“Savā konsultantes pieredzē regulāri saskaros ar situācijām, kad vecāki sūdzas par bērna aizraušanos ar datorspēlēm vai pārlieku ilgu laika pavadīšanu pie citiem ekrāniem. Tad neizbēgami sarunā nonākam pie vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām. Un otrādi – ja sūdzības ir par attiecībām ģimenē, tad nonākam pie kāda ģimenes locekļa aizrautīgas dzīves virtuālajā vidē. Pārlieku ilgais ekrāna laiks parasti tiek iegūts, šo laiku “nozogot” attiecībām,” skaidro Gunta Millere, Āgenskalna sākumskolas izglītības psiholoģe un Amigo vēstnese, piebilstot, ka attiecības ir atslēgas vārds, lai būtu sabalansēts ekrāna laiks.

Ne tikai bērni, bet arī vecāki pārlieku ilgu laiku pavada viedierīcēs – to ikdienā var dzirdēt bērnu stāstos par savu ģimeni: “Tētis skatās televizoru, mamma sēž telefonā, bet brālis spēlē planšeti. Šie stāsti nav priecīgi, jo patiesībā bērni ilgojas pēc īstām attiecībām”, pieredzē dalās G.Millere. Runa nav par to, lai aizliegtu bērniem lietot viedierīces – tā ir nozīmīga viņu dzīves daļa –, taču to izmantošanai ir jābūt līdzsvarā ar citām aktivitātēm.

“Bērnam nepieciešama iespēja pilnvērtīgi izzināt reālo pasauli, gūt attiecību pieredzi, draudzēties, izstrādāt nedarbus un palaidnības kopā ar citiem bērniem, piedzīvojot bērnības skaistākos mirkļus. Tāpēc vecākiem būtu jāierobežo nelietderīgi pie ekrāniem pavadītais laiks. Kopā būšana un brīvā laika aktivitātes vai vienkārši sirsnīga, regulāra un abpusēji ieinteresēta saskarsme ikdienā palīdzēs tik ļoti neilgoties pēc ekrāniem”, iedrošina G.Millere.

Psiholoģe sniedz ieteikumus, ko ģimenes var darīt, lai stiprinātu savstarpējo saskarsmi un attiecības ar bērniem.

Veltiet laiku bērna uzklausīšanai

Ikdienas skrējienā vecāki mēdz būt tik noguruši, ka vakaros vairs nav spēka aktīvām nodarbībām ar bērniem. Taču ir kaut kas, ko jūs varat darīt – atvēliet laiku, lai uzklausītu bērnus. Jums ir bijusi darbīga diena, bet arī viņi dienas gaitā ir tik daudz ko piedzīvojuši. Īpaši vecumā līdz 12 gadiem bērni ļoti labprāt dalīsies savos dienas piedzīvojumos. Un, iespējams, turpinās to darīt arī vēlāk, ja būs pieraduši, ka tiek sadzirdēti. Laiku, kamēr uzklausāt bērnu, veltiet tikai viņam. Noteikti nolieciet malā mobilo tālruni vai izvēlieties telpu, kur fonā nav ieslēgts televizors. Šim laikam nav jābūt ilgam – pietiks ar 15 minūtēm, bet svarīgi tās atrast ik dienu.

Sarunājieties interesanti

Ikviens bērns ilgojas pēc interesantām sarunām ar vecākiem. Patiesībā arī pieaugušie to vēlas, bet bieži nemāk tā sarunāties. “Vai Tu izmācījies? Ko šodien ēdi pusdienās? Vai sakārtoji savu istabu?” – tie ir populārākie sarunu temati, bet neveicina bērnu interesi par dialogu. Pieaugušajam vajadzētu veidot sarunu par tēmām, kas bērnu interesē. Pat, ja pieaugušajam tēma nešķiet tik svarīga, būtiskākais ir parādīt cieņu bērna domām un interesēm.  Sākot sarunu par it kā sīkumiem, daudz vieglāk var nonākt pie nopietnām tēmām, kas bērnu uztrauc, nekā mēģinot uzreiz runāt par nopietno. Sarunas par bērna ikdienas norisēm un interesēm, ļauj viņam justies saprastam un vecāku novērtētam.

Veidojiet sirsnīgas attiecības un esiet par piemēru viedierīču lietošanā

Ja vecāki un bērni maz pavada laiku kopā, un attiecībās trūkst sirsnības, tās ar laiku kļūst atsvešinātas. Vecākiem var gadīties  personiskās problēmas, kurās viņi nevēlas iesaistīt bērnu un tāpēc distancējas no bērna fiziski vai emocionāli. Šo atsvešināšanos un tukšumu attiecībās bērns mēdz ar kaut ko aizpildīt. Visbiežāk – ar viedīrīcēs „nosēdētu” laiku. Lai atturētu savus bērnus no slimīgas aizraušanās ar dzīvi virtuālajā pasaulē, vecākiem ir divi iedarbīgi līdzekļi: pirmais – regulāras patiesas un cieņas pilnas sarunas ar savu bērnu par visu, kas pasaulē intersants, un otrais – personīgais piemērs, kā mērķtiecīgi un jēgpilni lietot viedierīces.

Pārmērīgi ilgais ekrāna laiks ir sasāpējis jautājums daudzās Latvijas ģimenēs. Piedāvājam noskatīsies īsu video, kurā par šo tematu pieredzē dalās TV un radio personības Anša Bogustova, veselīga uztura blogeres Līgas Andžānes, žurnāla “Mans Mazais” galvenās redaktores Sindijas Meluškānes un grāmatu autores Annas Kašinas ģimenes.