Nedēļas nogalē pasākuma aģentūra “Amber Event” sadarbībā ar “Drifta Halle” piedāvāja iepazīt klātienē visus pašmāju pretendentus uz Eirovīziju. Starp ballītes viesiem atpūtas arī Zviedrijas latviete Katrīne Lukins. Sarunā ar portālu ritakafija.lv viņa atklāj, ka jau ilgāk kā gadu ir pārcēlusies uz dzīvi Latvijā.

 

Nu jau trešo reizi sevi apliecināt cīņā par nokļūšanu uz Eirovīzijas skatuvi pretendē simpātiskā gaišmate Katrīne Lukins. Mūzika ir viņas dzīves aicinājums un dalība šajā konkursā viņai ir sava veida iespēja pavērot savu izaugsmi. Pašu Lukins prese piemin visai bieži, pateicoties viņas tēvam – leģendārās pašmāju grupas “Odis” mūziķim Andrim Lukins. Par savām mājām meitenes ģimene jau daudzus gadus sauc Zviedriju. Izmantojot izdevību portāls ritakafija.lv nolēma aprunāties ar Lukins un uzzināt, ko viņa pati saka par savu šī gada Eirovīzijas dziesmu “Running Red Lights”, kuru daudzi salīdzina Keitijas Perijas hītu.

 

Kādi ir iemesli, kāpēc jau atkal mēģini startēt “Eirovīzijā”?

  • Noteikti tā ir mūzika. Tā ir iespēja sevi parādīt mūzikā. Es jau trešo reizi piedalos šajā konkursā. Pirmais gads bija vēl Eirovīzija – tagad “Supernova”. Tā, protams, ir milzīga pieredze. Ar katru gadu mainās arī muzikālā gaume un mana pašas dzīves pieredze. Un Eirovīzija ir arī iespēja sekot līdzi savai izaugsmei. Visa atmosfēra, cilvēki un mūzika ir tas, kas mani pievelk šim konkursam.

Pašmāju presē tu esi Katrina no Zviedrijas, kā īsti ir- nav nekad bijusi vēlme mēģināt Eirovīzijā pārstāvēt Zviedriju?

  • Jā, tā arī ir, ka visur es esmu Katrina no Zviedrijas (smejas). Īstenībā ir tā, ka es esmu par to domājusi. Taču noklušana Zviedrijā uz lielo atlasi man šķiet diezgan nereāla. Tur tā konkurence ir ŠAUSMĪGI liela! Pirms diviem gadiem tur bija iesūtītas ap 4000 dziesmām, bet Latvijā tikai 150. Tas ir šķērslis tikt tālāks, bet es nezinu gan jau kaut kad es arī došos pamēģināt. “Supernova” un Eirovīzija nav mans vienīgais mērķis. Savā ziņā man dalība “Supernova” ir kā atskaites punkts parādīt sevi, savu mūziku un attīstīties tālāk. Šobrīd es noteikti nemēģinātu tikt uz Eirovīzijas skatuves Zviedrijā, tas būtu tikai velti tērēt savu enerģiju. Taču nākotnē noteikti, kāpēc neizmēģināt sevi arī Zviedrijā.

Un kā ar tevi pašu, cik bieži uzturies Latvijā, cik Zviedrijā?

– Es šobrīd dzīvoju Latvijā un arī strādāju un darbojos šeit. Man mamma ar brāli dzīvo Zviedrijā un es bieži braucu ciemos.  Tūlīt decembra sākumā būs gads kopš es reāli dzīvoju šeit Latvijā un nemaz netaisot doties atpakaļ uz Zviedriju. Man no Zviedrijas pietrūkst ģimenes un manu draugu. Man ir žēl, ka es nesatieku pietiekoši bieži savas draudzenes. Viņas gan brauc ciemos, jo visām ir darbi vai skola. Pa lielam viss pārējais man šeit Latvijā ir ideāli, pietrūkst vienīgi ģimenes un draugu.

Atgriežoties pie Eirovīzijas tēmas, saistībā ar tavu šī gada dziesmu “Supernova” konkursam, “youtuberi” to jau paguvuši salīdzināt ar Keitijas Perijas dziesmu “Teenage dream”. Kā tev liekas, kas tur īsti ir ar to līdzību?

  • (Smejas) Jā, personīgi man tā noteikti neliekās! Es nezinu, kurš pirmais to izdomāja un, kur tās līdzības ir. Mūsdienās visas dziesmas var nodziedāt uz četriem akordiem un tad to līdzību var saklausīt ar jebko. Es noteikti nedzirdu nekādu līdzību starp šīm abām dziesmām.

Kā tev liekas vai šāda ažiotāža tev palīdzēs cīnīties “Supernova”?

  • To jau redzēs paša konkursa laikā. Taču es uzskatu ir svarīgi, ka par tevi raksta un interesējās, pat ja tas nav, iespējams, tik glaimojoši. Es domāju viss būs okey! Un man personīgi šķiet, ka šīs dziesmas vispār nav līdzīgas nekur.

Trešais gads, kā ar uztraukumu uzstāties šajā konkursā?

  • Pirmo reizi es vairāk uztraucos par visu kopumā, es biju ļoti jauna. Man tad bija palikuši tikko astoņpadsmit gadi. Šogad es esmu ļoti daudz strādājusi pie dziesmas un tas uztraukums nebija tik liels. Kaut arī uzreiz pirmā atlase Alfā risinājās ar skatītājiem, es biju droša, jo man ir ļoti laba dziesma ko piedāvāt. Un, tas kas dzirdāms youtube.com, patiesībā nav gluži tas, kā es plānoju šo dziesmu izpildīt uz “Eirovīzijas” skatuves. Cerams, ka tas patiks cilvēkiem. Vienmēr, protams, ir uztraukums uzstājoties. Taču, runājot par atlasi Alfā – es biju slima, man nebija balss, es sapratu, ka es neko nevarēšu diži mainīt, tāpēc centos gūt pozitīvas emocijas un izpausties dziesmā. Un bija tiešām interesanti, ka cilvēki bija tiešām atnākuši paklausīties, kā mēs visi tur uzstājamies. Un atpakaļ saņemtā enerģija bija ļoti pozitīva, tas tiešām bija forši.

Skatītāji aplaudē, žūrija vērtē. Kā tev šķiet vai šim konkursam vispār ir vajadzīga kaut kāda žūrija?

  • Es nezinu. Pirmo gadu, kad es biju Eirovīzijas atlasē, žūrijas nebija, tagad ir “Supernova”. Tie tomēr ir profesionāli cilvēki, viņi zina par mūziku. Es domāju, ka žūrija saprot, kas ir labi, un kas nē. Un, cerams, ka viņi var iespaidot ar saviem komentāriem pozitīvi. Man, protams, ir patīkamāk dziedāt skatītājiem, kas ir ieradušies baudīt mūziku. Es varu teikt, ka žūrijas klātbūtne man sevišķi netraucē. Es vienkārši uz skatuves esmu tāda, kāda esmu – vienkārši patiesa.

Lukins uzstājās “Drifta Halles” ballītē!

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube