem ir pieredze dienestā, kas nav pirmo dienu “ar pīpi uz jumta”. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs man bija uzticējis vadīt kvalifikācijas komisiju, kas vērtē jauno diplomātu gatavību kļūt par diplomātiem, iegūt atašeja diplomātisko rangu, un tas, ko esmu mēģinājis darīt pēdējos divus gadus šeit ministrijā kā ģenerālinspektors – mudinājis jaunos diplomātus mēģināt raudzīties karjeras sākumā braukt uz kaimiņvalstīm. Kaimiņvalstīs ir dienaskārtība un aktīva darbība, un tur bieži vien var iegūt daudz lielāku pieredzi, nekā esot kādā ļoti tālā sadarbības partnervalstī.

Kāds ir galvenais mērķis vai mērķi, ko esat izvirzījis, pieņemot jauno amatu?

Es nevēlētos izdalīt vienu jomu, jo šīs attiecības ir daudzslāņainas. Svarīgi ir turpināt iesākto tajos virzienos, kur virzība jau notiek. Piemēram, starpvaldību komisija, kas nesen notika Rīgā. Komisija ir sazarota četrās darba grupās, kur ir ekonomiskā sadarbība, reģiona sadarbība, transports un humanitārie jautājumi, tāpēc šeit vēstniecībai darba kalendārs ir iezīmēts un vēstnieks pie tā strādās.

Tāpat arī starptautiskie līgumi. Katras valsts starptautiskajās attiecībās starptautiskie līgumi ir būtiski, īpaši, nelielu valstu. Mūsu interesēs ir starptautiskās tiesības un starptautiskie līgumi. Kā nesen kādā intervijā teica Vācijas ārlietu ministrs Zigmārs Gabriēls, “ir jāuzmanās, lai pasaulē, tā vietā, lai valdītu tiesību spēks, nesāktu valdīt spēcīgo tiesības”. Es domāju, tas ir ļoti labs formulējums, jo nelielām valstīm spēks ir tieši starptautiskajās tiesībās. Latvijas interesēs ir starptautisko līgumu slēgšana, kas ir viena no starptautisko tiesību sastāvdaļām, un pie tā mēs strādāsim.

Strādāsim arī ar dažādos Krievijas reģionos dzīvojošajiem Latvijas tautiešiem, kas vienmēr bijuši vēstniecības dienaskārtībā. Tāpat jācenšas lauzt šos stereotipus un aizspriedumus, kas valda dažādās Krievijas auditorijās par Latviju, piemēram, par to, ko mēs darām savas drošības stiprināšanā, ko dara NATO Baltijas reģionā. Cik tas izdosies, to rādīs laiks.

Vai pārtraukt dialogu ar Krieviju būtu nesaprātīgi, un Krievijas izolēšana varētu beigties neprognozējami?

Dialogs ir svarīgs. Piemēram, NATO no vienas puses veic atturēšanas pasākumus mūsu reģionā, stiprinot mūsu kopīgās NATO aizsardzības spējas, bet tajā pašā laikā ir dialogs ar Krieviju.

Visi apzinās, ka ir nepieciešami komunikācijas kanāli, ir jācenšas runāt arī ar valsti, ar kuru viedokļi daudzos jautājumos nesakrīt vai ir diametrāli pretēji. Tas vispirms ir diplomāta uzdevums – runāt ar jebkuru. Pat nerādot ar pirkstu uz Krieviju, pēc teorijas, diplomāta pienākums ir runāt, pat ar tādu sarunu partneri, ar kuru skaidri zināms, ka sarunas būs grūtas. Tāpēc dažādi dialoga kanāli ir nepieciešami.

Arī Latvija cenšas šo dialogu uzturēt starpministriju konsultācijās. Tāpat mūsu parlamentārieši mēģina veidot dialogu ar Krievijas kolēģiem. Esot diplomāts, es uzskatu, ka tas ir svarīgs. Arī plašāki, ne tikai Latvijas, bet arī ASV vai Eiropas, kontakti ar Krieviju ir būtiski.

Manā personīgajā pieredzē ar Krievijas kolēģiem ir radies iespaids, ka Krievija novērtē tiešu sarunu un novērtē, ja mums ir spēcīgi argumenti un esam atklāti savā viedokļa paušanā. Brīži, kurus gan Krievija, gan daudzas citas valstis neuztver pozitīvi, ir tie, kuros sarunu partneris sāk otru mācīt. Mums jau arī nepatīk, ka kāds no ārpuses māca, kā mums Latvijā labāk kārtot lietas. Tāpat starptautiskajā diplomātijā arī netiek pozitīvi uztverts tas, ka tiek izteikti personīga rakstura jautājumi.

Vai varat ko vairāk pastāstīt par vienošanos ar Krieviju līdz gada beigām sasaukt tā dēvēto Humanitāro darba grupu, lai skatītos uz vēstures pētīšanas jautājumiem?

Humanitārajā darba grupā tiek apspriesti jautājumi, kas vienai vai otrai pusei šķiet svarīgi un kas būtu ietilpināmi šajā samērā vispārinātajā jēdzienā. Krievija šajā grupā cenšas runāt par savu skatījumu, kā mēs Latvijā īstenojam savas starptautiskās saistības pret nacionālajām minoritātēm, valodu jautājumiem un tamlīdzīgi.

No Latvijas puses ir virkne jautājumu, ko mēs vēlamies virzīt uz priekšu, piemēram, piekļuve Krievijas arhīviem. Līdzšinējā pieredze rāda, ka mūsu vēsturniekiem laiku pa laikam ir iespēja iegūt arhīva materiālus, bet tikai selektīvā veidā un ne visu, ko mēs vēlētos apskatīt, lai pētītu vēsturi. Ir virkne lietu, kas saistās ar kultūrvēsturiskām vērtībām, piemēram, pirmskara laikā Latvijā uzņemtās kinofilmas, kuru oriģināli šobrīd atrodas Krievijā. Latvija ir paudusi savu vēlmi atgūt šos kultūrvēsturiskos mantojuma objektus, un, cik es zinu, tad Krievijas pusei ir kādi iekšējie likumdošanas akti, kas to šobrīd neļauj. Braukšu uz Maskavu, runāšos ar cilvēkiem tur, raudzīsim, vai tas ir iespējams. Varbūt varam cerēt, mēģināt, un, es pieņemu, ka Krievija varētu spert kādu pozitīvu žestu saistībā ar Latvijas tuvojošos simtgadi… Tas būtu ļoti jauki.

Cik nozīmīga, jūsuprāt, būtu Latvijas-Krievijas vēsturnieku komisijas darbības atjaunošana?

Tas būtu nozīmīgi. Es atceros, ka jau pirms 10 gadiem Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs bija Latvijā un mēs par to sākām runāt. Toreiz viņš bija atturīgs. Es viņam teicu, ka šādas vēsturnieku komisijas Krievijai ir ar vairākām valstīm, kur vēsturnieki strādā kopā un izdod kopīgas publikācijas, cenšoties abstrahēties no dažkārt pastāvošas vēlmes politizēt vēsturi. Toreiz Lavrovs teica, ka “mums vēl ir nedaudz jāpieaug mūsu attiecībās, lai mēs nonāktu līdz tādam līmenim”. Man šķiet, ka tas ir svarīgi – mēģināt nonākt pie izpratnes, ja ne visos vēstures jautājumos, tad daudzos.

Kā jau teicu, vēsture mums ir ļoti sarežģīta, un arī Latvijas vēsturē ir lapas, kuras mēs varbūt savās vēstures grāmatās negribētu lasīt, katrai valstij tādas ir. Savas vēstures un savu kļūdu atzīšana liecina par valsts briedumu un spēju paskatīties uz savu vēsturi ar distanci. Daudzas valstis to ir spējušas izdarīt, piemēram, Vācija. Vācijai ir ļoti sarežģīta pagājušā gadsimta vēsture un ļoti daudz pāridarījumu pret citām Eiropas tautām, bet vācieši ir spējuši gan iekšēji savā sabiedrībā izdiskutēt, gan arī vienoties ar citām valstīm par šī pāridarījuma kompensāciju. Piemēri ir, un skaidrs, ka tas nav vienkārši.

Kas ir tie jautājumi, kuros abu valstu attiecības var ietekmēt vēstnieks, un kuri ir tie jautājumi, kur Latvijas un Krievijas attiecības ir atkarīgas no Rietumu un Krievijas attiecībām?

Šobrīd tālāko Rietumu un Krievijas attiecību dinamika ir atkarīga no tā, kādu ceļu izvēlēsies Putins, kura rokās neapšaubāmi ir visi “varas diedziņi” Krievijā. Iemesls, kādēļ esam Krievijas un Rietumu attiecībās nonākuši līdz šādam līmenim, ir Krievijas rīcība Krimā un Ukrainā. Piespiest valsti kaut ko darīt ir ļoti sarežģīti.

Mēs redzam Ziemeļkorejas gadījumu – visa starptautiskā sabiedrība ir noskaņota pret Ziemeļkorejas kodolprogrammu, ANO ir pieņēmusi daudzas rezolūcijas, to nosodot, bet acīmredzot tas nestrādā. Neesmu eksperts tajā reģionā, man nav receptes, bet ir jādomā par citiem veidiem, kā mainīt Ziemeļkorejas pozīciju. Es negribu teikt, ka ar Krieviju ir identiski, bet no ārpuses piespiest viņus mainīt savu politiku ir neiespējami. Jāmēģina pārliecināt, ka viņu ilgtermiņa interesēs ir pragmatiska, racionāla dialoga veidošana un sadarbošanās ar Rietumiem. Domāju, ka tas ir īstais ceļš.

Rietumi vairākkārt ir demonstrējuši savu gatavību iet šajā virzienā, piemēram, dodot Krievijai dalību pie G8 galda, vai NATO Lisabonas samitā 2010.gadā gala dokumentā, iezīmējot vēlmi attīstīt stratēģisko partnerību starp NATO un Krieviju. Rietumu gatavība iet tajā virzienā ļoti nepārprotami ir pausta, un šobrīd bumba ir Krievijas pusē. Ja tā ir gatava un arī iet tajā virzienā – Minskas vienošanās izpilde, atbalsta pārtraukšana separātistiem Ukrainā -, tas varētu dot iespēju no Rietumu puses virzīties uz tālāku sadarbību. Šobrīd sadarbība ir ierobežota un sankciju režīmi ir nolemti. Man ir grūti iedomāties, ka šīs sankcijas tiks pārskatītas, ja nebūs progresa Minskas vienošanās izpildē.

Esat minējis, ka Krievijas un Rietumu attiecības šobrīd ir vienā no zemākajiem punktiem. Vai un kāda atbildība par to ir jāuzņemas Rietumiem? Vai, piemēram, Rietumu atbilde Krievijai pēc kara Gruzijā bija pietiekami skaidra un stingra?

Ja ir bijušas kādas kļūdas no Rietumu puses attiecībā uz nostāju vai dialogu ar Krieviju, tad varbūt tas bija Gruzijas-Krievijas kara laikā 2008.gadā. Tobrīd valdošā doma Rietumeiropas politiskajās un akadēmiskajās aprindās bija, ka šis karš ir nejauka, slikta epizode. Rietumi domāja, ka Krievijai kā PSRS tiesību pārmantotājai ir grūti psiholoģiski “pārdzīvot” PSRS sabrukumu, līdz ar to šis karš ir kā blakus efekts, un gan jau tomēr būs labi. Kā izrādījās, šāds vērtējums no Rietumu puses nebija pareizs un, visticamāk, tajā brīdī Rietumi nebija gatavi ar Krieviju runāt atklātā valodā, proti pateikt, ka “tas, ko jūs darāt, netiks akceptēts un tas nav ceļš, kas var virzīt mūs uz sadarbību”. Ukrainas situācija bija kā modinātāja zvans, ka Krievija ir izvēlējusies ceļu, kas Rietumiem šķiet nepieņemams.

Līdzšinējā Latvijas vēstniece Krievijā Astra Kurme intervijā minēja, ka cilvēki Krievijā ir tendēti domāt par latviešiem daudz labāk, nekā mums dažreiz šķiet. Kāds, pēc jūsu domām, ir Krievijas iedzīvotāju priekšstats par latviešiem un cik ļoti to ietekmē Krievijas informatīvā telpa?

Informatīvā telpa to noteikti ietekmē. “Levadas centra” pētījumos par Krievijas sabiedrības attieksmi pret citām valstīm atklājas, ka Latvija diemžēl ilgu laiku ir bijusi pirmajā pieciniekā kā “nedraugs”. Visticamāk, šī ietekme ir no sociālajiem medijiem, televīzijas, radio un tamlīdzīgi. Vai to var mainīt dažos gados, nezinu. Ja Krievijas varas struktūras no savas puses nemēģinās šos priekšstatus mainīt, būs diezgan grūti.

Mēs redzam, ka ir iespējas mainīt sabiedrības priekšstatu par kādu notikumu. To mēs redzējām Krievijas un Turcijas attiecībās – pavisam nesen, pēc tam, kad Turcija notrieca Krievijas lidmašīnu, notika demonstrācijas Krievijā, akmeņi lidoja Turcijas vēstniecības logos, sabiedrības noskaņojums bija ļoti negatīvs attiecībā pret Turciju. Tomēr Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdoans spēja ar Krievijas prezidentu produktīvi vienoties par to, ka šis, lai gan ir nopietns incidents, tomēr nedrīkst kļūt par noteicošo abu valstu savstarpējās attiecībās un radīt tām šķēršļus. Krievija mainīja savu pozīciju. Arī pēc vairāku nedēļu samērā pozitīviem viedokļiem sabiedriskajos medijos Krievijas sabiedrības viedoklis pamainījās. Ir svarīgi, kādu līniju ietur Krievijas varasiestādes. Es domāju, sabiedrības viedoklis Krievijā no varas puses tiek ietekmēts daudz vairāk nekā Latvijā, Vācijā vai kaut kur citur Rietumeiropā.

Cik svarīgi aizspriedumu kliedēšanā būtu strādāt arī ar Latvijā dzīvojošajiem krievu tautības cilvēkiem?

Tas, ka ir pašiem jārūpējas par savas sabiedrības izpratni, patriotisma stiprināšanu un piederību valstij, ir nenoliedzami. Domāju, ka Krimas situācijas māca, ka sabiedrība Krimā tajā brīdī neticēja valsts varai, piederība savai valstij bija ļoti vāja un Krievija tajā brīdī to izmantoja.

Daudz publiskajā telpā tiek runāts par hibrīddraudu dažādiem aspektiem, un viena tāda lieta ir, ka valstij ir jāstiprina sava spēja pretoties šādiem apdraudējumiem. Sabiedrībai pietiekami jāatbalsta sava valsts, un to neviens cits mūsu vietā neizdarīs. To neizdarīs ne mūsu partneri Eiropā, ne ASV, jo tas vispirms ir pašu politiķu uzdevums – rūpēties par savas sabiedrības atbalstu tam, ko mēs šeit darām. Politiķiem šeit ir ārkārtīgi atbildīga loma, un gribētu redzēt, ka visi šos riskus pietiekami skaidri izprastu.

Vai arī latviešiem nemēdz būt kādi aizspriedumi par Krieviju un tās iedzīvotājiem un vai arī Rietumi savā ziņā neizvērš propagandu pret Krieviju?

Domāju, ka šeit arī pastāv kaut kādi aizspriedumi, kas nav pilnīgi bez pamata. Manuprāt, pamatu aizspriedumiem pret Krieviju veido vēsturiskie pāridarījumi, apstāklis, ka Krievija nav saņēmusi spēkus atzīt šos pāridarījumus. Tā ir labvēlīga augsne dažādām cilvēku bažām. Viens no svaigākajiem piemēriem ir Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības “Zapad 2017”. Gribu uzsvērt, ka mums ir jābūt modriem par to, kas notiek mūsu robežu tuvumā. Neapšaubāmi NATO aliansei jābūt skaidram priekšstatam, kādi un cik lieli vai mazi ir riski, un jābūt gataviem dažādiem scenārijiem. Tajā pašā laikā histērijai par to, ka šādas mācības notiek, arī nevajadzētu būt. Katrai valstij, un negribu būt šeit kā advokāts Baltkrievijai vai Krievijai, ir tiesības savas aizsardzības spējas vingrināt. No Krievijas puses mēs vēlamies redzēt, ka ir lielāka atklātība un caurskatāmība, līdzīgi, kā to dara NATO.

Mēs neesam vieni, kas ir pauduši šādas bažas, bet, atgriežoties pie sabiedrības stereotipiem, protams, ka, skatoties uz vēsturisko bāzi, šāda mācību esamība tuvu mūsu robežai daudzos cilvēkos rada bažas.

Cilvēkam, kas nav eksperts šajos jautājumos, izlasot ziņu, ka Krievijas lidmašīna ir pietuvojusies Latvijas gaisa telpai, šķiet, ka tas ir automātisks apdraudējums, bet tas nav apdraudējums, un to lai spriež eksperti, kādēļ tas ir noticis un kas tas ir bijis. Modriem jābūt, bet panikai nevajadzētu būt iemeslam. Ja informācija mani neviļ, tad Latvijas gaisa telpu Krievijas lidmašīnas nav pārkāpušas nu jau vairāku gadu garumā, pat ne uz minūti.

Vai tādā gadījumā var teikt, ka Rietumi un Latvija pati sevī dažkārt sēj bailes no Krievijas, pārlieku sakāpinot emocijas?

Nav dūmu bez uguns. Krievija vien sev zināmu iemeslu dēļ ir izvēlējusies maldināt par mācību skaitliskajiem apmēriem. Krievija iepriekš ir darījusi tā – mācības sadalījusi vairākās mazākās mācībās, tādējādi sakot, ka limiti netiek pārkāpti un visas saistības tiek ievērotas.

Acīmredzot Vīnes dokuments dod iespējas interpretācijai, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir izteicies, ka būtu nepieciešams šo dokumentu precizēt, lai šīs interpretācijas nebūtu iespējamas. Militārpersonām ir jādara savs darbs un jāmācās – mācās Krievija, ASV, Igaunija, arī Latvija, bet svarīgākais, lai otrā pusē būtu pietiekama paļāvība, ka konkrētās mācības nerada draudus. To var panākt tikai ar caurskatāmību. Ja kaut kā te pietrūkst, rodas iespējas interpretācijai un spekulācijām, un tas ir tas, ko vajadzētu novērst. Tas ir tas, ko Krievijai mēģinām pateikt.

Valstis rīko dažādas mācības, bet lielākoties dzirdam par tām, kas notiek uz zemes, ūdens vai gaisā. Tomēr arvien nopietnāku lomu apdraudējuma ziņā sāk ieņemt kiberdraudi. Cik liela uzmanība un resursi būtu jāvelta aizsardzībai no šiem draudiem?

NATO ir diskusijas par to, vai jāattīsta kiberaizsardzības spējas vai arī jāattīsta kiberuzbrukuma spējas. Ir juridiska rakstura jautājumi, kas ir sarežģīti. Tāpat ir jautājums par to, ja, piemēram, Latvija kļūtu par kiberuzbrukuma upuri, kādā veidā mēs varētu identificēt šī uzbrukuma autoru? Ne vienmēr servera fiziskā atrašanās vieta nozīmē, ka uzbrukumu organizētājs ir no konkrētās valsts. Tā ir ļoti sarežģīta tēma, ar kuru valstīm nākotnē noteikti būs jādarbojas.

Krievija dažkārt savā retorikā izmanto tās tautiešu aizstāvēšanu ārvalstīs. Vai Latvija ir darījusi pietiekami, lai krievu tautības cilvēkus Latvijā integrētu un tādējādi šādu argumentu izmantošanai Krievijai nebūtu pamata?

Latvija iepriekš ir izvēlējusies ceļu piedāvāt integrēties, nevis spiest cilvēkam darīt to, ko tas negrib. Varbūt tāpēc, ka lielā mērā balstāmies uz pašu pieredzi, kad PSRS laikā cilvēkiem tika uzspiesta cita valoda, kas cilvēkos radīja pretēju reakciju. Mēs dodam iespēju kļūt par pilsoņiem, bet neesam to piešķīruši tā, kā savulaik PSRS to piešķīra latviešiem. Katram cilvēkam Latvijā ir iespēja izvēlēties, kā viņš savas attiecības ar Latviju veido – kļūt vai nekļūt par pilsoni, kādā skolā sūtīt bērnus. Iespējas mācīties un apgūt savu dzimto valodu Latvijā arī pastāv, un ne tikai krievu mazākumtautību skolās.

Mēs savas saistības starptautiskajos līgumos un konvencijās pildām. Kas attiecas uz valodu, Krievijai jāsaprot, ka latviešu valoda ir nelielas tautas valoda, ka ir nepieciešami īpaši pasākumi tās saglabāšanai. Krievijai, iespējams, to ir grūti izprast, jo tā ir liela nācija.

Vai piekrītat, ka pret Krieviju vērstās sankcijas un Krievijas noteiktais embargo Latvijas uzņēmējiem savā ziņā atvēris acis un licis raudzīties arī uz citiem eksporta tirgiem?

ES sankcijas un pretsankcijas Latvijas uzņēmumiem nav nesušas ko agrāk neredzētu. 20.gadsimta deviņdesmito gadu beigās Maskavas mērs Jurijs Lužkovs pēc mītiņa pie bijušās Rīgas domes ēkas pieņēma virkni paziņojumu un aicināja boikotēt Latvijas preces, un vairāku gadu garumā no Krievijas puses šprotes un citas preces tika boikotētas. Uzņēmējiem tas bija šoks, bet vēlāk tika atrasti citi tirgi vai veidi, kā tikt iekšā Krievijas tirgū.

Tādēļ pilnīgi jauna situācija Latvijas uzņēmējiem ar sankcijām un pretsankcijām nav. Kā var saprast arī no ražotāju puses, viena daļa uzņēmumu ir spējuši atrast citus noieta tirgus. Te uzņēmējiem jāsaprot, kas ir labāk – vai “likt visas olas vienā grozā” vai raudzīties uz tirgus diversifikāciju.

Tāpat gan Krievija publikācijās, gan politiķi Latvijā ir atzinuši, ka Krievija vismaz pašreizējā varas ietvarā ir pieņēmusi lēmumu attīstīt savu ostu jaudas, savu infrastruktūru. Var diskutēt, cik tas ir ekonomiski vai politiski pamatots lēmums. Man šķiet, ka te ir ļoti liels elements no politikas, jo, ja Latvijas ostas, pārvadātāji un dzelzceļš spēj piedāvāt konkurētspējīgu tarifu un izcenojumus, tad uzņēmējs izvēlēsies lētāko un kvalitatīvāko ceļu. Tomēr šobrīd, kā mēs redzam, Krievija ir izvēlējusies ceļu, kurā tā attīstīs savu ostu jaudas un pārorientēs visu eksportu uz tām. Tas mums ir jāapzinās. Satiksmes ministrija strādā arī ar citiem ārvalstu partneriem gan bijušajā PSRS telpā, gan Ķīnā un citās Āzijas valstīs, mēģinot piesaistīt kravas.

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube