Sociālajā tīklā Facebook jauna, skaista sievēte, kura ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā, padalījās ar draugiem savā bēdā, ar cerību, ka publiska problēmas izskatīšana pievērsīs Latvijas Dzelzceļa uzmanību un beidzot tiks atrisināta.

Karuna Volodina savā lapā uzrakstīja: “Draugi, nepieciešama palīdzība, lūdzu visus dalīties ar ierakstu! Varbūt kopā izdosies likt Latvijas Dzelzceļš vadībai mani sadzirdēt. Vairāk nekā gadu esmu spiesta katru nedēļu braukt ar vilcienu no Rīgas uz Jelgavu. Mūsu vilcieni un peroni nav piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Bet dažās no stacijām ir speciāls elektro-pacēlājs, kas iepriekš jāpasūta, lai no platformas nokļūtu vielciena vagonā. BET! No pašas stacijas līdz peronam cilvēks ratiņkrēslā nokļūt nevar – ļoti lielas, augstas un stāvas kāpnes. Pēc standarta kāpnēm ierīkots elektro-pacēlājs, kas uz pedeja perona visa šī gada laikā nav strādājis ne reizi! Tas tur atrodas tikai ķeksīša pēc! It kā salūzis un labot nevēlas. Visu šo laiku man nākas meklēt kaut kādu palīdzību un iet stacijai apkārt, tas nozīmē, ratiņkrēslā tikt pāri sešiem dzelceļa ceļiem. Tas ir bīstami un sāpīgi, bojā ratiņkrēslu un muguru, īpaši grūti tas ir, kad līst lietus vai snieg sniegs.

Jau vairākas reizes esmu rakstījusi sūdzību par to, lai salabo pacēlāju no stacijas uz peronu, bet manas sūdzības ignorē. Tāda elementāra lieta, kā nokļūt mājās kļūst priekš manis katru nedēļu par mazu karadarbību.

Nerunājot pat par to, ka stacijas darbinieki, kas man palīdz, bieži ierodas piedzērušies vai izturas pret mani ļoti rupji, vai pat aizmirst, ka esmu pasūtījusi pacēlāja pakalpojumu līdz vagonam, vai aimirst par speciālo vagonu, kas pielāgots ratiņkrēslam ar speciālu drošības jostu (man ir nācies visu ceļu riskēt ar savu veselību un nerviem tikai, lai nenokristu vilciena kustības laikā). Dažreiz man ir palīdzējuši apsargi, kas riskējot ar savu un manu veselību, vilka mani augšā pa stāvajām kāpnēm, dažreiz dēļ manis nācās aizturēt vilcienu (dēļ kā pasažieri sāka bļaut un mani nolādēt), bet dažas reizes bija tā, ka par mani vienkārši aizmirsa, vilciens aizbrauca un es paliku stāvot stacijā pilnībā apjukusi un izmisusi.

Esmu nogurusi no šīs rupjās izturēšanās un haosa, no tā, ka tāda elementāra lieta kā nokļūt mājās no darba kļūst par mazu cīņu katru nedēļu! Lūdzu, LDZ, salabojiet pacēlāju un iemāciet saviem darbiniekiem izturēties pret invalīdiem ar cieņu un pareizi viņiem palīdzēt.”

Ļoti cerēsim, ka drīzumā šī problēma tiks atrisināta un cilvēkiem nenāksies pārdzīvot tik lielu stresu, karojot katru reizi, kad ir vajadzība braukt ar vilcienu.