Vasaras beigās un rudenī veikto arheoloģisko izrakumu rezultāti pie Sv. Jēkaba baznīcas Rīgā izrādījušies pārsteidzoši, jo atgādina par aizmirstu faktu – proti, pie tagadējās Jēkaba katedrāles, burtiski Saeimas durvju priekšā, viduslaikos pletās plaša kapsēta.

Pamats domāt, ka virzienā uz Klostera un Jēkaba ielu zem bruģa joprojām guļ mirušo kauli, vēsta Latvijas Avīze.

Arheologs Artūrs Tomsons, kura vadībā notika izrakumi, atgādina, ka kārtīgas arheoloģiskas izpētes baznīcas tuvumā vai pašā baznīcā īsti nekad nav bijis. Šoreiz ķerties pie tās licis apstāklis, ka, rokot tranšejas inženiertehnisko komunikāciju guldīšanai pie baznīcas sienas, strādnieki uzdūrās cilvēku kauliem.

Viduslaikos mirušo apbedīšana gan baznīcā, gan kapsētās tām līdzās bija ierasta lieta. Doma baznīcai bija pat vairāki kapi, tomēr par dokumentos 1226.gadā pirmo reizi minēto Jēkaba baznīcu kaut kā bija piemirsts. Šis dievnams atšķirībā no vāciskajām Doma un Sv. Pētera baznīcas draudzēm vēsturiski piederējis «nevāciem», tas ir, latviešiem. .Jēkaba baznīcu par savu uzskatīja latviskās zvejnieku un alus nesēju brālības, kā arī daudzi latviešu amatnieki. Attiecīgi draudzes kapsētā pārsvarā, visticamāk, guldīti latvieši.

Kapsēta pie baznīcas acīmredzot pastāvējusi līdz 18. gadsimtam, kad cariene Katrīna II mēra epidēmijas apkarošanas ietvaros 1773. gadā deva pavēli apbedīšanas veikt tikai ārpus pilsētas robežām un izveidoja Lielos kapus.

Tomsona vadītajos izrakumos konstatēts ap 300 apbedījumu – daļa kaulu pārapbedīta, daļa nodota tālākai izpētei LU Latvijas Vēstures institūta bioarheoloģiskajā laboratorijā. Kapsētas teritorija stiepjas uz Saeimas pusi, uz ziemeļiem, kas skaitījusies trūcīgo draudzes locekļu daļa. Savukārt uz Doma baznīcas pusi vērstā saulainā dienvidu puse jau skaitījusies prestižāka.

Tomsons lēš, ka daļa 19.gadsimta vidū uzbūvētā Vidzemes bruņniecības nama, tagadējās Saeimas, savulaik uzcelta jau virs kapsētas. «Tas, ko izrakumos aizķērām, ir viduslaiku kapsētas pēdējā, beigu fāze, lielākoties 17.gadsimts un drusku 18.gadsimts, kas ir pati virskārta. Pēc tam virs tā kultūrslānis praktiski vairs nav audzis,» stāsta arheologs. Apbedījumu slānis sākas jau drīz zem bruģa, ap 1,70-1,80 m dziļumā uz Saeimas pusi. Dziļākais izrakumu punkts sniedzies nedaudz dziļāk par trim metriem. Tas ļāvis konstatēt 10-11 apbedījumu kārtas, kur pēdējā sasniegtā bijusi aptuveni no 15.gadsimta. Dziļāk nav rakts. Tas arī nav bijis izrakumu uzdevums, līdz ar to 13.-14. gadsimta slānis palicis neskarts, bet par to liecinājuši atsevišķi priekšmeti, kas laika gaitā nonākuši augšējos zemes slāņos.

Tomēr priekšmetisko atradumu salīdzinoši nav daudz – dakstiņu un keramikas lauskas, 16. gadsimta Rīgas brīvpilsētas un 17.gadsimta zviedru šiliņi. Kā jau kristīgajās tradīcijās, līķautā apbedot, kapu piedevas ir retas – pa kādai vienkāršai saktiņai, nazītim, uzpirkstenim, kauri gliemežvākam vai zvārgulītim. Tādas lietas nebija raksturīgas vāciešiem. «Materiālā kultūra tomēr pārsvarā vietējā,» teic arheologs. Viņaprāt, interesantākais savrupatradums ir no dzīvnieka naga pagatavots piekariņš.

Ziņas avots: BNN

Saistītās tēmas: Saeima

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube