Ja nenotiktu streiks, ģimenes ārstu intereses neviens joprojām neņemtu vērā, intervijā aģentūrai LETA norādīja Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) prezidente Sarmīte Veide. Viņa atzīst, ka mutiskie solījumi liecina par virzību pareizā virzienā – no valdības saņemts apstiprinājums finansējuma palielināšanai, nākamais solis ir parlaments, kas apstiprina budžetu. Pēc tam aktuāls būs jautājums, kā Veselības ministrija (VM) šo naudu sadalīs. “Var tikai cerēt, ka pienāks brīdis, kad VM un tās vadība sapratīs, ka kopīgus mērķus var sasniegt tikai tad, ja par tiem sarunājas un vienojas,” uzsvēra asociācijas vadītāja. Lai gan kopumā spiediens uz valdību un ministriju esot panākts, rīcība joprojām ir negribīga, gausa un arī maldinoša, vērtēja Veide. “VM vēl cer, ka izdosies ģimenes ārstus savaldīt un varēs tos izrīkot tāpat kā iepriekš,” viņa izteicās.

Kā vērtējat līdzšinējo ģimenes ārstu streika iznākumu?

Uzskatu, ka streiks ir visu ģimenes ārstu sasniegums. Ģimenes ārsti ir parādījuši apņēmību streikot un izturējuši gan aktīvās streika nedēļas, gan pēcāk sāktā “lēnā streika” mēnešus. Tas liecina, ka situācija veselības aprūpē ir nopietnas krīzes līmenī.

Turklāt streiks bija svarīgs ne tikai ārstiem, bet arī pacientiem, jo cīnījāmies par labākiem darba apstākļiem tuvākā un tālākā nākotnē. Tas, vai turpmāk spēsim veikt mums uzliktos pienākumus, kā arī tas, vai pietiks kapacitātes, būs atkarīgs no tā, kā valdība skatīsies uz ārstiem un medicīnas nozari, turklāt ne tikai reformu, bet arī finansējuma ziņā. Ja tas tiks piešķirts un prioritāte būs ne tikai vārdos, bet arī darbos, tad ir cerība, ka mēs lēnām varētu no šīs dziļās krīzes izkļūt. To, ko šajā vietā un laikā ar streiku bija iespējams sasniegt, to streiks ir sasniedzis. Ja tas nebūtu noticis, ģimenes ārstu intereses neviens joprojām neņemtu vērā.

Vai jums liekas, ka ģimenes ārsti tika sadzirdēti?

Mutiskie solījumi parāda, ka virzība notiek, bet tie ir tikai solījumi. Patlaban no valdības redzam apstiprinājumu finansējuma palielināšanai. Nākamais solis ir parlaments, kas apstiprina budžetu, savukārt tālāk jautājums, kā VM šo finansējumu sadalīs. Spiediens uz valdību un ministriju tika panākts, bet rīcība joprojām ir negribīga, gausa un maldinoša. VM vēl cer, ka izdosies ģimenes ārstus savaldīt un varēs tos izrīkot tāpat kā iepriekš.

Bet patlaban LĢĀA izteikusi ministrijai priekšlikumu sākt kolektīvās sarunas un slēgt koplīgumu. Ko šis koplīgums paredzēs?

Ņemot vērā, ka Ministru kabinets noteicis tādus ģimenes ārstu darba apstākļus, kas ģimenes ārstiem nav pieņemami, nav panākta vienošanās par ģimenes ārstu streika prasību izpildi, kā arī ģimenes ārstu profesionālās un ekonomiskās intereses joprojām tiek apdraudētas, jāizmanto citi tiesību aktos paredzētie līdzekļi ārstu aizsardzībai.

Šī iemesla dēļ LĢĀA ir aicinājusi valdību, Ministru prezidentu Māri Kučinski (ZZS), VM un veselības ministri Andu Čakšu risināt kolektīvās sarunas ar mērķi noslēgt koplīgumu. Koplīgums nepieciešams, lai noteiktu to ģimenes ārstu, LĢĀA biedru, kas sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, kā strādājošo tiesību aizsardzību un labvēlīgus darba apstākļus. LĢĀA bija aicinājusi minētās valsts iestādes sniegt atbildi uz izteikto priekšlikumu līdz 20.oktobrim.

Streika laikā ministrijas un LĢĀA attiecības bija saspringtas. Kā ir tagad? Vai esat atraduši kopīgu valodu?

VM izturēšanās streika laikā bija diezgan nesaprotama, jo sākotnēji ministrija streiku pat neatzina. Tajā pašā laikā ministrijai bija tiesības pārliecināties par streika tiesiskumu tiesā, bet šī iespēja netika izmantota. VM rīcība radīja sasprindzinājumu starp ministriju un mums. Šī iemesla dēļ sasprindzinājums, kas bija jau sākumā ar neskaidro streika neatzīšanu, tālāk nonāca sarunās.

Vienlaikus redzam, ka pēdējo nedēļu notikumi parāda, ka valdība un ministrija tomēr pagriezusies ar seju pret ārstiem un pret nozari, vismaz solījumos risināt finansējuma jautājumu. Tomēr ne par reformu, ne par e-veselību vienošanās līdz šim nav bijusi iespējama. Ministrija un MK spiež obligāti lietot visu e-veselības sistēmu no 2018.gada 1.janvāra, lai gan arī pēdējā mēneša laikā veiktie ģimenes ārstu novērojumi liecina, ka sistēmas darbībā ir trūkumi, kas kavēs ārsta darbu un prasīs ievērojamus prakses resursus valdības uzspiesto pienākumu izpildīšanai. Var tikai cerēt, ka pienāks brīdis, kad VM un tās vadība sapratīs, ka kopīgus mērķus var sasniegt tikai tad, ja par tiem sarunājas un vienojas.

Vai ārstiem, kas streikoja, kapitācijas naudu galu galā ieturēja godīgi?

Jā, tur viss noskaidrojās un beidzās tā, kā ir paredzēts normatīvajos aktos, proti, tiem, kas streikoja, tika ieturēta ārsta algas daļa. Mēs vēl precizējām dienu skaitu, bet šajā jautājumā galu galā viss bija kārtībā. Notikušais arī parāda, ka VM ir atzinusi streiku, jo nauda tika ieturēta saskaņā ar Streiku likumu. Sākumā gan mūs dažādi mēģināja ietekmēt ar aizliegtiem paņēmieniem – Nacionālā veselības dienesta un Veselības inspekcijas pārbaudēm. Tas viss pēc būtības streika laikā bija pretlikumīgi un visnotaļ nepatīkami.

Tomēr streiks panāca vienošanos par vairākiem jautājumiem. Streika rezultātā tika izpildīta prasība Veselības aprūpes sistēmas reformā kopā ar ģimenes ārstiem pilnveidot sadaļu par ģimenes medicīnu. Kā sokas šajā darba grupā?

Darba grupas locekļi ir tikušies dažas reizes, pagaidām rezultāts nav sasniegts, jo tās darbība ir maz produktīva. Darba grupā tiek uzklausīti mūsu priekšlikumi, bet, vai tie tiks ņemti vērā, mēs vēl nevaram pateikt.

Vai grupas darbības laikā par kaut ko jau panākta vienošanās vai vismaz vienota izpratne?

Šobrīd esam tikai uzklausīti un ir izteikts ministrijas viedoklis par šiem jautājumiem. Būtisks rezultāts īsti nav saskatāms. Vairākas tikšanās VM darba grupā nav devušas rezultātu, katrai pusei paliekot pie sava viedokļa. Ministrija plāno sākt pilotprojektus sadarbībā ar pašvaldībām “ideālo” prakšu izveidē, tostarp ar sadarbības tīkliem, lai nodrošinātu ģimenes ārstu dežūras darbdienu vakaros un brīvdienās. Tas parāda, ka ministrija jau veic pasākumus, kas apdraud labi funkcionējošā ģimenes ārstu darba modeļa pastāvēšanu.

Streika laikā vairākkārt norādījāt, ka nepiekrītat ministrijas iecerei par “ideālo” praksi, bet kāda tā izskatās asociācijai?

Jāsāk ar to, ka asociācija pirms vairākiem gadiem ir izstrādājusi labas prakses vadlīnijas, kurās ir aprakstīta arī optimālā prakse.

Šajā jautājumā mums ar ministriju viedoklis atšķiras. Mēs uzskatām, ka “ideālās” prakses izveidošanai ir vajadzīgi pietiekami resursi – gan finansiāli, gan cilvēkresursi.

Pirmkārt, ģimenes ārsta komandā jābūt vismaz divām māsām un reģistratoram. Tāpat labi funkcionējošai ģimenes ārsta praksei ir nepieciešamas telpas un aprīkojums, bet, lai tas būtu iespējams, jāgarantē atbilstošs finansējums. Ārsts nevar vienā kabinetā veikt visas savas funkcijas – vajadzīgas atsevišķas telpas reģistrācijai, telpa procedūru veikšanai un darba telpa māsām.

Vienlaikus “ideālajā” praksē ģimenes ārstam jāstrādā tikai ar saviem pacientiem – tas ir svarīgi gan ārstam, kas zina pacientu un nodrošina individuālu pieeju, gan pacientam, kas ar savu ārstu izveidojis labvēlīgas ārsta-pacienta attiecības. Ārpus ģimenes ārsta darba laika būtu jāstrādā citiem dienestiem, piemēram, dežūrdienestam un konsultatīvam tālrunim. Tagad likt ģimenes ārstam dežurēt, lai nodrošinātu ģimenes ārstu pieejamību, ir aplami.

Starp citu streiks arī pierādīja, ka pacienti ļoti minimāli griežas pie dežūrārstiem. Streika dēļ lielu problēmu dežūrdienestiem nebija, jo pacienti gaidīja savus ģimenes ārstus. Tas parāda, ka katrs pacients grib tikties ar savu ģimenes ārstu, un tas ir pareizi. VM piedāvātais modelis šo iespēju un ģimenes medicīnas principus degradē.

Otra VM ideja ir veidot sadarbības tīklus ar citiem speciālistiem. Šobrīd veselības centros ir ģimenes ārsti un turpat strādā citi speciālisti, un pacienti var iet pie šiem mediķiem. Izvēles iespēja doties pie saviem speciālistiem VM piedāvātajā modelī tiks liegta. Pacients vēlas iet pie sava fizioterapeita, kurš viņu zina jau gadiem, bet jaunajā modelī šis pacients būs spiests iet pie fizioterapeita, kas ietverts sadarbības tīklā. Uzskatām, ka citiem speciālistiem nav jābūt piesaistītiem konkrētām praksēm, bet pacientiem jāļauj tos izvēlēties neatkarīgi.

Reforma runā par “ideālo” praksi, bet nodaļas beigās atsaucās uz normatīvo aktu grozījumiem jeb prasībām valsts apmaksāto pakalpojumu sniedzējiem, no kā izriet, ka runa ir par obligātajām prasībām, lai sniegtu valsts apmaksātu pakalpojumu. Tas parāda, ka reformas mērķis ir nevis rūpēties par ģimenes medicīnas attīstību, bet pārdalīt valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanas iespējas un valsts finansējumu tā, lai privilēģijas sniegt šos pakalpojumus iegūtu lielie veselības centri. Tas apdraud ģimenes ārstu prakšu attīstības iespējas un novedīs pie negatīvām sekām gan pacientiem, gan ģimenes ārstiem.

Turklāt piedāvātā reforma ir pseidobrīvprātīga jeb piespiedu kārtā, jo, ja ārsta praksei nebūs iespējas uzturēt un attīstīt esošo praksi atbilstoši jaunajām prasībām, ģimenes ārsts būs spiests kļūt par citu iestāžu darba ņēmēju un pakļauties to īpašnieku un vadības nosacījumiem. Ieguvēji no šādas reformas būs tikai veselības centru īpašnieki, kuru peļņas iespējas tiks garantētas. Tā kā VM jaunais modelis nav izdevīgs ne ārstiem, ne pacientiem, mēs tam iebilstam.

Kā vērtējat VM ieceri uz vienu ģimenes ārstu praksi noteikt 1500 pacientus?

Šāds skaits pacientu ģimenes ārsta praksē būtu optimāls pacientu skaits. Vidēji Latvijā ģimenes ārstam jau ir 1532 reģistrēti pacienti, tomēr ir arī prakses ar mazāk nekā 1000 pacientiem un arī tādas, kur pacientu skaits ir virs 2000. Abas grupas veido apmēram 14% prakšu.

Jāsaprot, kas notiks ar lielākām praksēm, kurām ir vairāk nekā 1500 pacientu. Nevar mehāniski pacientus sadalīt pa ārstiem, atgriežoties pie padomju laika iecirkņu principa un pacientu pierakstīšanas pie poliklīnikas jeb veselības centra, kā to ir iecerējusi veselības ministre, kura šo ideju prezentēja ģimenes ārstiem 16.jūnijā.

VM patlaban ģimenes ārstiem piedāvājusi palielināt kapitācijas naudu. Viens no nosacījumiem kapitācijas naudas palielināšanai būs “mērķa kritēriju” izpilde. Kā vērtējat šo ieceri?

Veselības ministre 17.jūlijā piedāvāja palielināt kapitācijas naudas algas daļu par 150 eiro tiem ārstiem, kas pildīs ministrijas prasītos nosacījumus, proti, izpildīs lielāku darba apjomu. Pēc mēneša tika solīts kapitācijas naudas palielinājums bez nosacījumiem. Tāpat solīja gada darbības maksājumam paredzēto naudu, kas ir apmēram divi miljoni eiro, iekļaut kapitācijas naudā. Turklāt tika nolemts pārskatīt arī šos kritērijus un samaksu tiem ņemt no 110 miljoniem eiro, kas paredzēti budžeta deficīta atkāpes reformu īstenošanai. Kopumā palielinājums ir apmēram 28%, kas ir tuvu tam, ko bijām izteikuši streika laikā. Tomēr nav solīts kapitācijas naudu palielināt arī 2019. un 2020.gadam, kaut arī tas ir svarīgi.

VM darba grupā tika piedāvāti jau minētie “mērķa kritēriji”, kas sasaistīti ar kapitācijas naudas palielinājuma saņemšanu, bet tam iebildām. Piedāvātie kritēriji tāpat ir darba apjoma jeb aptveres kritēriji un darba intensitātes kritēriji. Bet to izpilde vai neizpilde neliecina par to, vai pacients ir saņēmis viņa veselības vajadzībām atbilstošu ģimenes ārsta aprūpi. Pat tieši pretēji, pārlieku liela koncentrēšanās uz formālu darba organizāciju, intensīvu un liela apjoma darba paveikšanu, piemēram, bezgalīgu pierakstu vienā dienā, lai tikai nepārsniegtu mērķa rindas garumu, apdraud pacientu apmierinātību un saņemtās aprūpes kvalitāti.

Savukārt 30% kapitācijas naudas palielinājums bez nosacījumiem mums ir svarīgs, lai spētu veikt visus uzdevumus, kuri mums uzlikti pacientu veselības aprūpē.

Savukārt esošie gada darbības novērtējuma kritēriji ir jāpārskata un vairāk jāvirza uz mērķi un rezultātu. Tomēr, lai tos izstrādātu, nepieciešams laiks. Mēs piedāvājam patlaban pārskatīt esošos kritērijus, veicot uzlabojumus, kuriem arī esam iesnieguši priekšlikumus. Zinām, ka Eiropas Komisija līdz nākamā gada sākumam izskatīs primārās aprūpes kvalitātes kritērijus un sniegs ieteikumus visām dalībvalstīm. Mēs uz šo ieteikumu pamata varētu izveidot jaunu ģimenes ārsta darbības kvalitātes pilnveides sistēmu.

Kādi ir būtiskākie trūkumi esošajos kvalitātes kritērijos?

Esošie kritēriji ir vairāk statistiski un parāda kvantitāti, nevis kvalitāti. Tie ir veikto darbu uzskaites, aptveres rādītāji. Piemēram, bronhiālās astmas pacientiem jānosaka elpošanas tests, kas ir labi, bet ko tas dod? Jāuzsver, ka tas nebūtu jādara ģimenes ārstam, turklāt tests neparāda ārsta darba kvalitāti – šo testu var veikt jebkura māsiņa. Kvalitāte būtu, ja šim pacientam, piemēram, ārstēšanas sākumā veiktu elpošanas testu, tad tiktu dots medikaments un pēc tam atkārtoti veikts elpošanas tests. Pēc tam būtu redzams rezultāts – vai šo medikamentu pacients lietojis, vai medikaments devis efektu un kādu. Daļa no rezultāta būtu saistīta ar ārsta darbu, daļa ar pacienta iesaisti un citiem faktoriem. Lūk, šādam kritērijam būtu nozīme.

Patlaban kvalitātes kritērijs ir arī onkoloģiskā skrīninga kontrole. Ģimenes ārsti ne nosūta vēstules, ne organizē skrīningu – to dara valsts. No ģimenes ārstiem prasa, lai skrīningu aptveres rādītāji būtu pietiekami augsti, pat Eiropas līmenī, savukārt ārstiem pieejamie resursi nav pietiekami un piemēroti, lai panāktu, ka pacienti piedalās šajās programmās. Es uzskatu, ka tas nav ģimenes ārsta darbs vai viņa paša darba kvalitātes kritērijs. Tas varētu būt uzskatāms par visas prakses darbu, bet tam nepieciešama komanda un finansiāli resursi. Turklāt pusei ģimenes ārstu nav otrās māsas, kas varētu pārbaudīt prakses pacientu dalību skrīningā un informēt par iespēju to veikt.

Vienlaikus svarīga arī atbildība no pacienta puses, proti, vai pacients ieklausās uzaicinājumā un atrod laiku veselības pārbaudei. Tā kā šī kritērija izpilde nav atkarīga tikai no ģimenes ārsta darba, bet ir cieši saistīta ar valsts veiktajiem pasākumiem un pacienta vēlmi iesaistīties, ārsta darba novērtējumam to izmantot nav pamata.

Daudzi, tostarp VM, par veiksmes stāstu sauc ļaundabīgo audzēju primārās diagnostikas sistēmu jeb tā saukto zaļo koridoru. Kā ģimenes ārsti šo sistēmu vērtē?

Ideja, ka mūsu apstākļos un ar ļoti ierobežotu finansējumu onkoloģiskās saslimšanas tiek ātrāk diagnosticētas, ir laba. Bet domāju, ka ministrija pati šo ideju sabojāja, jo ģimenes ārsti tikko sāka strādāt, kad jau janvārī notika Veselības inspekcijas kontroles praksēs, kurās ģimenes ārsti it kā pārāk daudz sūta uz “zaļo koridoru”. Pēc tam tika pārmests, ka ārsti nesūta uz “zaļo koridoru”. Jautājums, ko tad ministrija un Veselības inspekcija ar šīm kontrolēm vēlas panākt? Jau pirms “zaļā koridora” sākšanas ģimenes ārsti aicināja veikt sistēmas ieviešanai nepieciešamos pasākumus, bet tādi netika veikti. Nerūpējoties par labu ideju racionālu ieviešanu, ir iespējams sasniegt daudz mazāk, nekā varētu tad, ja ieviešana notiktu jēgpilni.

Lūk, arī redzams, ka VM ir viena izpratne, bet LĢĀA – otra.

Manuprāt, Veselības inspekcijas pirmais un svarīgākais uzdevums ir nevis sodīt ārstus, bet konsultēt un palīdzēt viņiem. Nevar iebaidīt ārstus ar sodiem un cerēt, ka notiks uzlabojumi. Muļķīgi ir iedomāties, ka, izdodot Ministru kabineta noteikumus, kuros nodiktē prasības ārsta darbam, bet kuras neizskaidro un nepamato, ir iespējams sasniegt labus ārstēšanas rezultātus.

Vēl viena streika prasība, kuru izdevās panākt, ir pagarināt e-veselības sistēmas ieviešanas datumu. Vai to vērtējat kā sasniegumu un vai ar to pietiks?

Domāju, ka šī datuma atlikšana ir ne tikai mūsu, bet vispārējs ieguvums, jo sistēma tomēr nav gatava. Domāju, ka ministrija pati saprata, ka nevarēja e-veselību ieviest no 1.septembra.

Valdība un VM neatbalsta streika prasību par pakāpenisku sistēmas lietošanu, proti, ka sākam tikai ar e-darba nespējas lapu izrakstīšanu no 1.janvāra. Par e-receptes un citu sistēmas daļu obligātu lietošanu asociācija vienotos ar VM vēlāk, kad būtu pierādījumi, ka arī šīs sistēmas daļas droši un efektīvi funkcionē. Šī iemesla dēļ cerības, ka sistēmu uzlabos un tā labi darbosies, tostarp kā reklamēts – ātri, ērti un droši -, mums nav.

Vai tiešām e-veselības sistēma nav uzlabojusies? Varbūt ģimenes ārsti neparaksta līgumus, jo joprojām prātā tur nepatīkamo pieredzi sistēmas ieviešanas sākuma posmā?

Uzlabojumi ir darba nespējas lapas izrakstīšanā, tā tiešām ir ātrāka, un tur problēma ir mazāka, izņemot kavēšanos ar slimības diagnozes izslēgšanu. Bet ar recepti joprojām ir problēmas. Mēs no biedriem saņemam iebildumus par izrakstīšanas neērtumu un ātrumu, proti, problēmas ar kompensējamo medikamentu devām, turklāt receptes izrakstīšana prasa ap piecām minūtēm, kaut arī ar roku varam uzrakstīt minūtes laikā. Tas nav pieņemami.

Tāpat daudzas receptes ir jāraksta ar roku, jo sistēmā nav iekļauts nepieciešamais medikaments, nav tā saucamā M saraksta, no kura var izrakstīt zāles grūtniecēm, sistēmā nav arī medicīnisko ierīču. Es neteiktu, ka tas ir ērti.

Sistēma mēdz arī “atslēgties”, pazūd darba nespējas lapas, pazūd receptes, kuras ilgstoši nevar atrast. Tas patērē laiku, kuru ārstam būtu jāvelta pacientam. Man kolēģis pavisam nesen teica, ka pēc pieņemšanas viņš divas stundas “sēdēja” e-veselībā, lai ievadītu visas darba nespējas lapas un receptes.

Cita starpā VM un valdība pieprasa ievadīt e-veselībā pacienta veselības datus, piemēram, alerģijas, diagnosticētās slimības un nepārejošos veselības stāvokļus, implantu un protēzes, veiktās ķirurģiskās operācijas, regulāri lietojamās zāles un citu informāciju bez pacienta piekrišanas. To ārsti nedrīkst darīt, bet valdība pieprasa, lai ārsts ir tas, kas aizskar pacienta privātuma tiesības.

Šo iemeslu dēļ mums nav nekādas pārliecības, ka sistēma būs gatava arī nākamā gada 1.janvārī.

Joprojām ar e-veselību nevar strādāt māsas. Kā vērtējat šo situāciju?

Jau tagad medicīnas māsas sagatavo dokumentus, piemēram, hronisko pacientu recepšu pagarināšanu, darba nespējas lapas un citus dokumentus. Ārsts dod norādījumus, pārbauda un paraksta, bet māsa sagatavo dokumentu, un tā tas ir pieņemts visā pasaulē. Igauņiem māsai pat ir tiesības patstāvīgi pagarināt recepti. Mūsu likumi to nepieļauj, bet sagatavot dokumentus māsa drīkst.

Jau 2015.gadā ar VM vienojāmies, ka e-veselībā tiks izstrādāta pieeja māsām dokumentu sagatavošanai. Divu gadu laikā tas nav izdarīts.

Bet kāpēc negrib ļaut pieeju māsām?

Tas ir jāprasa ministrijai. Mēs esam atkārtoti to atgādinājuši. Šāda situācija atkal nevis samazina ārsta slodzi, bet to palielina. Kamēr e-veselība netiks sakārtota, ģimenes ārsti izmantos visus pieejamos līdzekļus, lai neslēgtu tādus līgumus, kas neļauj veikt ārsta darbu ātri un efektīvi.

Vai ģimenes ārstiem kapitācijas naudā iekļauts arī finansējums e-veselības ieviešanai?

Kapitācijas naudā šobrīd 56% tiek plānoti ārsta darba algai, bet pārējais finansējums paredzēts medicīnisko ierīču iegādei, dokumentācijai, medikamentu, pārsienamo materiālu iegādei, kā arī datortehnikai.

Kapitācijas naudā nav ietverti visi ārsta darbam nepieciešamie izdevumi. Piemēram, nav ieskaitīts kardiogrāfs, bet katru mēnesi jāpērk gels un papīra lentes, turklāt arī pats kardiogrāfs jāmaina, kas ir liels ieguldījums. Tāpat nav ierēķināti ne ārsta, ne citu komandas dalībnieku izglītības izdevumi, kā arī ārsta un māsas atvaļinājums. Ja ģimenes ārsts pats vai māsa dodas atvaļinājumā, kādam mūs jāaizvieto, kā rezultātā šiem cilvēkiem tiek maksāts atalgojums, bet pašiem mums atvaļinājuma nauda nesanāk. Mums ir jāmēģina iekrāt, bet ko mēs iekrāsim, ja ar visiem šiem līdzekļiem, kuri ir nepietiekami, mēs cenšamies nodrošināt prakses darbību?

Piemēram, slimnīcās vispirms tiek izmaksātas algas un tikai tad maksāti rēķini, kā rezultātā slimnīcām ir lieli parādi. Un tad mēs redzam, ka slimnīcas lūdz finansējumu valstij, lai nebankrotētu. Neesam dzirdējuši, ka bankrotētu kāda ģimenes ārsta prakse. Darām visu, lai varētu aprūpēt pacientus, kā rezultātā alga galu galā ir tāda, kāda ir un kāda nu kurā mēnesī.

Runājot par kopējo ģimenes ārstu situāciju valstī, kāda ir ģimenes ārstu pieejamība un kvalitāte Latvijā?

Pieejamība un darba kvalitāte ir atšķirīgas lietas – tās nereti tiek jauktas.

Jau minēju, ka pacientu pieejamībai prakses darba laikā ir divi priekšnosacījumi – otra māsa vai ārsta palīgs un atbilstošs telpu iekārtojums. Šis automātiski nozīmē lielāku prakses finansējumu papildu darbinieka darba vietas izmaksām (telpām, aprīkojumam), kuras šobrīd netiek segtas.

Savukārt kvalitātes uzlabošanai ir divi svarīgi faktori – izglītošana, kam nepieciešams noteikt papildu finansējumu, kā arī klīniskās vadlīnijas ģimenes ārstiem, lai kvalitatīvi varētu diagnosticēt slimības un ārstēt pacientus. Tapāt ārstam nepieciešams laiks, kad mācīties. Ja VM plāno palielināt ģimenes ārstiem darba apjomu, skaidrs, ka tas mazina iespējas mācīties un pasliktina arī kvalitāti.

Cik lielai daļai ģimenes ārsta prakšu ir otrā māsa?

Otrā māsa vai ārsta palīgs ir tikai 54% ģimenes ārstu. Tas ir saistīts gan ar finansējumu, lai nodrošinātu lielākas un aprīkotas telpas, gan cilvēkresursiem. Zemā atalgojuma dēļ ne ārsti, ne māsas vairs neizvēlas šīs profesijas un nav kas strādā. Mediķu atalgojums turpina būtiski atpalikt no vidējās algas pieauguma valstī. Ārstam 2018.gadā sola 1125 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas ir tikai par 21% vairāk nekā vidējā alga valstī jau tagad – 927 eiro, bet māsai – 675 eiro iepriekš jūnijā solīto 762 eiro vietā. Tagad VM plāno, ka tikai 2021.gadā ārstu vidējai darba samaksai būtu jāsasniedz divkārša vidējā darba samaksa tautsaimniecībā.

Vai slimnīcas un ģimenes ārsta prakses māsu atalgojums ir atšķirīgs?

Slimnīcu māsām ir dežūras, līdz ar to viņu atalgojums ir lielāks. Ģimenes ārsta māsām ir konstants finansējums, kas atkarīgs no pacientu skaita – jo lielāks pacientu skaits, jo lielāks atalgojums. Tomēr ar lielāku pacientu skaitu arī slodze ir lielāka. Arī privātās ārstniecības iestādes medicīnas māsām maksā lielākas algas. Tāpēc māsu, kas izvēlas strādāt ģimenes ārstu praksēs, ir daudz mazāk, nekā būtu vajadzīgs.

Un kā ir ar jaunajiem ārstiem, vai viņi izvēlas studēt ģimenes medicīnu?

Es domāju, ka mūsu cīņas par finansējumu gan visā nozarē, gan ģimenes medicīnā pievērš uzmanību sistēmai. Turklāt daudz tiek runāts par ārsta profesiju kā tādu, līdz ar to ieinteresētība studēt ģimenes medicīnu palielinās.

Profesijas prestižs aug un sabiedrībā ārsti tiek novērtēti. Tomēr kaut arī, sākot mācības, ārsti ir gatavi strādāt un palikt Latvijā, pat braukt uz laukiem, tad mācību beigās daļa brauc prom vai dodas strādāt uz veselības centriem, jo nav atbalsta jaunas ārsta prakses izveidei.

Daudz veselības aprūpē tiek runāts par nepietiekamo profesionāļu paaudžu nomaiņu. Vai tā ir aktuāla arī ģimenes ārstu vidū?

Arī ģimenes medicīnā ir šī problēma. Vairāk nekā 200 ģimenes ārstu ir pensijas vecumā vai tuvu tam, un vajadzētu notikt paaudžu nomaiņai. Tikai pēdējo divu gadu laikā ir parādījušies jauni kolēģi, kuri gatavi ir strādāt sistēmā. Tomēr, lai jaunais ārsts varētu atvērt savu praksi, ir jābūt atbalstam. Mēs visu laiku par to ministrijai atgādinām, mums ir arī vairāki priekšlikumi. Pagaidām tikai solīts, ka tiks izveidotas darba grupas šī jautājuma risināšanā.

Kolēģiem, kuri varētu iet pensijā, zemā atalgojuma dēļ pensijas ir ļoti mazas, tāpēc viņiem ir izdevīgi strādāt, saņemt algu un saņemt pensiju. Praksēs ir ieguldīts milzīgs darbs, tāpēc valstij vajadzētu sniegt atbalstu arī tiem, kas aiziet prom no sistēmas. Arī tas paātrinātu procesu, proti, pensijas vecuma ārsti pamestu darbu un vieta būtu jaunajiem ārstiem.

Kādi ir galvenie priekšnosacījumi, lai jaunais ārsts izvēlētos veidot savu praksi?

Jaunam ārstam nav viegli sākt savu praksi, jo tās iekārtošanai nepieciešams liels finansējums. Mūsu priekšlikums ir jaunajam ārstam, sākot darbu, nodrošināt valsts finansiālu atbalstu. Ja šī atbalsta nav, ārsts brauc prom vai arī iet strādāt kā darba ņēmējs veselības centros.

Kāpēc tas ir slikti?

Ārstiem, kas strādā veselības centros, ir vesela rinda nosacījumu. Viņi ir atkarīgi no šī centra vadības ieinteresētības. Turklāt Valsts kontrole norādījusi, ka ārsti-darba ņēmēji veic mazāk manipulāciju, proti, vairāk sūta pie speciālistiem nekā palīdz uz vietas. Tas nav izdevīgi ne pacientam, ne arī valstij, jo speciālistu konsultācijas ir daudz dārgākas, turklāt šāda prakse patērē laiku un pagarina rindas, kā rezultātā pacienti, kuriem tiešām nepieciešama speciālista konsultācija, pie viņa netiek.