Cīņa par Katalonijas neatkarību, kas šobrīd vainagojusies ar 1.oktobra referendumu, kas ierāvis Spāniju smagākajā politiskajā krīzē kopš demokrātijas atjaunošanas, nesākās viņa laikā, taču Karless Pudždemons ir apņēmības pilns novest to līdz galam.
Nepakļaujoties Spānijas likumiem un konstitūcijai, viņš apņēmīgi dodas uz priekšu, cerot uz starptautisko atzīšanu. Lai kā Madrides sabiedrotie Briselē un Vašingtonā būtu pārliecināti, ka Pudždemona misijai lemta neveiksmei, pēc skata lēnprātīgo Žironas maiznieka dēlu tas nebaida.
Pudždemons dzimis 1962.gadā netālu no Žironas esošajā Amerā, un viņa bērnība aizritējusi vēl ģenerāļa Fransisko Franko diktatūras laikā. Katoļu baznīcas kontrolētajā vidusskolā Pudždemons, tāpat kā pārējie viņa paaudzes katalāņi, bija spiests lietot spāņu valodu, taču mājās joprojām tika runāts katalāniski.
Žuans Matamala, kas tajā pašā skolā mācījās dažas klases augstāk, Pudždemonu atceras kā zēnu, kas spēja uzturēt labas attiecības ar visiem, pat ar gados vecākajiem puišiem. Matamala, kam tagad Žironā pieder grāmatveikals “Les Voltes”, kas jau 50 gadus īsteno katalāņu valodas un kultūras veicināšanas misiju, stāsta, ka tolaik tagadējais Katalonijas reģionālās valdības vadītājs, netika uztverts kā dzimis līderis, taču viņš bijis tāds, kurš, reiz sastapts, vairs neesot bijis aizmirstams.
Aizrautība ar savu dzimto valodu, lika Pudždemonam vietējā universitātē uzsākt katalāņu filoloģijas studijas, un savu darba karjeru viņš sāka kā korektors pilsētas avīzē, kas stingru iestājas par Katalonijas neatkarību un tagad pazīstama kā “El Punt Avui”.
Viņa toreizējais kolēģis Mikels Riera, kas bieži kopā ar nākamo katalāņu līderi redakcijā aizsēdējās līdz vēlai naktij, atceras: “Jau no paša sākuma viņš bija ļoti ieinteresēts jaunajās tehnoloģijās un internetā.” Iespējams, ka tieši tas nevedis pie Pudždemona tagadējās paļaušanās uz sociālajiem medijiem, kam bija ievērojama loma referenduma sarīkošanā. “Viņš ir cilvēks, kurš viegli iegūst draugus,” atzīst arī Riera, kura 25 gadus vecais dēls arī cietis referenduma dienas vardarbībā, vēlēšanu iecirknī saņemot policista šautenes laides sitienu krūtīs.
2011.gadā Pudždemons kļuva par Žironas mēru un šajā amatā palika līdz 2016.gadam, kad tika ievēlēts par Katalonijas premjerministru.
Savu atbalstītāju vidū Pudždemons bauda nenoliedzamu zvaigznes statusu, un mītiņu laikā tie labprāt cenšas iegūt pašbildes ar separātistu līderi fonā. Pateicoties viņa pieticīgajai izcelsmei un tam, ka viņš nav nācis no katalāņu tradicionālās elites, kuras pārstāvji gadiem ilgi dominējuši konservatīvajā separātistu partijā “Konverģence un Savienība” (CiU, pazīstama arī kā Katalāņu Eiropas demokrātiskā partija), Pudždemona popularitāte nepazīst sociālo slāņu robežas.
“Pudždemonam noteikti bijusi izšķiroša loma, lai Katalonija nonāktu līdz turienei, kur esam šobrīd,” ir pārliecināta nevalstiskās separātistu jumta organizācijas Katalāņu Nacionālā sapulce Starptautiskās komitejas priekšsēdētāja Monce Davana. “Viņš bijis pilnīgs un pozitīvs pārsteigums Katalonijas pilsoņiem, kas jau tā atbalsta neatkarības procesu un ar netīksmi uzlūko smagos šķēršļus, kas stāv tā ceļā.”
Taču Pudždemona rīcība nonākusi pretrunā ar Spānijas likumiem, un Spānijas centrālās valdības acīs viņš apzināti izraisījis politisko krīzi, sadedzinot visus tiltus, lai vienpusējā kārtā pasludinātu Katalonijas neatkarību. “Demokrātija nav balsošana, arī diktatūrās ir referendumi,” sarunā ar britu sabiedrisko raidorganizāciju BBC, uzsvēris kāds avots Madrides valdībā. “Tā ir demokrātija vienīgi tad, ja jūs balsojas atbilstoši likumā esošajām garantijām.” Vardarbīgās ainas pie vēlēšanu iecirkņiem “par 150% bija Pudždemona plāna sastāvdaļa,” ir pārliecināts BBC sarunbiedrs. “Diemžēl tās bija lamatas. Nav šaubu, ka Spānija valdība neizskatās labi.”
Pudždemons par neatkarību runā daudz pašpārliecinātāk nekā viņa vairāk piesardzīgais priekštecis Katalonijas valdības vadītāja krēslā Arturs Mass, kurš 2014.gadā sarīkoja “izmēģinājuma referendumu”, kas arī netika atzīts, taču neizpelnījās tik asu Madrides reakciju.
Intervijā BCC, ko viņš sniedza pēc svētdien piedzīvotās vardarbības, Pudždemons paziņoja: “Manuprāt, mēs esam izcīnījuši tiesības tikt uzklausītiem, taču man grūti saprast vienaldzību vai pilnīgu intereses trūkumu izprast to, kas te noticis. Viņi nekad nav vēlējušies mūs uzklausīt. Kā gan mēs varam ieskaidrot pasaulei, ka Eiropa ir demokrātijas paradīze, ja mēs sitam vecas sievietes un cilvēkus, kas neko sliktu nav darījuši? Tas nav pieņemami. Mēs neesam pieredzējuši tādu nesamērīgu un rupju spēka lietošanu kopš diktatora Franko nāves.”
Pudždemons aicinājis uz starptautisku starpniecību Barselonas un Madrides konfliktā, ko Spānijas centrālā valdība nekavējoties ir noraidījusi. Avots valdībā, ar ko runājusi BBC, noraidījis šo ideju, norādot, ka tā būtu “starpniecība starp Spānijas valdību un Spānijas valsts sastāvdaļu (..), starpniecība starp likumu un kādu, kam nav šāda ietvara.”
Tas pats avots arī apgalvojis, ka Pudždemons savā degsmē pasludināt neatkarību, apejot paša partiju un tā vietā, lai nodarbotos ar saviem pienākumiem reģionālajā valdībā, apmeklē neatkarības atbalstīju nevalstisko organizāciju sanāksmes.
Tikmēr Katalonijas pilsētu ielās valda arvien lielākas cerības un nepacietība, neatkarības un demokrātijas ideāliem savijoties vienā kopīgā idejā, bet daļa neatkarības aktīvistu, augot sašutumam pēc svētdienas vardarbības, šķiet, jau zaudējuši pēdējo respektu pret Spānijas varasiestādēm. Piemēram, kāda Žironas veikala skatlogā redzams ar roku darināts plakāts, kurā lasāms: “Ikviens, kas sēj dumpi, pļauj brīvību. 1.oktobris.”
“Viņš, iespējams, ir Spānijas bīstamākais cilvēks, jo viņš, šķiet, virzās uz vienpusēju neatkarības pasludināšanu,” par Pudždemonu saka Malagas Universitātes politikas zinātnes profesors Manuels Ariass. “Cits jautājums ir, vai viņš vispār kontrolē to, kas tagad notiek Katalonijā. Ja tā ir revolūcija, un tā kā tāda izskatās, viņa vara samazinās, jo viņš nevar noteikt notikumu gaitu.”
(Avots: BBC.)
