Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) uzdevusi Latvijai samaksāt kādai sievietei morālo kompensāciju 2700 eiro apmērā par pārmērīgi ieilgušu tiesvedību lietā, kurā viņa apstrīdēja Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀK) atteikumu pagarināt piešķirto invaliditāti, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā (ĀM).

ECT Komiteja pasludinājusi spriedumu lietā “Kirjaņenko pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkta, kas paredz tiesības uz taisnīgu tiesu, pārkāpums.

Iesniedzēja 2011.gada septembrī ECT sūdzējās par vairāk nekā deviņus gadus ilgušo strīda par iesniedzējas invaliditātes grupas noteikšanu izskatīšanu nacionālajās tiesās. Sieviete bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju 4015,50 eiro apmērā par materiālo kaitējumu saistībā ar negūtajiem ienākumiem, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksas 1400 eiro apmērā.

Izskatot sūdzības būtību, ECT visupirms uzsver, ka tiesvedības ilgums atsevišķos gadījumos ir jāaprēķina no brīža vēl pirms jautājums tiek skatīts tiesā. ECT norāda, ka šajā lietā par tiesvedības termiņa sākumu ir uzskatāms 2001.gada 9.novembris, kad VDEĀK atteica pagarināt iesniedzējai piešķirto invaliditāti. Tiesvedība iesniedzējas lietā beidzās 2011.gada 14.martā ar galīgo Augstākās tiesas nolēmumu. Tādējādi kopējais tiesvedības ilgums pārsniedza deviņus gadus, kuru laikā iesniedzējas lietu izskatīja divos procesos trīs tiesu instancēs, tostarp Augstākā tiesa divas reizes atcēla apelācijas instances nolēmumus, nosūtot lietu jaunai izskatīšanai.

ECT uzsver, ka abi tiesvedības procesi bija savstarpēji saistīti, jo tie attiecās uz vienām un tām pašām iesniedzējas tiesībām pieprasīt invaliditātes grupas noteikšanu.

Katras tiesvedības ilgums ir jāvērtē konkrētās lietas faktu gaismā un ņemot vērā virkni kritēriju – lietas sarežģītību, iesniedzēja un kompetento iestāžu rīcību, kā arī procesā skartās intereses, skaidro ECT. Tiesa atgādina, ka šī lieta bija par iesniedzējas invaliditātes statusu, kas piešķir personai tiesības uz noteiktām sociālajām garantijām un invaliditātes pensiju, un tādēļ šāds lēmums būtu pieņemams savlaicīgi.

Atsaucoties uz tās secinājumiem lietās “Veiss pret Latviju” un “Ļutova pret Latviju”, ECT norāda, ka tā jau iepriekš vairākkārt ir konstatējusi tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu līdzīgās Latvijas lietās. Lai gan ECT atzina, ka šajā lietā tiesvedība atsevišķos gadījumos ieilga arī pašas iesniedzējas vainas dēļ, tiesa tomēr secināja, ka tiesvedība bija pārmērīgi ieilgusi un netika izskatīta “saprātīgā laikā”.

ECT arī noraidījusi valdības izvirzīto argumentu, ka sūdzība nav pieņemama izskatīšanai, jo iesniedzēja nebija izmantojusi savas tiesības sūdzēties par procesa ilgumu vispārējās jurisdikcijas tiesā. Atsaucoties uz lietu “Veiss pret Latviju”, arī lietā “Kirjaņenko pret Latviju” ECT norāda, ka valdības sniegtais tiesu prakses piemērs nav pietiekams, lai konstatētu, ka iesniedzēja varēja efektīvi izmantot Satversmes 92.pantā nostiprināto tiesību aizsardzības līdzekli, jo šis piemērs bija attiecināms uz laika posmu pēc 2013.gada 11.aprīļa, proti, gandrīz divus gadus pēc galīgā nolēmuma pieņemšanas iesniedzējas lietā.

Tāpēc ECT ieskatā šis piemērs par iespēju vērsties ar sūdzību vispārējās jurisdikcijas tiesā nevarēja liecināt par pietiekami skaidru tiesu praksi laikā, kad noritēja iesniedzējas tiesvedība.

Minētie secinājumi bija pietiekami, lai ECT konstatētu, ka ir noticis tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums. Tiesa noraidīja iesniedzējas prasību par materiālā kaitējuma un tiesvedības izmaksu kompensāciju, vienlaikus piespriežot kompensāciju 2700 eiro apmērā par morālo kaitējumu.

Ziņas avots: LETA.