Foto: Pixabay.com

Valda priekšstats, ka ķermeņa svars ir tieši saistīts ar uzņemtajām kalorijām un gribasspēku, taču patiesībā liela loma tajā ir arī hormonu darbībai. Tieši hormoni nodrošina, ka tiek patērēts tāds pārtikas daudzums, lai ķermenis spētu pilnvērtīgi funkcionēt. Kuri hormoni atbildīgi par ēstgribu un kas ietekmē to darbību, skaidro aptieku tīkla Apotheka farmaceite Līga Cīrule.

“Ēšanas paradumi un ēdiena izvēle ne vienmēr ir apzināta un kontrolēta, jo to ietekmē arī hormoni. Hormoni ir atbildīgi par signālu nodošanu smadzenēm, kad ir pienācis laiks ēst un arī kad ēšana jāpārtrauc. Ja šie signāli darbojas pareizi, cilvēks uzņem tik, cik tam konkrētajā brīdī nepieciešams, bet, kad tie nedarbojas – var uzņemt pārlieku daudz pārtikas, ir lielāks aptaukošanās risks, kā arī ir grūtības svaru zaudēt. Jāņem vērā, ka tieši drastiskas diētas, kas izraisa lielas svara svārstības, ietekmē hormonus, tāpēc pats svarīgākais ir sabalansēts un pilnvērtīgs uzturs, kā arī pietiekamas fiziskās aktivitātes,” stāsta farmaceite Līga Cīrule.

Bada hormons grelīns

Grelīns ir hormons, kas pārvietojas caur asinsriti un sūta smadzenēm signālus, lai cilvēks justu izsalkumu. Tam ir svarīga loma kaloriju uzņemšanā un ķermeņa tauku līmeņa regulēšanā. Grelīna līmenis palielinās pirms ēdienreizes, kad kuņģis ir tukšs, un samazinās neilgi pēc tās. Arī dažādu diētu laikā grelīna līmenis var paaugstināties, palielinot izsalkumu un tādējādi arī apgrūtinot svara zaudēšanas procesu. Savukārt pārtraucot diētu, svars atgriežas, jo grelīna līmenis ir izteikti paaugstinājies diētas laikā un sūta smadzenēm signālu, ka jāmeklē ēdiens.

Grelīna līmeni nav iespējams kontrolēt ar medikamentiem vai diētām, taču, lai saglabātu tā normālu līmeni, nepieciešams ievērot pāris lietas – jāizvairās no galējībām un jāuztur normāls ķermeņa svars, jo krasas svara izmaiņas izjauc visu galveno hormonu darbību, tai skaitā grelīna. Ikdienā ieteicams porcijas izmērus saglabāt nelielus, bet ēst ik pēc trim līdz piecām stundām. Tāpat jāvelta pietiekams laiks miegam, jo arī tā trūkums saistīts ar palielinātu izsalkumu.

Sāta hormons leptīns

Leptīns ir hormons, kuru ražo ķermeņa tauku šūnas, un tā galvenā funkcija ir ilgtermiņa enerģijas regulēšana, ieskaitot apēsto un iztērēto kaloriju proporciju, kā arī to, cik daudz tauku tiek uzkrāts ķermenī. Leptīns, nonākot smadzeņu hipotalāmā, informē organismu, ka enerģijas krājumi ir pietiekami un nav nepieciešams turpināt ēst. Leptīna sistēma vēsturiski ir attīstījusies, lai pasargātu cilvēkus no bada vai pārēšanās, kas var mazināt iespēju izdzīvot dabā.

Tā kā tauku šūnas ražo leptīnu proporcionāli to lielumam, cilvēkiem, kuriem ir aptaukošanās, ir arī ļoti augsts leptīna līmenis. Savukārt, kad leptīna līmenis ir paaugstināts, rodas risks, ka ķermenis var kļūt pret to rezistents – smadzenes vairs nereaģē uz leptīna sūtītajiem signāliem, tās kļūdaini domā, ka ķermenis ir badā, kaut arī tajā ir uzkrāts vairāk nekā pietiekami daudz enerģijas. Iespējamie leptīna rezistences cēloņi var būt arī iekaisums un paaugstināts brīvo taukskābju līmenis.

Leptīna rezistenci iespējams samazināt, uzturā iekļaujot šķiedrvielām un olbaltumvielām bagātus produktus un ierobežojot pusfabrikātu lietošanu. Tāpat svarīgas arī fiziskās aktivitātes un pilnvērtīgs miegs.

Insulīns

Insulīns ir hormons, kuru ražo aizkuņģa dziedzeris. Biežāk par to runā diabēta ietvaros, jo tas regulē glikozes līmeni asinīs, taču insulīns piedalās arī citos procesos, piemēram, tauku veidošanā un uzkrāšanā. Insulīns nelielā daudzumā izdalās visas dienas garumā, bet lielākos daudzumos tas tiek izstrādāts ēdienreižu laikā. Cukura diabēta gadījumā aizkuņģa dziedzeris neražo insulīnu pietiekamā daudzumā vai organisms nespēj to efektīvi izmantot, tādejādi glikoze nespēj nokļūt šūnās un rodas hiperglikēmija jeb paaugstināts glikozes līmenis asinīs.

Paaugstināts glikozes līmenis var izraisīt dažādas veselības problēmas, tai skaitā aptaukošanos un metabolisko sindromu – simptomu kopumu, kas palielina saslimšanas risku ar sirds un asinsvadu slimībām un diabētu.

Ja organisms nespēj izmantot insulīnu, tas saistīts ar insulīna rezistenci. Galvenie tās cēloņi var būt pārēšanās, nepareizs uzturs – par daudz tauku un vienkāršo ogļhidrātu, par maz salikto ogļhidrātu, kā arī palielināts ķermeņa svars, maz fizisko aktivitāšu un arī ģenētika.

Kortizols

Kortizolu ražo virsnieru dziedzeri, un tas labāk pazīstams kā “stresa hormons”, jo lielākā daudzumā izdalās situācijās, kad ķermenis izjūt satraukumu. Tāpat kā citi hormoni tas ir vitāli svarīgs, taču hroniski paaugstināts kortizola līmenis var palielināt pārtikas patēriņu un veicināt svara pieaugumu.

Tas izpaužas kā “stresa apēšana”, un cilvēkiem, kuriem ir šāda tendence, palielinās ķermeņa svars – visbiežāk tauki uzkrājas ap vidukli. Tādos gadījumos pats svarīgākais ir apzināt stresa izraisītāju un meklēt veidus, kā iemācīties ēst apzināti.