Šodien pēdējo sēdi Saeimā aizvada viena no spilgtākajām un neviennozīmīgāk vērtētajām atjaunotās Latvijas politiķēm – Solvita Āboltiņa. Ienākusi politikā ar “Jauno laiku” un izveidojusi “Vienotību”, bijusi varas zenītā, tagad Āboltiņa intervijā aģentūrai LETA saka, ka aiziet, jo zaudējusi komandu un pleca sajūtu, nevis tāpēc, ka būtu pieļāvusi pārāk daudz kļūdu. Aizejošās politiķes vērtējumā, apgalvojumi, ka viņa ir pārāk autoritāra vai augstprātīga, esot mīts, gluži pretēji – politiskajā darbībā viņa bijusi pat pārāk demokrātiska. Pašlaik Āboltiņai neesot “ne mazāko domu” atgriezties politikā pēc kādas pauzes, tomēr “nekad nesaki nekad”.

Jūs esat izlēmusi pamest politisko darbību un atgriezties diplomātiskajā dienestā. Vai šis lēmums ir saistīts ar jūsu neviennozīmīgo vērtējumu sabiedrībā? Vai uz šādu soli jūs mudināja “Vienotības” pārstāvji, vai arī tas ir jūsu pašas lēmums?

Tas ir manis pašas lēmums, turklāt tas ir briedis kopš Saeimas vēlēšanām. Es principā biju gatava iet prom jau pēc Saeimas vēlēšanām. Toreiz izrādījās, ka pat ar daudz plusiem un pozitīvu bilanci saskaņā ar mūsu vēlēšanu kārtību parlamentā tomēr ir ievēlēts Jānis Junkurs, nevis Āboltiņa. Līdz ar to “Vienotības” valdei tika uzdots jautājums par turpmāku rīcību. Toreiz visi teica, ka iet prom nebūtu pareizi, ka man jāpaliek. Es zināmā mērā tam pakļāvos, tāpat kā jautājumā par to, ņemt mandātu Junkura vietā vai neņemt. Kopumā mērķus un ticību, ar kuriem ienācu politikā, es neesmu zaudējusi, bet es pazaudēju komandas un pleca sajūtu. Dibināt citu partiju vai darīt kaut ko tamlīdzīgu man nelikās pareizi. Līdz ar to bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāiet prom. Ja tu kaut kur sevi pazaudē, tad domā, kā atgriezties sākumā. Es atnācu politikā no diplomātiskā dienesta, kas man ļoti palīdzēja politiskajā darbībā.

Vai strādāt parlamentā mandātu nolikušā Junkura vietā bija kļūda?

Droši vien tā nebija kļūda, bet tur bija daudz lietu, kuras, iespējams, varētu darīt citādāk. Tas padarīja gan mani, gan “Vienotību” daudz vairāk sitamu un ievainojamu.

Brīdī, kad Junkurs lēma nesākt darbu 12.Saeimā, noliekot mandātu, bija daudz runu un spekulāciju par iespējamo spiedienu no jums vai partijas. Jūs toreiz teicāt, ka neesat ar viņu runājusi…

Arī tagad varu apgalvot tikai to pašu – es neesmu ar viņu runājusi, mana sirdsapziņa gan Jāņa Junkura priekšā, gan Kurzemes vēlētāju priekšā ir tīra. Kopš tā laika es neesmu viņu nedz redzējusi, nedz dzirdējusi telefoniski. Es zinu tikai tik, cik par viņa gaitām raksta presē.

Junkurs 11.Saeimā pārstāvēja tā dēvēto “olšteiniešu” grupu, bet 12.Saeimas vēlēšanās startēja no “Vienotības” saraksta. Tāpat “Vienotība” uzņēma arī Reformu partijas (RP) biedrus. Toreiz jūs vadījāt partiju. Vai šie lēmumi bija pareizi un ir attaisnojušies?

Šis lēmums attaisnojās tajā brīdi, tam bija ietekme uz vēlēšanu rezultātiem. Tomēr viens ir izdarīt šādu soli, bet cits – tā ietekme uz partijas darbību ilgtermiņā. “Vienotībai” bija skaidrs, valdē izdiskutēts lēmums, ka mēs uz vēlēšanām ejam kopā – uzņemot RP biedrus, dažus “sešinieka” pārstāvjus. Tas tika darīts, lai piesaistītu cilvēkus, kuriem jau ir pieredze politikā. Vienlaikus tika domāts arī par “Vienotības” jaunām sejām. Liels darbs tika ieguldīts, lai piesaistītu reģionālās partijas. Un kopumā bija labs rezultāts – 23 vietas Saeimā. Tomēr uzreiz pēc vēlēšanām sākās sagruvums – bija cilvēki, kas iekļuvuši Saeimā “ar avīzītēm”, bet vecie “Vienotības” biedri palika ārpusē, lai arī bija godprātīgi strādājuši. Bija Dzintars Zaķis ar skandālu par balsu pirkšanu, Āboltiņa un Junkura mandāts. Visas tās lietas kopā satricināja situāciju. Tomēr visus šīs Saeimas sasaukuma gadus sava veida stabilitātes kritērijs bija frakcijas darbs pilnā sastāvā. Mēs mocījāmies ļoti daudz no pirmās sasaukuma dienas, un “Vienotība” ar to mokās joprojām.

Lai arī cik liela būtu Saeimas frakcija, pašlaik “Vienotības” balsu tur ir mazāk nekā puse. Vai tas ietekmē “Vienotības” pozīcijas kopumā un arī koalīcijas partneru attieksmi?

Frakcija ir ievēlēta un strādā. Par reģionālo partiju pārstāvjiem es varu teikt tikai labākos vārdus, jo šie cilvēki savas līgumsaistības ar “Vienotību” izpilda. Ja ir kādas problēmas, tās frakcijā tiek pieteiktas un izrunātas. Savukārt attiecībā uz partijas “Kustība “Par!”” pārstāvjiem – “Vienotībai” jārēķinās, ka gadījumā, ja tiks pieņemts lēmums kopīgi startēt vēlēšanās, šie cilvēki nekad nestrādās komandā. Viņi no pirmās dienas nav strādājuši komandā, viņiem tas ir bijis vienaldzīgi, jo vienmēr ir bijis svarīgāk iziet ar kaut kādiem paziņojumiem. Lai arī cik reizes viņiem lūgts informēt frakciju par iesniegtajiem priekšlikumiem likumprojektiem, viņi to nav darījuši. “Vienotības” frakcijas biedri pēc tam savās komisijās sastopas ar brīnumiem – dažādiem “Par!” iesniegtajiem priekšlikumiem. Tu par tiem neesi dzirdējis, kur nu vēl vari tos aizstāvēt. Šādas situācijas arī dara “Vienotību” vāju. Tas, ka reģionālās partijas tagad domā, ar ko startēt nākamajās vēlēšanās, ir saistīts ar “Vienotības” iekšējo vājumu un sašķeltību.

Lēmums par jūsu izslēgšanu no partijas tika pieņemts jau novembra sākumā. Kāpēc izlēmāt turpināt vadīt Saeimas frakciju?

Joprojām nav īsta paskaidrojuma, par ko mani izslēdza. No partijas par viedokļa paušanu neviens nav bijis izslēgts. No “Vienotības” netika izslēgtas pat Lolita Čigāne un Ilze Viņķele, kuras valdības veidošanas laikā devās pie Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) apliecināt savu atbalstu citas partijas premjeram. Pat tas netika uzskatīts par rupju statūtu pārkāpumu vai ko tādu, kas grautu partijas tēlu. Lēmums par manu izslēgšanu bija tieši budžeta pieņemšanas laikā. Man bija ļoti svarīgi, lai frakcijā notiktu diskusijas par budžeta likumiem un jautājumiem. Ja man ir frakcijas atbalsts, tad es neuzskatu par nepieciešamu kaut kādā veidā izpildīt šo valdes lēmumu, kas man vairs nav saistošs.

Kad jūs izslēdza no partijas, jūs kritizējāt partijas ģenerālsekretāru Arti Kamparu. Jūs teicāt, ka viņš varētu būt vēlējies ietekmēt ekonomikas ministra kandidāta izvēles procesu, jūs runājāt par sponsoriem un to interesēm. Kā partijas vadītāja jūs ļoti ilgi strādājāt ar Kamparu kopā, vai agrāk jums nekas nelikās aizdomīgs?

Jautājumam ir divas puses. Mēs ar Kamparu tiešām strādājām sen, un bija tāds solījums – atnācām kopā un arī aiziesim kopā. Protams, laika gaitā solījumi mēdz tikt lauzti un būt lielākas un mazākas nodevības. Protams, ir arī kaut kādas lietas, uz kurām man kā partijas vadītājai vajadzēja reaģēt ātrāk un asāk.

Ja jūs to nedarījāt iepriekš, varbūt to varētu darīt tagad?

Šobrīd jebkas, ko es darītu, tiktu uzskatīts par aizvainotām ambīcijām. Man ir svarīgi skatīties uz priekšu, bet par to, kas notiek ar “Vienotību”, jāizdara secinājumi tās pārstāvjiem. Attiecībā uz ekonomikas ministra izvēles procesu… Vai vajadzēja virzīt Vilni Ķirsi kā ekonomikas ministra amata kandidātu, izlikties, ka citu kandidātu nav, ignorēt daudzus procesus un pat nemēģināt par to diskutēt? Es uzskatu, ka tas nav nepareizi. Es neatrodu citus argumentus, kāpēc bija tik ļoti vajadzīgs virzīt Ķirsi ekonomikas ministra amatam, izņemot kaut kādas intereses.

Vai jūs gribat teikt, ka nekādā veidā nemēģinājāt iesaistīties ekonomikas ministra izvēles procesā, piedāvāt vai uzrunāt kandidātus?

Tie ir pilnīgi meli. Man bija skaidrs, kā šis process notiek – tas nesakrita ar to, ko “Vienotība” deklarēja. Es nemēģināju šo procesu ietekmēt, neuzrunāju nevienu no kandidātiem. Es zinu, ka kāds pēc tam teica, ka es esot uzrunājusi Daugavpils domes deputātu Jāni Lāčplēsi. Šo mītu man atstāstīja, bet varu apliecināt, ka ar viņu runāja reģionālās partijas. Kad sākās visa tā jezga, Lāčplēša kungs man zvanīja un prasīja, vai viņam publiski jāatsakās no kandidēšanas. Mans padoms viņam bija tāds – ja cilvēkam piedāvā nomināciju, tad jābūt ļoti nopietnam iemeslam, lai no tās atteiktos. Tā bija mana vienīga saruna ar Lāčplēsi par ekonomikas ministra amatu.

Tad kāds, jūsuprāt, bija galvenais iemesls, kāpēc jūs izslēdza no partijas?

Ne tikai šī valde, bet arī iepriekšējā valde mocījās ar Āboltiņas faktoru. Viņi nespēja vienkārši strādāt, pieņemt kaut kādas politiskas idejas vai nodarboties ar partijas attīstību, jo aiz visa rēgojās Āboltiņa. Tāpēc vajadzēja atbrīvoties no manis un demonstrēt izlēmīgu rīcību.

Vai partija nemēģināja ar jums runāt, mudināt izstāties, ātrāk nolikt deputāta mandātu?

Nē, neviens ar mani nemēģināja runāt. Gan partijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, gan vēl daži valdes locekļi pilnīgi precīzi zināja, kāds ir laika grafiks, kad es plānoju aiziet no Saeimas. Ļoti iespējams, šī izslēgšana bija nepieciešama, lai novērstu uzmanību no kaut kā cita.

No kā?

Pēc šāda lēmuma visi jautājumi grozījās ap Āboltiņu, nevis Ašeradenu un to, kāpēc viņš plānojis atstāt ekonomikas ministra amatu, nepabeidzis darbus, bet tad pēkšņi atrada iemeslu to nedarīt.

Kāpēc jūs pati neizstājaties no partijas vai nenolikāt mandātu?

Ir arī atbildība, ko tu esi uzņēmies par frakciju un Nacionālo drošības komisiju. Tas ir pietiekami atbildīgi un nopietni, lai turpinātu iesāktos darbus.

Kā jūs kopumā vērtējat sadarbību un attiecībās starp valdošās koalīcijas partneriem?

Koalīcijā “Vienotība” ir “jaunākais brālis” – tā ir partijai jauna loma. ZZS ar nacionālo apvienību “Visu Latvijai!”-”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) apspēlē “Vienotību” ne tikai iekšēji politiskās lietās. Piemēram, analizējot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, top skaidrs, ka ZZS ar VL-TB/LNNK bija vienošanās, lai varētu kaut kādā veidā apspēlēt “Vienotības” sadarbības partnerus – reģionālās partijas. Tās arī tika apspēlētas, parādot, ka ar “Vienotību” nevajadzētu sadarboties. No otras puses, kad vajag pragmatiskus lēmumus, tad partneri paļaujas uz “Vienotības” atbalstu. Līdz ar to “Vienotība” joprojām ir diezgan grūtā situācijā.

Vai redzat tajā arī savu atbildību, ņemot vērā, ka jums pārmests, ka Laimdotas Straujuma (V) valdības maiņa notika arī jūsu ambīciju dēļ?

Straujuma valdība nekrita manu ambīciju dēļ. Straujumas valdība krita, tāpēc ka… Ja mēs skatāmies uz Latviju kopumā, tad šī valdība ir bijusi viena no vājākajām, kāda Latvijā ir bijusi. Un šis valdības nespēja veikt jebkādas reformas. Kad mums blakus valstī notiek konflikts, tas bija pietiekami bīstami. Ne vienu reizi vien es esmu teikusi, ka Straujumas valdība bija vairāk ZZS valdība, nekā pašlaik ir Māra Kučinska valdība.

Tomēr Straujuma vadīja divas valdības – vienu arī pēc vēlēšanām. Ja jūs sakāt, ka tā bija vājāka valdība, tad kāpēc pēc vēlēšanām Straujuma atkal tika virzīta par premjeru?

Tāpēc ka sabiedrisko attiecību speciālisti pateica, ka nepastāv iespējas pie esošā premjera uz vēlēšanām virzīt citu kandidātu. Man pašlaik nav atbildes, vai tā ir kļūda vai nav. Katrā ziņā, paldies Laimdotai Straujumai par to, ka viņa uzņēmās valdības vadīšanu pēc Valda Dombrovska demisijas. Viņš uzņēmās politisko atbildību pēc “Maximas” traģēdijas, kad miera laikā 54 cilvēki aizgāja uz veikalu un neatgriezās mājās. Toreiz to neizdarīja Daniels Pavļuts kā ekonomikas ministrs, kurš bija atbildīgs par būvniecības nozari, bet to izdarīja premjers. Un tajā brīdī bija notikusi briesmīga traģēdija, bija sarežģīta ārpolitiskā situācijas saistībā ar notikumiem Ukrainā, līdz nākamajām Saeimas bija palikuši deviņi mēneši… Es biju pārliecināta, ka nākamo valdību varēja vadīt tikai tāds cilvēks, kas bija strādājis Dombrovska valdībā.

Kāda, jūsuprāt, ir galvenā Latvijas politikas problēma?

Neprofesionalitāte. Piemēram, visus šos gadus neviens negribēja vai nevarēja izstāstīt, kur ved tas mūsu stāsts “saglabājam mazas skolas, saglabājam mazas slimnīcas”, un kā mēs kopumā sabiedrības resursu esam izšķērdējuši visus šos gadus. Tas notika tāpēc, ka kāds domāja: “Tur ir mans vēlētājs un tagad es lobēju, pērku aparatūru slimnīcām, lieku skolām logus.”

Jūs teicāt – neprofesionalitāte, bet tas saistās arī ar populismu. Ko varētu darīt situācijas mainīšanai, ņemot vērā, ka tuvojas vēlēšanas?

Jautājums ir par to, kā vēlētājs rīkojas ar informāciju, kas gāžas viņam virsū – cik aktīvi dzīvo sociālajos tīklos, cik skatās “Panorāmu”, cik lasa avīzes un cik analizē šo informāciju. Gaidāmajās Saeimas vēlēšanās cīņa būs vēl asiņaināka nekā uz iepriekšējām vēlēšanām. Redzot, cik aktīvi un pašlaik jau diezgan asiņaini sākusies cīņa, es domāju, ka vēlētājiem būs grūti izvēlēties.

Vai jums kā Nacionālās drošības komisijas vadītājai ir bažas, ka 13.Saeimas vēlēšanas mēģinās ietekmēt no ārvalstīm?

Jā, man ir tādas bažas. Nav ne mazāku pazīmju, ka mēs neesam šo interešu lokā.

Runājot par 13.Saeimas vēlēšanām kopumā, vai, jūsuprāt, parlamenta sastāvs būs krasi atšķirīgs no pašreizējā?

Man ir bažas, kas Saeimas sastāvs varētu būt sašķeltāks. Skaidrs, ka sastāvs mainīsies. No pašlaik parlamentā nepārstāvētām partijām tājā varētu iekļūt Jaunā konservatīvā partija, par citām partijām man ir grūti teikt, jo vēl ir atklāts jautājums, kādas partiju apvienības izveidosies. “Vienotībai” ir iespējas pārvārēt 5% barjeru.

Vai “Vienotībai” šādas iespējas ir vienai pašai vai tikai gadījumā, ja startēs kopā ar citām partijām vienā sarakstā?

Šobrīd ir ļoti lielas pretrunas par to, ar ko varētu kopā iet. Manuprāt, politiķiem vajag nolikt malā savas sīkas ambīcijas un padomāt par procesu kopumā. Strīdoties par varu Latvijas simtgadē, to var atdot tiem, kam mēs to negribam atdot.

Kādā situācijā pēc Saeimas vēlēšanām būs “Vienotība”?

Man tagad jāsniedz nomaļus stāvošā cilvēka vērtējums. Es joprojām ticu “Vienotības” idejai, tam, ka jebkura organizācija var saņemties un izdarīt. Vai “Vienotība” to izdarīs? Tagad viņi izdarīja ļoti drosmīgu soli – bez tiesas un sprieduma “nošāva” savu bijušo vadītāju. Varu vēlreiz teikt – ja es pamatoti vai nepamatoti biju šķērslis tam, lai partija varētu iet uz priekšu, tad es, protams, priecāšos, ja tas kaut ko atrisinās. Tomēr mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka palīdzēt var tikai darbi, konkrētas idejas, spēja veidot komandu. Tagad “Vienotībai” jālemj, kā un ar kādiem partneriem partija ies uz Saeimas vēlēšanām. “Vienotības” niša politiskajā spektrā joprojām ir brīva, tomēr šajās vai nākamajās vēlēšanās nevajadzētu paļauties tikai uz to, ka kāds nobalsos vienkārši par nišas partiju.

Ja mēs runājam par citām partijām, tad, piemēram, “Saskaņa” paziņoja par līguma laušanu ar “Vienoto Krieviju”, partijas priekšsēdētājs Nils Ušakovs tikās ar NATO pārstāvjiem. Vai šādas aktivitātes var “Saskaņai” pavērt ceļu uz valdību?

Nevar, jo, manuprāt, tās ir tādas apzinātas ārišķīgas darbības. Visticamāk, tas varētu būt mēģinājums apmānīt daļu vēlētāju, arī latviski runājošos, kuri balso par Nilu Ušakovu kā Rīgas mēru. Tomēr ceļu uz valdību “Saskaņai” var pavērt vēlēšanu rezultāti, Saeimā ievēlēto spēku sašķeltība. Tā dēvēto latvisko partiju vājums un sašķeltība var būt par pamatu tam, ka kāds var izvēlēties veidot koalīciju ar “Saskaņu”. Tad, protams, visi šie minētie “Saskaņas” soļi var būt kā attaisnojums kādai no partijām, kura varētu apsvērt iespēju sadarboties ar “Saskaņu”.

Šajā laikā, kamēr strādājāt politikā, jums izteikts daudz pārmetumu, bet vai ir kas tāds, ko jūs pati nožēlojat, ka izdarījāt, vai tieši otrādi – ka neizdarījāt? Vai bija kādas galvenās kļūdas?

Sarežģīts jautājums. Es labāk gribētu atskatīties uz to, ko es esmu izdarījusi. Var rēķināt dažādi – 15 vai 16 gadi politikā, un šajā laikā man bija brīnišķīga iespēja vadīt Saeimas Juridisko komisiju, atgriezties Ārlietu ministrijā, strādāt valdībā, kļūt par tieslietu ministri. Man bija arī pieredze būt opozīcijā. Manuprāt, “Vienotības” frakcijā viena liela nelaime ir tā, ka liela daļa nezina, ko nozīmē strādāt opozīcijā, un skats uz varu ir tāds vienpusīgs. Man bija iespēja strādāt Saeimas Prezidijā un iedibināt Jauniešu Saeimas tradīciju, dažādus labdarības pasākumus. Tāpat man bija iespēja vadīt partiju “Jaunais laiks”, kad tās reitings tobrīd bija 3,2%, bet tad strādāt valdībā. Tika izveidota “Vienotība”, kas gan kā partiju apvienība, bet vēlāk kā partija startēja Saeimas vēlēšanās. Bija arī iespēja piedzīvot Saeimas atlaišanu, pēc kuras “Vienotība” cienījami startēja vēlēšanās un Valdis Dombrovskis veidoja valdību. Tas, kas nav izdevies… Manā uztverē ir svarīgi darīt, pieņemt lēmumus, bet, pieņemot lēmumus un darot kaut ko, cilvēks mēdz kļūdīties. Ja kļūdās, tad viņam ir jāspēj apstāties, atvainoties un iet tālāk. Ir lietas, kuras es neesmu izdarījusi, kur esmu pastāvējusi malā, paklusējusi, bijusi vienaldzīga. Tās ir tās lietas, kuras man vajadzētu nožēlot.

Vai piekrītat, ka vismaz daļa kritikas par to, ko jūs esat darījusi, kāda bija jūsu attieksme vai lēmumu pieņemšanas stils, bija pamatota?

Nē, tāpēc ka šis ir vēl viens absolūts izdomājums par manu autoritāro stilu. Drīzāk gluži pretēji – problēma bija tā, ka es esmu bijusi pārāk demokrātiska un neesmu spējusi uzspiest savus lēmumus. Jā, es esmu neiecietīga pret tiem saviem kolēģiem, kuri var būt savtīgi vai neprofesionāli, nevis pret sabiedrību vai cilvēkiem kopumā.

Vai sev pārmetat to, kādā situācijā pašlaik ir “Vienotība”?

Viens cilvēks nevar nedz pacelt partiju, nedz to nogremdēt. Viennozīmīgi, tajā, kāda šobrīd ir sabiedrības attieksme pret “Vienotību”, ir daļa manas atbildības, bet tas ir jautājums par komandu – kurā brīdī cilvēks ir viens un kurā viņam ir komanda.

Vai jūs atstājat politiku, jo vairs neredzat iespēju tajā darboties sabiedrības novērtējuma dēļ?

Jebkuram cilvēkam vispirms ir kaut kādas iekšējās lietas, ko var vai nevar darīt. Man ir pilnīgi skaidrs, ka šobrīd šajā vidē es nevaru darboties, pirmkārt, lai nepazaudētu sevi galīgi, lai neturpinātu šo ļoti ērtu spēli gan partijā, gan sabiedrībā, ka es pie visa esmu vainīga. Ir ļoti ērti atrast vienu vainīgo, kuram visu šo uzvelt, bet arī tam vienam cilvēkam ir kādas viņa pamatlietas – ģimene, viņa paša dzīve, kas viņam jāspēj dzīvot tālāk.

Atstājot politiku, jūs redzat iespēju nākotnē tajā atgriezties?

Jebko, ko es esmu darījusi, es darīju no sirds un ar pilnu pārliecību. Tomēr tagad ir jāskatās uz priekšu, nevis atpakaļ. Es esmu dzirdējusi stāstus, ka cilvēki aiziet no politikas un tad saka, ka grib atpakaļ. Es šobrīd domāju par to, ko darīšu turpmāko gadu laikā ārpus politikas. Es piekrītu teicienam “Nekad nesaki nekad”, bet šobrīd man nav ne mazāko domu par atgriešanos politikā.

Ko tieši jūs darīsiet diplomātiskajā dienestā un ko vēlaties tajā sasniegt?

Es turp eju, jo Ārlietu ministrijā sāku strādāt 1993.gadā, pirms darbības politikā. Līdz brīdim, kad izvēlējos iet politikā, es ministrijā vadīju Konsulāro departamentu. Tas ir dienests, piemēram, gluži tāpat kā, ja cilvēks ir dienējis policijā – ja viņš kā pulkvedis aizgāja, tad zināmos apstākļos viņš var mēģināt atgriezties. Un viņš neatgriežas kā leitnants. Arī man, izpildot nosacījumus, pastāv iespēja atgriezties Ārlietu ministrijā un pretendētu uz kādu no vakantajiem amatiem atbilstoši padomnieka rangam. Šonedēļ ir pēdējā Saeimas plenārsēdē, kurā es piedalīšos.