Viedokļa raksts

Lai arī iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam visa enerģija šobrīd jāvelta savu tiešo pienākumu veikšanai un pasākumiem COVID-19 ierobežošanai, viņš, neraugoties uz ministru prezidena Krišjāņa Kariņa iebildumiem, tomēr kandidēs uz Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidenta amatu. Pagaidām gan izskatās, ka administratīvo resursu tērēšana šim nolūkam sevi nav attaisnojusi, tādēļ ministrs paliek lūzeros.

Ģirģens sevis reklamēšanā galvenokārt izmanto visiem saprotamo argumentu par korupcijas apkarošanu. Iekšlietu ministrs sola likvidēt korupciju, naudas izšķērdēšanu, manipulācijas ar spēļu rezultātiem un citas nelāgas lietas, kuras esot Latvijas futbola pasaulē. Tomēr šo nebūšanu apkarošanai nebūt nav jābūt LFF priekšgalā, vienalga, ar atalgojumu vai bez, jo kriminālu darbību novēršana jebkurā dzīves jomā, tajā skaitā arī futbolā, ir Valsts policijas kompetencē.

Vēl 2016.gadā spēkā stājušies grozījumi Krimināllikumā nosaka kriminālsodu, tajā skaitā arī reālu cietumsodu, par manipulācijām ar sporta spēlēm. Ja reiz ministram Ģirģenam tā sāp sirds par iespējamām kriminālām darbībām futbola pasaulē, tad viņa rīcībā jau vairāk kā gadu ir ļoti efektīvs instruments to ierobežošanai.

Šobrīd izskatās, ka futbola pasaule nemaz nealkst nokļūt zem Sanda Ģirģena karoga. LFF ir 137 biedri, un saskaņā ar LFF statūtiem, kandidātam nepieciešami vismaz 10% biedru paraksti uz iesnieguma par dalību vēlēšanās. Kamēr ministra konkurentam Vadimam Ļašenko ir 103 LFF biedru atbalsts, Sandis Ģirģens esot savācis vien 15 biedru parakstus. Tātad viņš ar mokām ticis līdz nepieciešamajam minimumam, lai vispār varētu kandidēt.

Protams, nav izslēgts, ka pēdējā brīdī biedru prātus var ietekmēt futbola pasaulē joprojām ļoti ietekmīgais Guntis Indriksons, kurš, kā runā, esot Ģirģena neredzamais mentors. Taču tādā gadījumā jājautā – kāpēc viņam tas ir vajadzīgs, un kāpēc Ģirģens tik cītīgi metas, pēc pašreizējās situācijas spriežot, jau zaudētā cīņā? Iespējams, taisnība tiem, kuri uzskata, ka, mēģinājums LFF cieši piesaistīt augstākā līmeņa iekšlietu struktūras spēlētāju, skaidrojams ar vēlmi nepieciešamības gadījumā piesegt savas pēcpuses.

Ticams iemesls varētu būt arī LFF naudas līdzekļi un iepirkumi. Patlaban zināms, ka LFF 2020.gada budžeta projektā ieņēmumu un izdevumu pozīcijas veido 7,3 miljonus eiro.

Uz to, ka LFF aizkulisēs notiek nežēlīga cīņa par federācijas prezidenta amatu, nesen norādīja arī deputāts Artuss Kaimiņš, kurš sev ierastajā tiešumā pateica visiem zināmo, bet kautrīgi noklusēto faktu, ka LFF lielu lomu spēlē būvniecība, proti, iepirkumi, kas arī varētu būt galvenais iemesls lielajai vēlmei pēc šī amata krēsla. Tāpat Kaimiņš  pateica – ja Ģirģens vēlas kandidēt uz LFF prezidenta posteni, tad viņam nevajadzētu atrasties ministra krēslā.

To, ka abus šos amatus diezin vai būs iespējams apvienot, atzinis arī ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Premjers savos izteikumos bija visai skarbs: «Es to nevērtēju pozitīvi, tāpēc viņam vajadzētu izvēlēties – strādāt valdībā vai strādāt sporta federācijā, kas ir divas dažādas lietas. No vienas puses Ģirģens atbild par iekšlietu nozari, no otras puses tas [federācijas vadītāja amats] ir lobija darbs, lai pārliecinātu  valdību ieguldīt vairāk naudas vienā nozarē. Man nešķiet, ka tas ir savienojams.»

Ministru prezidenta domas Ģirģens ignorē.  Varbūt ministram ir zināma kāda slēpta aizkulišu informācija, kura viņam jau tagad liek būt pārliecinātam par labvēlīgu rezutātu LFF prezidenta vēlēšanās? Tādā gadījumā tas ne ar ko neatšķiras no viņa paša iepriekš asi nosodītajām sporta spēļu manipulācijām. Šajā kontekstā interesants šķiet arī Ģirģena pieņēmums, ka viņam varētu mēģināt atņemt pielaidi valsts noslēpumam, jo viņam «pastāvīgi uzbrūkot», un mēģinot savīt ar šleseriem, abdulmuslimoviem, rāvjiem, indriksoniem.