Valsts sociālo pabalstu likuma normas, kas nosaka, ka aizbildņiem tiek pārtraukta atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksāšana, ja aizbildnis pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, neatbilst valsts pamatlikumam, atzinusi Satversme tiesa (ST).

Kā aģentūra LETA uzzināja ST, lieta tika ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma. Tās tiesvedībā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc privātpersonas pieteikuma par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) lēmuma atcelšanu. Pamatojoties citstarp arī uz apstrīdētajām normām, VSAA pārtraukusi izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasījusi, lai viņš atmaksā pārmaksāto atlīdzību.

Augstākā tiesa uzskata, ka apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežo personām Satversmes 109.pantā noteiktās sociālās pamattiesības, jo regulējumu, kas paredz atšķirīgu attieksmi, likumdevējs esot pieņēmis bez pamatota iemesla. Tādējādi esot pārkāpts arī Satversmes 91.pantā nostiprinātais tiesiskās vienlīdzības princips.

Saeima ST lūdza izbeigt tiesvedību lietā, jo pēc lietas ierosināšanas apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. ST secināja, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā Pabalstu likuma 4.panta pirmā daļa nav tikusi grozīta. Tomēr likumdevējs ir grozījis šā panta ceturto daļu un 20.panta pirmās daļas 2.punktu, tādējādi saturiski mainot apstrīdētās normas attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētais Pabalstu likuma 20.panta pirmās daļas 2.punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 6 martam, ir zaudējis spēku, savukārt šā likuma 4.panta pirmās daļas saturs ir mainījies pēc būtības.

ST atzina, ka tiesvedības turpināšana izskatāmajā lietā ir nepieciešama, lai atrisinātu strīdus jau ierosinātajās administratīvajās lietās, kurās iepriekš bija piemērojamas apstrīdētās normas, un nodrošinātu personu, tostarp arī pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā, iespējams, aizskarto pamattiesību aizsardzību. Apstrīdēto normu izmaiņas pēc būtības nevar tikt uzskatītas par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai pēc Saeimas lūguma, jo tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais personas pamattiesību aizskārums. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā tika turpināta.

No pieteikuma izrietēja, ka Augstākā tiesa iebilda nevis pret visas Pabalstu likuma 4.panta pirmās daļas attiecināšanu uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, bet tikai pret šajā tiesību normā iekļauto prasību pēc pastāvīgas dzīvesvietas Latvijas teritorijā. Līdz ar to ST izvērtēja Pabalstu likuma 4.panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 6.martam) vārdu “un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā” un Pabalstu likuma 20.panta pirmās daļas 2.punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 6.martam), ciktāl tie attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atbilstību Satversmes 109.pantam kopsakarā ar Satversmes 91.panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošo tiesiskās vienlīdzības principu.

ST atzina, ka aizbildnim tiek nodrošināts finansiāls atbalsts gan bērna uzturēšanai, gan aizbildņa pienākumu pildīšanai. Likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu personām, kuras pilda aizbildņa pienākumus, iespēju īstenot sociālās tiesības, proti, saņemt īpašu sociālo nodrošinājumu. Izskatāmajā gadījumā likumdevējs bija noteicis konkrētu atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Ar apstrīdēto regulējumu minētais Pabalstu likuma līdz šim garantētais sociālās aizsardzības apjoms aizbildnim, kurš kopā ar savu aizbilstamo pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, netika samazināts. Tātad izskatāmajā lietā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas.

Ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju ir paredzējusi likumā, Satversmes 109.pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskās vienlīdzības principam, kas ietilpst Satversmes 91.panta pirmā teikuma tvērumā.

ST atzina, ka aizbildņa pienākumu apjoms nav atkarīgs no aizbildņa un aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas maiņas, jo tā pati par sevi neietekmē aizbildnības spēkā esību, uzraudzības piekritību un neaptur bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu. Ikviens aizbildnis velta laiku un rūpes bērna aprūpei un tiesību aizsardzībai, un aizbildņa pienākumu apjoms nemainās, kamēr saglabājas aizbildņa statuss. Tādējādi visas personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Apstrīdētais regulējums liedz ārvalstīs pastāvīgi dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuru aizbildnībā esošam bērnam arī piešķirts personas kods, piešķirt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tādējādi aizbildņi tiek nostādīti atšķirīgā situācijā atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa pastāvīgā dzīvesvieta. Tātad apstrīdētais regulējums nosaka atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, atkarībā no to pastāvīgās dzīvesvietas.

Spriedumā arī skaidrots, ka valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Bērna vislabākās intereses tiek aizsargātas tad, ja ir persona, kura uzņemas aizbildnību. Atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu mērķis ir finansiāli motivēt aizbildņa pienākumu pildīšanai piemērotu personu būt par bērna aizbildni, tādējādi sekmējot bērna vislabāko interešu prioritātes principa ievērošanu. Minētā atlīdzība ir vērsta uz to, lai cilvēki iesaistītos bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpē. Turklāt no aizbildnības institūta izrietošie pienākumi un tiesības nemainās arī tad, ja aizbildnis pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Proti, bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu paliek spēkā, un Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpina aizbildnības uzraudzību.

ST atzina, ka nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, īpaši ja tā skar bērna vislabākās intereses uzaugt ģimeniskā vidē.

Tā kā apstrīdētajā regulējumā paredzētā atšķirīgā attieksme nav vērsta uz bērna vislabāko interešu aizsardzību, tā nevar būt saskanīga ar Satversmes 116.pantā noteikto leģitīmo mērķi – sabiedrības labklājības aizsardzība. Izskatāmajā lietā nav saskatāms leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas pilda aizbildņa pienākumus, būtu nosakāma atšķirīga attieksme atkarībā no šo personu un to aizbilstamo pastāvīgās dzīvesvietas.

Ievērojot minēto, apstrīdētā regulējuma radītajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa un līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. un 109.pantam.

Attiecīgi ST nosprieda atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma 4.panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 6.martam) vārdus “un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā”, kā arī 20.panta pirmās daļas 2.punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019.gada 6.martam), ciktāl tie attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, par neatbilstošiem Satversmes 91.un 109.pantam un spēkā neesošiem attiecībā uz personām, kurām šīs tiesību normas tika piemērotas vai būtu jāpiemēro administratīvā procesa ietvaros un kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.