Latvijas neatkarība bija nejaušu sakritību rezultāts

MĪTS: Neatkarīgas Latvijas Republikas izveidošana bija vēsturisku sakritību un nejaušību rezultāts. Ja Vācija un Krievija nebūtu zaudējušas 1. pasaules karā un abās valstīs nebūtu notikušas revolūcijas, ja Krievijā nebūtu sācies pilsoņu karš un Antantes valstis nesludinātu tautu pašnoteikšanās tiesības, tad Latvija nepasludinātu neatkarību.

Tik tiešām, līdz 1917. gadam neatkarības ideja nebija Latvijas (un arī latviešu) sabiedrībā populāra, bet situācija sāka strauji mainīties jau 1917. gada vasarā. Pēc Rīgas krišanas Vācijas armijas rokās septembrī, boļševiku apvērsuma novembrī un Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas 1918. gada janvārī domu par neatkarības ideju jau atbalstīja lielākā daļa latviešu politisko partiju un sabiedrisko organizāciju. Ne velti atsevišķi laikabiedri un vēsturnieki uzskata, ka Latvijas neatkarība ir tikusi proklamēta vēl pirms 1918. gada 18. novembra, norādot uz Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) rezolūcijām 1917. gada 2. decembrī un 1918. gada 30. janvārī. Arī Lielbritānija atzina LPNP par Latvijas de facto valdību veselu nedēļu pirms 1918. gada 18. novembra.

Latvijas neatkarību proklamēja saujiņa nepopulāru politiķu

MĪTS: 1918. gada 18. novembrī Latvijas neatkarību proklamēja 38 mazpazīstami latviešu politiķi, kas pārstāvēja 8 nenozīmīgas un nepopulāras partijas. Turklāt Latvijas Republikas proklamēšanā nepiedalījās un Latvijas neatkarību neatzina lielākais politiskais spēks – Latvijas Sociāldemokrātija jeb boļševiki.

Lielākā daļa no astoņām politiskajām partijām, kas bija apvienojušās Latvijas Tautas padomē, lai dibinātu neatkarīgu valsti, tik tiešām bija skaitliski nelielas, un to atbalsts sabiedrībā bija niecīgs. Tomēr to nevar teikt par divām lielākajām partijām – Latviešu zemnieku savienību (LZS) un Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP).

LZS bija piedalījusies visās nozīmīgākajās 1917. gada vēlēšanās Latvijas teritorijā un ieguvusi tajās 20–25% vēlētāju atbalstu. Savukārt LSDSP, kura 1918. gada pavasarī atdalījās no boļševiku kontrolētās Latvijas Sociāldemokrātijas, neapšaubāmi bija visai ievērojams atbalsts Latvijas strādniecības vidū. Par to liecināja, piemēram, partijas uzvara Liepājas domes vēlēšanās ļoti grūtos apstākļos 1919. gada janvārī. Partija bija labi organizēta, un tās biedru skaits Latvijā neatkarības proklamēšanas brīdī bija kādas 2-3 reizes lielāks nekā boļševikiem. Arī pēc Neatkarības kara (1918–1920) beigām LSDSP uzvarēja visās Latvijas parlamenta vēlēšanās.

Tāpat arī Latvijas neatkarības proklamētāju vidū bija virkne Latvijā labi pazīstamu politiķu: LSDSP Centrālās komitejas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, LZS līderis Kārlis Ulmanis, bijušais Krievijas Valsts domes deputāts Jānis Zālītis, agrākais Rīgas pilsētas galva Gustavs Zemgals, Jānis Akuraters, Atis Ķeniņš, Miķelis Valters, Fricis Menders u.c.

Neatkarības proklamēšanu neviens nepamanīja

MĪTS: Latvijas neatkarības proklamēšana 1918. gada 18. novembrī notika klusi, pilsētā nebija nekādas ažiotāžas, un vairums cilvēku nemaz nenojauta, ka todien ir noticis kāds svarīgs vēsturisks notikums. Arī ziņu par neatkarības pasludināšanu iedzīvotāji uztvēra visai vienaldzīgi un daļa pat naidīgi.

18. novembra svinīgais akts bija salīdzinoši vērienīgs pasākums, it sevišķi pēckara Rīgas apstākļos, kur vēl valdīja vācu okupācijas vara. Organizatori izgatavoja 1200 ielūgumus, kurus sadalīja līdzīgās daļās starp dažādiem politiskā spektra pārstāvjiem. Svinīgā akta dalībnieki liecina, ka Rīgas 2. pilsētas teātris (mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris) jeb Latviešu operas nams 18. novembrī bijis pārpildīts. Teātra telpas izvelējās tieši tā iemesla dēļ, ka bija skaidrs, ka dalībnieku un interesentu skaits būs ļoti liels. Zināms, ka teātrī sēdvietu bija ap 800, tātad kopējais dalībnieku skaits varēja būt tuvu 1000, kas pats par sevi jau bija vērienīgs skaits, īpaši, ja ņem vērā, ka pasākums tika organizēts lielā steigā, un tas notika svētdienā. Viesu vidū galvenokārt bija inteliģences pārstāvji (arī daudz studentu), bet bija arī visai daudz strādnieku – LSDSP saņēma 400 ielūgumus. Prese publicēja arī uzsaukumu Latvijas pilsoņiem, kurā bija deklarēta visas varas pāriešana Latvijas Tautas padomes rokās, un ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts. Nav nekādu šaubu, ka jau pirmajās dienās pēc neatkarības pasludināšanas par to uzzināja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Laikraksti ziņoja par svinībām vairākās Rīgas skolās. Studenti pie Baltijas Tehniskās augstskolas (mūsdienās – Latvijas Universitāte) izkāra nacionālos karogus un nostādīja arī sargus. Arī vairākās citās vietās Rīgā tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas parādījās sarkanbaltsarkanie karogi, kas iedzīvotājos izraisīja visai lielu ažiotāžu.

Piemēram, zināms par Latvijas valsts proklamēšanas svinībām Valmieras reālskolā, kādēļ atcēla pēdējās trīs mācību stundas. Plašākās zināmās neatkarības svinības notika Liepājā, kur uz mītiņu pie Sv. Annas baznīcas pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku, tostarp daudz strādnieku. Mītiņā plīvoja nacionālie karogi un arī virs Liepājas Latviešu biedrības nama uzvilka sarkanbaltsarkano karogu.

Latvijas Tautas padome un Pagaidu valdība bija vācu marionetes

MĪTS: Latvijas Pagaidu valdība bija vācu marionešu valdība, Kārlis Ulmanis bija ar vācisku izcelsmi, un Latvijas Republika bija vācu inspirēts projekts. Latvijas valdību finansēja vācieši, un tā varēja pastāvēt tikai pateicoties vācu karaspēka aizsardzībai.

Vācija Latvijas Republikas dibināšanas laikā vēl nebija atguvusies no tikko notikušās Novembra revolūcijas un tai nebija skaidras Baltijas politikas. Vietējie vācieši jeb baltvācieši mēģināja izveidot Baltijas valsti, kurā ietilptu Latvija un Igaunija. Šīs “valsts” valdība (Reģentu padome) turpināja darboties līdz 1918. gada 28. novembrim. Igauņu un latviešu noraidošā attieksme pret šāda valstiskuma pastāvēšanas iespēju, kā arī Antantes valstu nostāja, neļāva vāciešiem īstenot Baltijas valsts izveidošanu. Tiesa gan, jaunizveidotā Latvijas valsts saņēma zināmu jaunās “revolucionārās” Vācijas valdības un arī vietējo vācu zaldātu un matrožu padomju atbalstu. Vācu karavīri Latvijā gaidīja drīzu nosūtīšanu uz dzimteni un bija ieinteresēti ātrākā Latvijas valsts izveidošanā, kas tos varētu atbrīvot no pienākuma aizsargāt šo teritoriju no komunistu iebrukuma. Nedēļu pēc Latvijas Republikas izveidošanas Vācija atzina tās neatkarību de facto. Tomēr, neskatoties uz pretimnākšanu no Vācijas valdības puses, vācu okupācijas varas iestādes lika šķēršļus jaunās valsts izveidošanai. Tika kavēta okupācijas varas iestāžu likvidēšana un funkciju nodošana K. Ulmaņa vadītajai Pagaidu valdībai, vācieši sākotnēji atteicās apbruņot latviešu militārās vienības, bet pēc attiecīga līgumu noslēgšanas centās to novilcināt. Arī Latvijas Pagaidu valdības rīcība nemaz neliecināja, ka tā būtu vācu marionete. K. Ulmaņa valdība tiecās nodibināt ciešus sakarus ar Antantes valstīm (tātad Vācijas pretiniekiem), centās pēc iespējas ātrāk pārņemt vācu okupācijas iestādes un atteicās piešķirt zemi vācu karavīriem, kuri cīnījās pret lieliniekiem, lai gan vācieši to uzstājīgi centās panākt. Jāpiezīmē, ka 18. novembra svinīgo aktu Latvijas Tautas padome sākotnēji vēlējās sarīkot Rīgas pilī, kur atradās vācu 8. armijas virspavēlniecība, lai virs tās uzvilktu Latvijas karogu un simboliski demonstrētu Latvijas uzvaru pār okupācijas varu. Galu galā no Rīgas pils izmantošanas bija jāatsakās, jo vācieši kategoriski atteicās nolaist savu karogu un arī pils telpas izrādījās pārāk šauras vērienīgajam pasākumam.

Latvijas Tautas padome un Pagaidu valdība bija britu marionetes

MĪTS: Ja Latvijas Pagaidu valdība nebija Vācijas marionetes, tad tādā gadījumā viņi bija Lielbritānijas ielikteņi. Lielbritānija taču atzina Latvijas neatkarību de facto veselu nedēļu pirms formālās neatkarības pasludināšanas. Lielbritānija vēlējās starp Vāciju un Krieviju izveidot “sanitāro kordonu” un tādēļ izveidoja Latvijas Republiku.

Lielbritānija tik tiešām bija ieinteresēta komunisma izplatības ierobežošanā, tomēr līdz pat 1919. gada vasarai, kad tika noslēgts Versaļas miera līgums, prioritāte bija nevis Padomju Krievijas atturēšana, bet gan spiediena izdarīšana uz Vāciju, kura katru brīdi varēja atjaunot kara darbību. Tādēļ līdz pat vasarai Latvijas Pagaidu valdība no Lielbritānijas saņēma tikai ļoti ierobežotu palīdzību – nelielas ieroču partijas un 16. aprīlī vāciešu gāztā Kārļa Ulmaņa ministru kabineta ņemšanu savas flotes aizsardzībā. Angļi nesteidzās uzņemt kontaktus ar Latvijas valdību un arī atteicās izmantot kara kuģus Rīgas aizstāvēšanā pret Sarkano armiju 1919. gada janvāra sākumā. Lielbritānija un Francija pirmo un vienīgo reizi savu kara floti iesaistīja kara darbībā Latvijā tikai 1919. gada oktobrī–novembrī pret provācisko Bermonta armiju. Angļu flote šajās kaujās zaudēja vairākus karavīrus. Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Balfūrs Latvijas neatkarību formāli atzina 1918. gada 11. novembrī. Tomēr tā nebija vis Latvijas Tautas padomes, bet gan tās priekšgājējas – Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) atzīšana par Latvijas valdību de facto. Tas arī nebija pārsteidzoši, jo LPNP jau kopš 1917. gada beigām bija centusies uzturēt ciešus sakarus ar Lielbritānijas un Francijas diplomātiem. 1918. gadā Lielbritānija sniedza arī finansiālu atbalstu LPNP. Tomēr Lielbritānijas atzītā LPNP nekļuva par Latvijas valdību un pat ne par Latvijas Tautas padomes pamatu, lai gan vairāki LPNP locekļi saņēma ministru portfeļus.

Pēc neatkarības proklamēšanas Latvijā sākās pilsoņu karš

MĪTS: Par to, ka Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība nepārstāvēja sabiedrības vairākuma intereses, liecina tas, ka tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas Latvijā sākās pilsoņu karš. Vienu brīdi Latvijā vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības. Tas liecināja, ka ne vietējie vācieši, ne komunisti, kurus atbalstīja plaši iedzīvotāju slāņi, neatbalstīja Latvijas Republikas izveidošanu.

Apgalvojums, ka Latvijā 1918.–1920. gadā notika pilsoņu karš, ir maldinošs. 1918. gada beigās pilsoņu karam nebija priekšnoteikumu. Vietējo komunistu Latvijā bija ļoti maz – kādi 800 cilvēki.

Salīdzinājumam Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, kas atbalstīja Latvijas Republikas izveidošanu, šajā laikā bija aptuveni 2500 biedru. Situācija mainījās tikai pēc Krievijas Sarkanās armijas ienākšanas, kad līdz ar padomju karaspēku Latvijā iepludināja tūkstošiem komunistu no Krievijas (galvenokārt latviešus). Latviešu komunisti arī paši atzina, ka bez Sarkanās armijas palīdzības viņi nespēs Latvijā izdarīt bruņotu sacelšanos un pārņemt varu no Pagaidu valdības.

Protams, gan Vācijai, gan Padomju Krievijai bija izdevīgi iztēlot Latvijā notiekošos notikumus kā pilsoņu karu, nevis ārēju agresiju. Tādēļ gan vācieši, gan komunisti Latvijā centās veidot pseido-patstāvīgus valstiskumus un politiskās struktūras, kuras gan izrādījās ļoti nepopulāras sabiedrībā, pat par spīti milzīgajam finansiālajam un militārajam atbalstam. Nepieciešamība maskēt savu agresiju bija arī iemesls, kādēļ ne Vācija, ne Krievija formāli nepieteica karu Latvijai, lai gan 1920. gadā abas valstis bija spiestas slēgt ar Latvijas Republiku miera līgumus. Tātad tās faktiski atradās kara stāvoklī ar Latviju. Formāli Pagaidu valdība izsludināja kara stāvokli 1919. gada 11. februārī un pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vāciju 1919. gada 25. novembrī. Tātad Latvija kļuva par vienu no retajām valstīm (varbūt pat vienīgo), kas vienlaikus ir karojusi gan pret Vāciju, gan Krieviju un formāli abas lielvalstis uzvarējusi.

Avots: Dr. hist. Jānis Šiliņš