Pasākumi COVID-19 pandēmijas tautsaimniecībai radīto zaudējumu mīkstināšanai var arī nedot cerēto efektu. Nav noteiktas prioritāri atbalstāmās nozares, nekas nav dzirdēts par ilgtermiņa startēģiju tautsaimniecības atveseļošanai, bet nauda, šķiet, tiek dalīta pēc principa – kurš spēcīgāk uzsit dūri galdā. Turklāt, ja tūrisms, restorāni, izklaides sfēra atkopsies, tad, piemēram, tāds ļoti liels nodokļu maksātājs kā tranzīta nozare, var arī sabrukt.

Teorētiski tautsaimniecības noturēšanai «virs ūdens  pieejams plašs atbalsta pasākumu loks – sākot no nodokļu samaksas termiņa atlikšanas līdz dīkstāves pabalstu piešķiršanai. Tomēr jāpiekrīt tiem, kuri saka – tautsaimniecības jautājumu risināšanā kompetence nav manāma, un valsts atbalsts tiek dalīts bez jebkāda ilgtermiņa redzējuma.

Lauksaimniecībai piešķirti 45,5 miljoni eiro krīzes seku mazināšanai, tūrisma sfērai pagaidām tikuši vien solījumi, viesmīlības nozarē starp četrām organizācijām parakstīta ģenerālvienošanās par minimālo algu un sociālajām garantijām (bet kur ir valsts?), daudzi mazie un vidējie uzņēmumi nekvalificējas atbalsta saņemšanai, un atbalsta nav arī tranzīta nozarei, utt.

Nodokļu miljoni un dažādas nebūšanas

Tranzīta, transporta un loģistikas nozares kopējā vērtība pirms pāris gadiem tika lēsta apmēram 2,3 miljardu eiro apmērā. Nodokļos valsts budžetā daudzi šīs nozares uzņēmumi ik gadus iemaksā miljoniem eiro. Tranzīta nozares infrastruktūru valstij vajadzētu censties noteikti saglabāt, taču tā nenotiek.

Nozares uzņēmumos strādājošajiem dīkstāves pabalsts nepienākas, jo uz to darbību COVID-19 pandēmija tiešu iespaidu nav atstājusi. Tanī pašā laikā pandēmijas dēļ praktiski visā pasaulē sarukusī ražošana katastrofāli ietekmējusi preču eksportu, tātad – arī tranzīta kravas. Jāņem arī vērā, ka jau pirms pandēmijas tranzīts saņēma smagu triecienu Krievijas kravu krituma dēļ, arī banku attieksmes dēļ dažiem lieliem nozares spēlētājiem radās ievērojamas problēmas. Šāda «buķete» var spēcīgi ietekmēt pat ļoti veiksmīgi strādājoša uzņēmuma darbību. Ieskatam piemērs, cik daudz valsts budžetā un Ventspils pilsētas budžetā ik gadus ienes tikai viens tranzīta jomas uzņēmums.

2015.gadā Ventspilī tika nodibināts SIA Ventspils Port Serviceskura pamatdarbības veids ir kravu iekraušana un izkraušana. Gadu vēlāk uzņēmums Valsts ieņēmumu dienesta lielāko nodokļu maksātāju apbalvošanas ceremonijā saņēma balvu nominācijā 2015.gada debija. Arī 2017.gadā SIA Ventspils Port Services ar nodokļos samaksātiem 3,44 miljoniem eiro bija Ventspils pilsētas lielāko nodokļu maksātāju desmitniekā, tāpat bija arī 2018.gadā (2,933 miljoni eiro) un 2019.gadā, kad uzņēmums nodokļos smaksāja teju 3,113 miljonus eiro. Savukārt Ventspils pilsētas gada pārskatos (2016.–2018.gads) SIA Ventspils Port Services stabili turas lielāko IIN maksātāju un sociālo iemaksu veicēju desmitniekā. Starp citu, gan 2018., gan 2019.gadā uzņēmums Latvijas biznesa gada pārskatā bija starp nozares top 25 uzņēmumiem. Savukārt tā darbinieku skaits šo gadu laikā svārstījies 442–344 strādājošo robežās. Taču – valsts atbalstam COVID-19 izraisīto seku novēršanai uzņēmums kvalificēties nevar.

Uzņēmumu ar līdzīgām problēmām netrūkst.

Linkaitis grib sēt labu ražu. Kas traucē?

Satiksmes ministrijas (SM) pārstāvjiem patīk zīmēties ar nozares sasniegumiem, doties starpvalstu vizītēs jaunu kontaktu meklējumos un turēt publiskas runas. Dažas no tām ir pārdomu vērtas.  Starptautiskās konferences TransBaltica 2019 atklāšanā no SM puses izskanēja šāds domu grauds: «Publiskajā telpā izskanējusī informācija liek domāt, ka Latvijai un SM tranzīts nav svarīgs, tomēr ministrija ir pārliecināta, ka tranzīta nozare Latvijai ir vajadzīga.[..] Tranzīta nozare veido 8% no Latvijas iekšzemes kopprodukta, savukārt nozares kopējais apgrozījums ir 1,5 miljardi eiro.»

Tālāk citāts no satiksmes ministra Tāļa Linkaita 5.maija raksta Nepazaudēt Latvijas ekonomikas kodolu. «Ja reiz Latvijas valstij ir izdevies COVID-19 radītās krīzes ierobežošanas pasākumiem piesaistīt četrus miljardus eiro (no kuriem daļa būs ar procentiem jāatdod jau 2023.gadā), vismaz daļa šo līdzekļu kā sēkla jāiesēj laukos, kas spēs nest labu ražu, nevis jāizkaisa pa vējam. Latvijas gadījumā nozīmīgs atbalsts jākoncentrē TOP-200 lielākajiem eksportētājiem un/vai TOP-500 lielākajiem nodokļu maksātājiem neatkarīgi no nozares.»

Tikai – kur ir šis atbalsts, ministra kungs? Vai vismaz, par SM pienākumiem runājot, reāls darbs pie tranzīta sfēras sakārtošanas? Kas ir vai, pareizāk sakot, nav izdarīts, kopš Tāļa Linkaita stāšanās amatā? Joprojām nav novērsts VAS Latvijas dzelzceļš meitasuzņēmuma LdzCargo monopols Latvijas pierobežā, pārvadājumu pa dzelzceļu tarifi ir tik augsti, ka lielai daļai potenciālo klientu liek aiziet uz neatgriešanos, ostu attīstības modelis tā arī nav izstrādāts, uzņēmējiem trūkst skaidrības par to, kas gaidāms nākotnē. Šo uzskaitījumu varētu turpināt ilgi.

Tanī pašā laikā ir valdības lēmums COVID-19 krīzes dēļ ieguldīt aviokompānijas airBaltic pamatkapitālā vēl 250 miljonus eiro.

Vai ar to jāsaprot, ka aviopārvadājumi tiek noteikti par valsts prioritāti numur viens? Vai arī tas ir smalks mājiens uz lidmašīnas pusi tiem cilvēkiem, kuri pēc COVID krīzes beigām būs palikuši bez darba?

Foto: Unsplash

Saistītās tēmas:

Komentāri 0

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Draugiem.lv pase
youtube icon
Abonēt youtube