Autors: Juris Orinskis

Savu viedokli ziņu portālam pauž Bijušais Latvijas un Krievijas kopuzņēmuma LatRosTrans Ventspils struktūrvienības vadītājs, pašreizējais AS Ventamonjaks izpilddirektors Juris Orinskis.

Jau kādus 30 gadus vēlētāji Ventspilī atrodas transam līdzīgā stāvoklī. Kā esam nonākuši līdz šādam vērtību izpratnes pilnīgas kolapses stāvoklim? Kamēr apzinīgā tautas daļa vēl staigāja ar karogiem un sajūsminājās par iespēju atjaunot savu valsti, ieguldīja savu darbu valsts un sabiedrības labā, tikmēr klusi un neatlaidīgi darboņi jau rīkojās savās interesēs – tika sadalītas ietekmes sfēras, materiālie labumi un Latvijas pilsoņiem piederošie uzņēmumi.

Neticamu apmēru naudas plūsmas uz privātiem kontiem ofšoros iniciēja arī atbilstošas politikas veidošanos. Vēlāk sabiedriskā doma tika ievirzīta, ka tikai tādi – daudz jau sazagušies un šo amatu iemācījušies – cilvēki var visveiksmīgāk vadīt valsti. Jo viņiem taču vajadzētu jau pietikt un viņi padalīsies ar pārējiem. Taču mēģināsim konkrētāk analizēt notikumus un faktus, cik šāds apziņas stāvoklis pašiem vēlētājiem ir izmaksājis un kāpēc no kādreiz bagātākās Padomju savienības tirdzniecības ostas Ventspilī ir palikuši tikai tukši apcirkņi un pamestas piestātnes.

Man liktenis ir vēlējis būt tajā visā iekšā, kad konkursa rezultātā kļuvu par Latvijas un Krievijas kopuzņēmuma LatRosTrans Ventspils struktūras vadītāju pie toreizējās LatRosTrans ģenerāldirektores Jadvigas Bērziņas. Tajā laikā šī uzņēmuma padomē bija Krievijas puses pārsvars un valdīja ļoti konstruktīva, uz attīstību vērsta gaisotne. Vēlāk, kad Lembergs iebūdzīja LatRosTrans padomē par priekšsēdētāju savu cilvēku Krastiņu un noēda ģenerāldirektori Jadvigu Bērziņu, izmantodams pašvaldības un valsts sagrābto varas resursu, sapratu, ka ar uzņēmumu būs cauri un piekritu vadīt veco tehnoloģiju atjaunošanas un modernizācijas procesu AS Ventamonjaks jeb bijušajā pieostas rūpnīcā, kura tad tika izveidota par starptautiskajiem investoriem iekārojamu uzņēmumu. Tur vēl saimniekoja lietas saprotoši cilvēki, kuri vēlāk dīvainā kārtā aizgāja bojā tāpat, kā daudzi Aivara Lemberga melnā biznesa partneri.

Arī citos man zināmajos Ventspils tranzīta uzņēmumos speciālisti ir darījuši visu iespējamo attīstībai un modernizācijai. Bet ne šajos uzņēmumos ne Ventspils ostai un pilsētai kopumā nav izdevies iet pa uzplaukuma un labklājības ceļu. Kā man stāstīja LatRosTrans toreizējais ģenerāldirektores vietnieks tehniskos jautājumos Nikolajs Ščepilovs,

Ventspilī padomju laikos esot bijusi darba vieta pat Padomijas vadītāja Leonīda Brežņeva dēlam.

Lembergam izdevās pilnīgi visu nopostīt. Tallinas osta ir ievērojami attīstījusies. Uz Ventspili mazuta kravas atnāk vien ziemas spelgonī, kad Tallinas osta aizsalst. Igauņi no nulles ir uzbūvējuši amonjaka pārkraušanas terminālu Silamee.

Klaipēdas ostu no padomju laikiem pat nevar atpazīt. Lietuvieši uzbūvējuši Butiņģes naftas terminālu un sašķidrinātās gāzes terminālu un pārkrauj mūsu bijušo kālija sāli.

Apkopojot tos faktus, kas man ir zināmi, varu izdarīt slēdzienu, ka osta un valsts ir pārvaldīta ļoti neprofesionāli, tuvredzīgi, akli, bez ilgtermiņa redzējuma, īstenojot tikai īstermiņa alkatīgus privatizācijas plānus un absolūti nespējot strādāt nākotnei, sabiedrības un pilsētas interesēs.

Ļoti precīzi presē ir izteikušies arī Valentīna Kokaļa un Jūlija Krūmiņa kungi – Lembergs nav ne uzņēmējs, ne ekonomists. Tikai profesionāli iemanījies izmantot varu un administratīvos resursus savu alkatīgo īstermiņa interešu realizēšanai.

Ar pilnu raksta materiālu var iepazīties ŠEIT – BNN stāsta Orinskis: Jau kādus 30 gadus vēlētāji Ventspilī atrodas transam līdzīgā stāvoklī.

Foto: Unplash.com