Kārtējais finanšu gads Latvijā ir noslēdzies sekmīgi, valsts konsolidētais budžets ir izpildīts par 101,5 %, tā ieņēmumi ir gandrīz 9 miljardi Eiro [1]. Tomēr vienlaikus Finanšu ministrija ziņo par četrdesmit četriem tūkstošiem nodokļu parādniekiem, kuru kopējā paradu summa ir vairāk nekā seši simti deviņdesmit miljoni EUR. Vidēji katra nodokļu parāda apjoms ir aptuveni piecpadsmit tūkstoši EUR [2]. Kā izveidojās šādas situācijas, kad uzņēmumi kļūst par nodokļu parādniekiem?

It kā taču visiem uzņēmumiem jāiesniedz regulāras atskaites, VID darbinieki tos pārbauda un konsultē. Kā var izveidoties desmitiem miljoniem lielas nesamaksāto nodokļu summas, kas nav atgūstamas un ir jānoraksta?

Protams, iemesli, kādēļ  uzņēmumiem izveidojas parādi var būt dažādi, var notikt pēkšņas cenu svārstības, gadīties kāds negodīgs debitors vai cita biznesa neveiksme, kas paralizē citādi laba strādājoša uzņēmuma darbību, un tas vairs nav spējīgs nokārtot savas saistības. VID šādos gadījumos nereti mēdz būt iecietīgs, akceptējot to, ka uzņēmējs nav spējīgs tūlīt veikt norēķinus, parasti tiek meklētas iespējas nomaksas termiņus pagarināt un sadalīt nomaksu termiņos [3].

Diemžēl, šādu situāciju, kad iespējams saistību nomaksu ilgstoši pagarināt, nereti izmanto arī negodīgi uzņēmēji. Populāra iedzīvošanās shēma ir šāda: uzņēmums kādu brīdi sekmīgi strādā un piesaista naudu no kreditoriem. Šie kreditori var būt gan preču piegādātāji, gan valsts, kurai uzņēmums ilgstoši nemaksā nodokļus.

Uzņēmējs iztukšo uzņēmumu tā, lai tam vairs nebūtu nekādu aktīvu, proti, prasītājam nebūtu ko apķīlāt vai atņemt. Tad uzņēmums maina īpašnieku un vadītāju un paziņo par savu nespēju nokārtot saistības. Slēpjoties aiz likuma burta, saskaņā ar kuru par uzņēmuma darbību pilnībā atbildīgi ir tā valdes locekļi, autoritatīvi uzņēmuma īpašnieki piespiež veikt nelikumīgas darbības cilvēkiem, kas īpaši šādiem mērķiem tiek pieņemti darbā par valdes locekļiem.

Šādus cilvēkus, kuriem nereti nav pat elementāras saprašanas par uzņēmējdarbību un par dokumentiem, ko viņiem liek parakstīt, sauc vai nu par “zicpriekšsēdētājiem” vai “salmu vīriem”. Patiesībā labuma guvējus, kuri veido šādas shēmas, dažkārt var arī saskatīt, bet pierādīt viņu nodarījumu tiesiskā veidā ir gana sarežģīti, un vismaz Latvijas VID ar to nodarbojas ļoti nelabprāt.

Kamēr Latvijas tiesībsargājošās iestādes sevi saudzē un izliekas, ka krāpniekus notvert ir praktiski neiespējami, pirmos izmeklējumus nākas veikt ar žurnālistikas paņēmieniem. Un patiesībā nav nepieciešamas konfidenciālas datu bāzes vai milzu analītiķu armijas. Ārkārtīgi daudz informācijas var iegūt pārskatot publiski pieejamu informāciju, piemēram, datu bāzes “Lursoft” vai “Firmas.lv”. Lai ilustrētu teikto, šeit aprakstīsim šādas krāpšanas shēmas piemēru.

2010. gada 14. maijā uzņēmējs Māris Simanovičs Carnikavas novada Mežciemā, Krasta ielā 10 nodibināja uzņēmumu “Sila gardēdis”. Spriežot pēc statūtos minētajiem darbības virzieniem, nosaukumiem un saņemtajām tirdzniecības atļaujām, uzņēmums organizēja sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus. “Sila gardēdis” pamazām audzēja savu apgrozījumu no 25 tūkstošiem 2010. gadā, līdz 83 tūkstošiem 2013. gadā.

Sākot no 2014. gada, sākās “Sila gardēža” iztukšošana, gada pārskatā varam redzēt, ka uzņēmuma aktīvi ir precīzi nulle vērtībā, bet visus iepriekšējo gadu gaitā uzkrātos zaudējumus 21 tūkstoša apmērā sedz kreditori, no kuriem lielākais postenis ir valstij nesamaksātie nodokļi.

2014. gada 27. februārī Māris Simanovičs pārdeva uzņēmumu tā palīgstrādniekam Aivaram Karlinskim. Šajā pašā datumā A. Karlinskis kļūst par uzņēmuma vienīgo valdes locekli un attiecīgi vienīgo formāli likuma priekšā atbildīgo personu.

Tajā pašā dienā Aivaram Karlinskim arī ienāca prātā pārcelt uzņēmumu no Krasta ielas 10, Mežciemā, kur viņš mierīgi strādāja par kurinātāju, uz Valkas novada, Ērģemes pagasta, “Medņiem”. Piekrišanu reģistrēt uzņēmumu savā īpašumā nesaprotamu iemeslu dēļ deva Māra sieva Zanda Simanoviča.

Šajā klusajā viensētā uzņēmums arī sagaidīja savu galu –  tā apgrozījums kopš 2014. gada ir apaļa nulle, un gada pārskati vairs nav iesniegti. 2015. gada 8. oktobrī tam ir apturēta saimnieciskā darbība, 2016. gada 22. martā uzsākta likvidācijas process. Tikai pacietīgais VID vēl 2018. gada 7. septembrī gaidīja, kad “Sila gardēdis” no pilnīgi tukšā konta tam samaksās 13 088, 79 EUR [4].

No Krasta ielas 10, Carnikavā uz Ērģemes pagasta “Medņiem” ir aizceļojis vēl viens uzņēmums – SIA „Siroko Estate”. To 2013. gada 15. novembrī, statūtkapitālā iemaksāja 10 LVL, ir dibinājis Māra tēvs Jānis Simanovičs. Uzņēmums piedzīvoja strauju uzplaukumu 2014. gadā, sasniedzot 85 tūkstošu eiro apgrozījumu, bet jau 2015. gadā tā apgrozījums ir vairs tikai 873 EUR, un faktiski visās bilances aktīvu pozīcijās ir redzamas nulles.

Divu gadu laikā uzkrātos zaudējumus 8823 EUR apmērā gluži kā iepriekšējā gadījumā sedz kreditori, no kuriem lielākais ir VID. Laimīga kārtā arī šādam uzņēmumam atradās pircējs, un 2016. gada 17. maijā par SIA „Siroko Estate” vienīgo īpašnieku un likuma priekšā atbildīgo valdes locekli kļūst Nauris Ozols.

Ar Nauri Ozolu mēs šajā stāstā vēl satiksimies, pašlaik atzīmēsim tikai, ka arī viņam – gluži tāpat kā Aivaram Karlinskim pirms diviem gadiem – ienāk prātā pārcelt savu uzņēmumu uz Valkas novada Ērģemes pagasta “Medņiem”. Šeit uzņēmums arī klusi sagaida savu nāvi – gada pārskatus vairs neiesniedz, 2016. gada 19. oktobrī tam ir apturēta saimnieciskā darbība arī formāli, un 2017. gada16. aprīlī uzsākta likvidācija.

Vienīgais, kas vēl patiesi interesējas par uzņēmumu bija VID, ik mēnesi aprēķinot nesamaksātos nodokļus un vēl 2018. gada decembrī gaidot, kad no pilnīgi iztukšotā uzņēmuma izdosies saņemt 4 040, 85 EUR [5].

Pārsteidzošās sakritības divu uzņēmumu adrešu maiņās vedina pameklēt, vai no Krasta ielas 10 uz Valkas apkārtni nav aizceļojis vēl kāds uzņēmums. Patiesi, adresi no Carnikavas novada Mežciema, Krasta ielas 10 uz Valkas novada Ērģemes pagasta “Kārļiem” ir nomainījies uzņēmums “Enrial Timber”.

Šo uzņēmumu ar nosaukumu SIA “Garciema pērle” 2010. gadā ir dibinājis Gints Pucens un 2012. gada 27. jūnijā pārdevis Māra brālim Andrim Simanovičam. Tajā pašā datumā uzņēmums ir pārcelts uz Valkas novadu un jaunā īpašnieka vadībā piedzīvo strauju izaugsmi, līdz 2015. gadā sasniedz apgrozījumu 401 767 EUR.

Diemžēl situācija pasliktinās 2016. gadā, kad apgrozījums samazinās uz pusi, bet zaudējumi sasniedz 157 946 EUR, pašu kapitāls līdz ar to ir sasniedzis mīnus 170 704 EUR, un viss uzņēmums ir finansēts ar kreditoru līdzekļiem.

Laimīgā kārtā uzņēmuma īpašniekam tajā brīdī ienāca laba doma, kā risināt situāciju ar draudošo maksātnespēju, un viņš par vienīgo valdes locekli un likuma priekšā pilnīgi atbildīgo amatpersonu 2017. gada 23. februārī ieceļ Nauri Ozolu.

Tomēr jaunajam vadītājam neveicās arī ar šī uzņēmuma vadīšanu. Gada pārskati vairs netiek iesniegti, un kreditoru neapmierinātība aug augumā, līdz 2018. gada 28. martā Alūksnes tiesa pasludina “Enrial Timber” maksātnespēju. Uz situāciju iztukšotajā uzņēmumā noskatās gan privātie kreditori, cerot varbūt kādreiz saņemt vairāk nekā 60 000 EUR, gan VID, kuram uzņēmums ir parādā 19 190 EUR [6].

Diezgan nešaubīgi visu augstāk minēto uzņēmumu patiesā labuma guvējs un krāpšanas shēmu veidotājs ir Māris Simanovičs. Pārsteidzošā kārtā viņš pat īpaši neslēpj savu saistību, ar šīm afērām gan organizējot visu uzņēmumu reģistrācijas vienās un tajās pašās adresēs, gan, piemēram, lietojot it kā brāļa īpašumā esošajam uzņēmumam paša izveidoto zīmolu “Enrial”. Māra īpašumā ir uzņēmumi “Enrial Osidione”, “Enrial Agro” un “Enrial Capital” [7].

Uzņēmums “Enrial Capital” tajos pašos Ērģemes pagasta “Kārļos” 2016. gada 29.janvārī ir izveidojis uzņēmumu SIA “Turna timber”. Šoreiz notikumi risinājās daudz straujāk nekā iepriekš aprakstītajos gadījumos. Jau pirmajā darbības gadā uzņēmums sasniedz vērā ņemamu 137 949 EUR apgrozījumu. Acīmredzot apgrozāmie līdzekļi lielā mērā tiek finansēti no piegādātajiem, un tad, kad kāds no tiem ir bijis pietiekami neuzmanīgs un kreditējis jauno uzņēmumu par lielāku summu, atkārtojas jau labi zināmā shēma.

Laika posmā no 2016. gada jūlija līdz 23. augustam SIA “Kursa MRU” piegādāja kokmateriālus, par kuriem SIA “Turna timber” palika parādā 12 718, 81 EUR. Parāds ilgstoši nav atdots, un, jūtot, ka tas tiks pieprasīts tiesas ceļā, SIA “Enrial Capital” 2016. gada 20. decembrī pārdod 100% uzņēmuma daļas mums jau labi pazīstamajam Naurim Ozolam, kurš šajā pašā dienā arī kļūst par vienīgo uzņēmuma valdes locekli.

2017. gada 6. martā SIA “Kursa MRU” iesniedz prasības tiesā, bet tiesa var tikai konstatēt, ka “pieteicējs ir sazinājies ar parādnieka pārstāvi, kurš paskaidrojis, ka parāda samaksai nav naudas, nav naudas, lai paši iesniegtu maksātnespējas procesa pieteikumu.”. Kā jau ierasts, Nauris Ozols neapgrūtina sevi ar gada pārskata iesniegšanu, un kārtējais viņa “vadītais” uzņēmums dodas pa maksātnespējas un likvidācijas ceļu [8].

Ērģemes pagasta “Kārļos” ir reģistrēti vēl vismaz pieci Mārim Simanovičam tieši vai pastarpināti piederoši uzņēmumi [9]. Laikam būtu prātīgi brīdināt šo uzņēmumu esošos un potenciālos kreditorus, lai tie turas pa gabalu gan no paša Māra Simanoviča, gan viņa zicpriekšsēdētājiem. Tomēr, pirms bargi sodīt šo uzņēmēju, vērts izanalizēt viņa rīcības motīvus.

Iespējams, ka vairākus uzņēmumus, kuros viņš ir patiesā labuma guvējs, vajā vienas un tās pašās neveiksmes? Iespējams, ka ir kāds labs racionāls vai morāls izskaidrojums šādām darbībām? Piemēram, varētu būt skaidrojums, ka Māris vienkārši neprot vadīt biznesu vai viņam neveicās. Katru reizi, kad viņš kaut ko uzsāk, viss atkal noiet greizi, un jāsauc palīgā profesionāls glābējs.

Šīm pieņēmumam gan runā pretī fakts, ka Uzņēmuma reģistrā pie viņa vārda var atrast vairāk nekā 50 (!) uzņēmumu sarakstu, kuros viņš redzams gan kā īpašnieks, gan kā vadītājs [7]. Viņš ir beidzis Rīgas Ekonomikas augstskolu, ieguvis maģistra grādu ekonomikā, tādēļ mēs varam secināt, ka ar biznesa izglītību, attapību un veiksmi Mārim viss ir vislabākajā kārtībā.

Nereti gadās, ka uzņēmējam vienkārši hroniski trūkst naudas. It kā ir uzsākti daudzi daudzsološi uzņēmumi, bet tajos visos gadās kādas neveiksmes, nauda tiek “svaidīta” no viena uzņēmuma uz otru, bet beigās vienalga kaut kur pietrūkst un iestājas neglābjamā maksātnespēja. Tad viņš no risinājumiem varētu būt glābties, pārdodot savu maksātnespējīgo uzņēmumu “salmu vīram”. Protams, ētiski šāds paņēmiens ir apšaubāms, bet, dažkārt, patiesa izmisuma dzīti, mēs rīkojamies neaprēķināmi.

Tomēr Simanoviča kunga rīcību noteikti nevada materiālas dabas izmisums. Kamēr daži uzņēmumi aukstasinīgi tiek novesti līdz bankrotam, citi viņa uzņēmumi plaukst un zeļ. Piemēram, viņam 100% piederošā SIA „Riga Consulting Group” katru gadu nopelna apmēram 100 000 EUR un ir uzkrājusi nesadalīto peļņu 635 482 EUR [10]. Arī pats uzņēmējs dzīvo greznā savrupmājā Baltezera krastā.

Laikam jau gandrīz lieki pieminēt, ka arī šajā gadījumā nodokļu maksājumi tiek optimizēti, organizējot dzīvi privātmājā it kā saimnieciskās darbības veidā, kur personīgi izdevumi desmitiem tūkstošu eiro apmērā tiek uzdoti par SIA “Enrial Obsidione” saimnieciskajiem izdevumiem [11].

Kā to var redzēt no šīs īsās analīzes, nesodāmības apziņa ar katru nākošo krāpšanas gadījumu arvien pieaug, katra nākošā mākslīgā bankrota shēma notiek arvien īsākā laikā un kļūst arvien nekaunīgāka. Patiesību sakot, pētot šo blēdību hroniku, mulsina nevis paši krāpšanas fakti, bet visu gadījumu nelielās summas. Ar Māra Simanoviča turību desmit vai divdesmit tūkstoši eiro ir samērā neliela nauda.

Ļoti iespējams, ka šāda nodarbe viņam ir tikai adrenalīnu veicinošas; viņš it kā saka: “Es spēlēju saskaņā ar esošo likumdošanu, un jūs mani pieķert nevarat”. Tādā gadījumā nākas secināt, ka Māris Simanovičs ir ārkārtīgi cinisks cilvēks, viņam ir pilnīgi vienaldzīgas gan valsts, gan biznesa partneru problēmas.

Tajā pašā laikā viņam ārkārtīgi patīk publiska atpazīstamība un labs tēls. Viņš ir gan Rīgas Ekonomiskās augstskolas absolventu asociācijas valdē, gan Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības kameras padomē, gan Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas valdē. Viņš regulāri sniedz plašas intervijas presē, labprāt stāstot par to cik ļoti viņam rūp mūsu valsts, Latvijas un pasaules ekoloģija un cik daudz tieši viņš personīgi var un grib darīt, lai to visu uzlabotu, kā arī nebaidās paust savu viedokli par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam [12, 13, 14, 15].  Acīmredzami daļu no valstij nokrāptās naudas viņš pat ziedo Rīgas Ekonomiskās augstskolas stipendiju programmai, par ko, protams, neaizmirst palepoties presē [16].

Kamēr mūsu valsts institūcijas būs par slinku, lai ieskatītos kaut vai publiski pieejamajās datu bāzēs un izdarītu acīmredzamus secinājumus, kamēr sīki zaglēni masu informācijas līdzekļos tiks cildināti kā cienījami uzņēmēji, nav lielu cerību, ka neatgūstamo nesamaksāto nodokļu apjomi mūsu valstī samazināsies un ka sabiedrība patiesi nosodīs šādus darboņus.

Avots- RītaKafijas lasītājs.