Gads riņķī, kopš dzīvojam diendienā ar Covid-19. Sākotnēji katram no mums varēja šķist, ka tas ir tik tālu – kaut kur Ķīnā –, uz mums taču tas neattieksies, taču te nu mēs esam – ikdiena sejas maskās, attālināts darbs, skolēni mācās mājās jau gadu, sporta nodarbības atceltas, ar tuviniekiem tikties nedrīkst, svētkus svinēt nedrīkst, iepirkt sezonai piemērotu apģērbu gan sev, gan bērniem normāli nav iespējams. Ārsts Pēteris Apinis sniegs atbildes uz Rīta kafija uzdotajiem jautājumiem par valdības darbu saistībā ar Covid-19 – ierobežojumiem, bērnu un jauniešu nākotni bez sporta un citiem.

Jūsu viedoklis, kā valdība tiek galā ar Covid-19 situāciju?

Covid-19 psihopandēmijai Latvijā gads apritēja otrajā martā. Par godu šai gadskārtai 1.martā plkst. 12.00 notika slepenā svinīgā Ministru kabineta sēde, kas bija tik slepena, ka nekavējoties tika noplūdināta pozīcijai, opozīcijai, interesesntiem un neinteresentiem. Sēde bija gara un haotiska, lemts tika par nepieciešamību radīt vēl stingrākus ierobežojumus iedzīvotāju komunikācijai, pārvietošanās iespējām un jebkādai sabiedriskai vai ekonomiskai rosībai.

Žurnālists Juris Kaža to aprakstīja tā: „Tendence, tas, ko amerikāņi sauc par kārbas pasperšanu, lai tā aizripo tālāk pa ceļu (kicking the can down the road). Ja kārba aizripo, tiek atlikta lemšana, ko ar to iesākt – pacelt, aiznest uz atkritumu tvertni, nest līdzi… Tā arī pēdējās pāris nedēļās nav bijis lēmumu par pašu galveno – kā tālāk rīkoties saistībā ar pandēmiju.”

Tas, ko Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un Daniels Pavļuts gan šajā sēdē,  gan citās Ministru kabineta sēdēs ir teikuši par medicīnu, zinātni un vīrusu, nav komentējams. Taču visus savus apgalvojumus viņi balstīja atziņā, ka nevis viņi gribot ierobežojumus, bet tas viss zinātnieku pētījumos esot pierādīts. Tie esot zinātnē balstītie apgalvojumi, taču šie zinātnes atstāsti ir pilnīgi identiski tiem apgalvojumiem presē, ka „angļu zinātnieki izpētījuši”.

Piemēram, es nekur neesmu atradis nevienu pētījumu, ka daudzkārt lietota vienreizējā maska no kaut kā aizsargā. Es pats nēsāju tādu masku, kas tiešām sargā, bet tā der 24 stundas vairākkārt vilkta, taču maksā pusotru eiro un arī tikai ar ļoti nozīmīgu klienta atlaidi.  Pie kam iepērkos es reizi mēnesī, bet pārvietojos ar velosipēdu vai privāto mašīnu.

Ja normālam cilvēkam būtu katru dienu jātērē 2 eiro par maskām, tās maksā 60 eiro mēnesī.

Būtiskais, ko vajadzētu atcerēties Kariņam un visiem pilsoņiem – Pasaules Veselības organizācija ir precīzi definējusi vīrusu pārnesi – slikti ventilētās iekštelpās, 15 minūtes, tuvāk par diviem metriem, seju pret seju. Tad kāda velna pēc valkāt maskas ārtelpās? Kādi sporta ierobežojumi, kādi aizliegumi aptiekā ienākt vairāk par vienu cilvēku?

Vai nu Kariņa un Pavļuta darbība balstās murgos, vai apzinātā ļaunprātībā, bet tikai ne zinātniskos pētījumos.

Pavļuts publiski manā klātbūtnē atzina, ka viņš medicīnā saprot ļoti daudz un pat špricēt mākot.

Salīdzinājumam – esmu astoņus skolas gadus bijis spiests mācīties klavierspēli, un atbilstoši savām zināšanām esmu gatavs pianistam Pavļutam pamācīt, kā izteiksmīgāk uzsist la bemolu Sergeja Rahmaņinova koncertam klavierēm ar orķestri.

Katram laikam ir savas anekdotes. Daļai no šīm anekdotēm ir vārdkopa, pēc kuras šo anekdoti atceras gadiem. Padomju laikos tāda anekdote bija par pērtiķi un praporščiku:

„Pāri tuksnesim iet izslāpis pērtiķis. Ierauga – palma, bet palmas zarā kokosrieksti. Pienāk pērtiķis pie koka, pakrata, rieksti lejā nekrīt. Pērtiķis sameklē akmeni, met ar to, trāpa kokosriekstam, rieksts nokrīt zemē. Pērtiķis dzer kokosrieksta sulu palmas ēnā.

Pēc brīža pāri tuksnesim nāk izslāpis praporščiks. Ierauga palmu ar kokosriekstiem. Pieiet pie palmas un sāk kratīt. Krata, krata, bet rieksti lejā nekrīt. Pērtiķis saka: „Padomā!” Uz ko praporščiks, turpinādams palmu kratīt, atsaka „Huļi dumatj, tresķi nado”, kas tulkojumā būtu „kāpēc domāt, vajag kratīt”.”

Tieši šādi šobrīd izskatās Latvijas valdība. Dienu no dienas uzliek ierobežojumus un rada jaunus lokautus, bet, pieaugot Kariņa uzliktajiem ierobežojumiem, pieaug saslimstība (t.sk., ar Covid-19) un mirstība.

Loģiski būtu apstāties un pārdomāt – varbūt kaut ko mēs darām nepareizi, varbūt ir kāds cits risinājums, varbūt ir laba citu valstu pieredze (nu kaut vai igauņu).

Bet praporščiks Kariņš rīkojas atbilstoši hrestomātiskajam „huļi dumatj, tresķi nado”, un visu valdības resursu tērē „skrūvju piegriešanai”. Bērni nemācās skolās, sports ir praktiski aizliegts, valdības sēdēs tiek lemts, vai zeķubikses, sniega lāpstas, elektrības spuldzītes un tualetes papīru drīkst pirkt veikalā, vai visas šis preces turpmāk jāizplata tirgū analogi kā tiek tirgoti „spirķik, sigareti”. Jo nejēdzīgākus ierobežojumus rada Kariņš, jo čaklāk cilvēki domā par ierobežojumu apiešanu, jo mazāk uzticas valdības solījumiem, ka tas tikai „uz trim nedēļām” vai „šoreiz pacietīsimies”.

Jūsuprāt, ierobežojumi ir nesamērīgi? Kāds šķiet visnejēdzīgākais?

Ierobežojumi ir loģiski, neloģiski un stulbi.

Ierobežojumi komunicēt telpās ilgāk par 15 minūtēm ir loģiski un korekti. Ieteikumi neapskauties un nebučoties ar svešiem ir korekti. Atrašanās divu metru attālumā ir pamatota. Ierobežojumi pulcēties lielos pūļos ir saprotami un pamatoti. Ieteikumi mazgāt rokas un vēdināt telpas ir pareizi. Ieteikumi vakcinēties ir ļoti gudri.

Paģērējums visiem nēsāt maskas ir neloģisks. Nav ne mazākā pamatojuma nēsāt maskas tiem, kas slimību jau pārslimojuši vai vakcinējušies. Ja kāds ir slimību pārslimojis un  viņam ir antivielas, kā arī – ja kāds ir saņēmis abas vakcīnas devas, viņam vajadzētu ņemt masku nost. Protams, būs izņēmumi – bet tie būs dažu procentu lieli.

Ja mēs liksim staigāt maskās arī pēc vakcinēšanās, visus ierobežojumus tikties ar tuviniekiem arī pēc vakcinēšanās, tad liela daļa nevakcinēsies un pakļausies antivakcīnu propagandai.

Visstulbākais valdības ierobežojums bija „sēdi mājās”. Lozungam vajadzēja būt tieši pretējam – ej ārā, staigā, skrien, elpo svaigu gaisu.

Visstulbākais valdības rīkojums bija izgaiņāt ļaudis no pludmales ar policijas palīdzību, dabas un purva taku slēgšana. Pērnajā pavasarī policija pat gaiņāja riteņbraucējus uz Rīgas – Jūrmalas veloceliņa. Mani atpazina un nokautrējās.

Otrs muļķīgākais ierobežojums ir sporta aizliegumi. Tāds valdības rupors kā Re:Baltica ir publicējis (pēc kārtas) 45 nozīmīgākos ierobežojumus un citu drošības pasākumu efektivitāti. Un pat Re:Balticas sarakstā nav ne vārda par sporta ierobežojumiem.

Sports nav izklaide, kā labpatīk uzskatīt atsevišķiem valdības vai ierēdniecības pārstāvjiem, bet gan tautas fiziskā un garīgā veselība. Sports nozīmē cilvēku imunitātes nostiprināšanu, slimību profilaksi un organisma dabisko aizsargspēju stiprināšanu. Liedzot bērniem, jauniešiem, pieaugušiem un senioriem sportot, ir pieļauta liela kļūda, kas būtu jālabo nekavējoši – pretējā gadījumā valsts mērogā mazkustība un adipozitāte radīs neatgriezenisku kaitējumu nākotnē.

Jau šobrīd adipozitāte un liekais svars piemīt ceturtai daļai bērnu un jauniešu. Pēc SPKC informācijas, adipozitāte un mazkustība Latvijā ir ievērojami nopietnāka problēma nekā citās Eiropas savienības valstīs, un līdz ar to pieaug otrā tipa cukura diabēta, sirds mazspējas, hiperholesterinēmijas, vēža, garīgo slimību un citu neinfekcijas slimību incidence.

Sports palīdz ārstēt slimības, bet veselīgs dzīvesveids, stipra imunitāte, sporta aktivitātes, kustības, indivīda garīgā un psiholoģiskā veselība, svaigs gaiss pozitīvi ietekmē cilvēka organismu kopumā.  Kā mēs labi zinām: pret Covid-19 nav tieši iedarbīgu zāļu.

Lielā mērā izārstēšanās no koronavīrusa infekcijas ir tieši atkarīga no organisma aizsargspējām. Vēl vairāk – fiziski aktīvi cilvēki ar vīrusu  inficējas ievērojami retāk, bet inficēšanās parasti notiek asimptomātiski, vai slimība norit vieglā formā.

“Bez sporta bērni un jaunieši mākslīgi tiek padarīti par invalīdiem nākotnē”

Šobrīd mūsu valstī profesionālas ievirzes un masu sports ir aizliegts, cilvēku imunitāti grauj sēdēšana mājās, kā arī dabiskā mikrobioma iznīcināšana ar dezinfekcijas līdzekļiem. Ar šodien izolācijām, karantīnām, aizliegumiem, valsts un īpaši birokrātijas psiholoģisko vardarbību palielinās to cilvēku skaits, kam izpaužas psihosomātiskas slimības. Ievērojami pieaugusi psihisko slimību incidence, īpaši depresija, spriedze, bet šīm slimībām līdzi nāk vardarbība, pašnāvības mēģinājumi, un tas savukārt korelē ar alkohola un narkotisko vielu pārmērīgu lietošanu.

Bērni bez sporta un fiziskām aktivitātēm tiek piespiesti augas dienas pavadīt pie datoriem, planšetēm un datorspēlēm, kas grauj bērnu veselību, veicina redzes pasliktināšanos, rada stājas traucējumus.

Šobrīd bez sporta nodarbībām veseli bērni un jaunieši tiek mākslīgi padarīti par potenciāliem invalīdiem nākotnē. Diemžēl šī piespiedu situācija bērniem ir risks arī garīgām slimībām nākotnē.

Sportošanas aizliegums apdraud jauniešu dzīvi – īpaši tiem bērniem, kam ir atkarība no narkotikām, alkohola. Bērniem novērojama atkarību saasināšanās, ēšanas traucējumi, svara pieaugums, bet – kas ir ļoti nopietni, pieaug mēģinājumu skaits veikt paškaitējumu sev.

Kopš marta sporta nozare sākusi strauji zaudēt bērnus, jauniešus un sportistus, kas līdz šim ir aktīvi trenējušies. Pastāv būtisks risks, ka viņi vairs nekad neatgriezīsies sportā, it īpaši tas skar jauniešus no tā saucamajām riska grupām.

Klīst baumas, ka valdība vēlas ieviest vēl stingrākus ierobežojumus – kāds ir Jūsu viedoklis?

Ar lielāko varbūtību valdība tomēr nolems un pielems vēl nozīmīgākus ierobežojumus,  un atkal atsauksies uz zinātnieku pētījumiem. Es ļoti labprāt šādus pētījumus izlasītu, bet man joprojām tiek piedāvātas atsauces uz pētījumiem, ko veikuši „angļu zinātnieki”.

Ko  tad angļu zinātnieki ir ieteikuši Kariņam un Pavļutam? Ar lielāko varbūtību viņi ir ieteikuši pārvietošanās ierobežojumus starp novadiem. Mani tiešām interesē, kādā veidā tiks izveidota robeža starp Rīgu un Mārupi, starp Ogri un Ikšķili, starp Cēsīm un Priekuļiem. Bet pārvietošanās ierobežojumi būs. Pārvietošanās ierobežojumi ir Lietuvā, pārsvarā darbojas brīvdienās starp Viļņu  un  Kauņu.

Mani Viļņas kolēģi apgalvo, ka viņiem neesot nekādu problēmu ar mašīnu aizbraukt uz Poliju, bet ceļā uz Kauņu viņus noteikti apturēs. Interesanti – kādus spēkus būs spiests piesaistīt iekšlietu ministrs Ģirģens, lai izķertu visus tos ļaunprāšus, kas bez ļoti nopietna rakstveidā noformēta pamatojuma ar vilcienu, autobusu vai mašīnu pārvietojas no Jūrmalas uz Rīgu vai atpakaļ.

Spēle „frizētava vaļā – frizētava ciet”

Šķiet, ka otrs zinātnieku ieteikums Kariņam un Pavļutam ir spēle „frizētava vaļā – frizētava ciet”.

Neesmu pārliecināts, bet šķiet, ka atkal kaut kādi ierobežojumi gaida veikalus. Iespējams, ka Kariņš masku visiem mēģinās uzlikt arī ārtelpās, kaut arī ārtelpās Latvijas iedzīvotāji nemēdz inficēties.

Kādi būtu jēgpilni ierobežojumi Jūsu skatījumā?

Ierobežojumiem iekštelpās ir jēga, protams, ja šie ierobežojumi balstās dabaszinātnēs. Piemēram, kāda jēga ir skolā noteikt ierobežojumus pēc telpas platības, nevis pēc kubatūras? Katram bērnam vajadzētu 18 kubikmetrus gaisa vienai stundai. Tātad – ja algebras stunda notiek sporta zālē ar augstiem griestiem, bērniem varētu ļaut sēdēt itin tuvu.

Un tomēr visnozīmīgākais jautājums ir gaisa ventilācija un telpu vēdināšana, īpaši skolās. Pēc skolu ēku siltināšanas šajā gadsimtā, veco skolas ēku telpas ziemas mēnešos ir ļoti neveselīgā vide, kas reāli apdraud skolas vecuma bērnu veselību un sekmes skolā.

Mūsu rīcībā ir pierādījumi, ka siltinātas skolas klasē, kurā mācas 20 skolēni, stundas sākumā ogļskābās gāzes (CO2) blīvums ir nedaudz virs normas, bet stundas beigās 4–5 reizes pārsniedz normu. Šajās telpās, kur nav gaisa apmaiņas, ir arī vislielākā iespēja inficēties  ar Covid-19.

Tie ir murgi par diviem metriem ārā vai labi ventilētā telpā, problēma ir cilvēku (īpaši skolasbērnu) atrašanās slikti vēdinātās telpās.

Gaisa sastāvs tiešā veidā iespaido cilvēka fiziskās un garīgās spējas, ietekmē smadzeņu darbību, apgrūtinot gan mācību procesu, gan darba ražīgumu. Skolu ēkās, kurās nav domāts par ventilācijas sistēmām, bērni ātri kļūst miegaini un viņiem ir grūti koncentrēties, bet pie četrkāršas CO2 koncentrācijas aizmieg un nedzird ne skolotāju, ne saprot matemātikas uzdevumu. Un vēl kas būtiski – slikta ventilācija telpās nogurdina arī cilvēka imūnsistēmu, un imunitāte nepretojas pat salīdzinoši mazai vīrusu devai.

Gandrīz visās skolās, kur veikta siltināšana, tā veikta pēc „lētākā piedāvājuma” principa. Būvniecības vai renovācijas darbu pasūtītājs, ekonomējot un plānojot izmaksas un nedomājot par ilgtspējīgu būvniecību, parasti atsakās no ventilācijas sistēmas ierīkošanas. Agrāk skolā pa logu šķirbām svaigs gaiss ieplūda klasē, tur sasila, cēlās augšup, aizplūda pa ventilāciju vai bēniņiem. Tagad caur plastmasas logiem svaigs gaiss klasē neienāk nemaz un vecā ventilācija nedarbojas, bet jauna nav izveidota, vecās ventilācijas lūkas un šahtas aizmūrētas. Kaut Latvijā ir saistošas gan Latvijas valsts standartu (LVS) būvniecības prasības, gan Eiropas normatīvu (EN) un ISSO standarti, tomēr to ievērošana paliek uz projektētāju, būvnieku un pasūtītāju sirdsapziņas.

Tomēr CO2 ir tikai viena bēda. Ziemas laikā klase būtu vēdināma, ja vien bērni laicīgi klasi atstātu. Savukārt klases vēdināšana ar atvērtiem logiem nosaka to, ka nekādas energoefektivitātes nav, skolas kurināšana patiesībā kļūst par zemeslodes atmosfēras sildīšanu. Proti, lai klasē atgrieztu skābekli pietiekamā daudzumā un izventilētu ogļskābo gāzi, gaisa temperatūra nokrītas līdz 80–120 grādiem. Ieplūst aukstais gaiss ar zemu absolūto mitrumu. Stundas laikā gaiss uzsilst, gaisa relatīvais mitrums kļūst tik mazs, ka nopietni ietekmē elpošanas sistēmu, izžūst gļotādas, elpošanas ceļu katars garantēts.

Trešā skolas gaisa problēma ir neticami augstais vispārējais gaisa piesārņojums skolas klases gaisā, ko veido formaldehīds, fenoli, piesārņojuma mikrodaļiņas un dažādi aromātiski gaistošie savienojumiem no mēbelēm, krāsām, lakām, tīrīšanas līdzekļiem u.c.

Tātad  – šajā brīdī nozīmīgākais solis būtu rūpes par vēdināšanu un ventilāciju jebkurā telpā, kurā ir vairāk par vienu cilvēku.

Centrālās statistikas pārvalde publicējusi datus, ka Covid-19 ievērojami paaugstinājis mirstību. Jūsuprāt, tas ir vīrusa dēļ vai arī tādēļ, ka netiek ārstētas citas slimības? Vai ir vēl kādi iemesli mirstības kāpumam?

BNN veica pētījumu, ka mirstība 2020.gada īsti nepalielinājās, bet secinām, ka pastāv risks, ka koncentrējoties uz Covid-19, var pieaugt mirstība būtiski citur. Ka jūs to vērtējat?

Tas „ievērojami” ir tāds stiepts jēdziens. Protams, vīruss SARS-CoV-2 ir bīstams, īpaši vecākiem cilvēkiem, cilvēkiem ar blakusslimībām, cilvēkiem ar lieko svaru mazkustīgiem cilvēkiem un smēķētājiem.

Mūsu valdība, kura vispār nerūpējas par iedzīvotāju veselību un Veselības ministrija, kurā ārsti nestrādā, bet strādā galvenokārt sabiedrisko attiecību speciālisti, neko nevēlas zināt par slimību profilaksi un citu slimību ārstēšanu.

Tas, ka pērn martā līdz jūnijā bija samazināta iespēja diagnosticēt un ārstēt slimības ambulatori, palielināja ielaistu sirds slimību, vēža, elpošanas slimību, iekšķīgās sekrēcijas slimību incidenci. Bet cilvēki ar ielaistām sirds slimībām kļuva par vīrusa upuriem. Palielinājās insulta incidence, un palielinājās cilvēku mirstība to ļāužu grupā, kas insultus pārcietuši. Es nevēlos iedziļināties statistikā, bet varu ar lielu pārliecību apgalvot, ka mirstības palielināšanās lielā mērā ir valdības un Veselības ministrijas neprofesionalitātes un absurdo lēmumu sekas.

Katrā ziņā ar interesi sekoju līdzi profesora Andreja Ērgļa pētījumiem par mirstības no gripas salīdzinājumu ar mirstību no Covid-19, bet šie pētījumi vēl nav publicēti. Tādēļ es nekomentēšu dažādu citu avotu datu apkopojumus, jo drīz mūsu rīcībā būs tiešām nopietni skaitļi.

Kādai mērķauditorijai Covid-19 ir bīstams? Vai tādu nemaz nav?

Šeit var itin labi paļauties uz Latvijas un pasaules datiem. Galvenos veselības (mirstības, saslimstības, veselīgas dzīves ilguma utt.) rādītājus nosaka nevis slimnīcu skaits un ārstniecības metodes, bet gan sociālā determinance, kas sevī ietver veselu virkni vides, izglītības, pārticības faktoru, kā arī veselības aprūpi – formālo un neformālo. Par sociālās determinances jēdziena autoru pamatoti tiek uzskatīts Londonas profesors sers Maikls Marmots, kurš ir publicējis ievērojamu pārskatu par sociālo apstākļu ietekmi uz dažādu paaudžu iedzīvotāju veselības rādītājiem atšķirīgās dzīvesvietās. [2] Savos darbos autors nonācis pie secinājuma, ka nabadzīgāki cilvēki dzīvo īsāku dzīvi un biežāk slimo nekā bagātie, tādējādi pievēršot uzmanību sociālās vides ietekmei uz veselību.

Atbilstoši šai ļoti pamatotai teorijai arī Covid–19 lielā mērā ir sociāla slimība un visvairāk apdraudēti ir:

  • vecāki pacienti;
  • nabadzīgāki pacienti;
  • vientuļi pacienti;
  • no lielajām pilsētām attālāk dzīvojoši pacienti;
  • pacienti ar hroniskām garīgām problēmām.

Cilvēki ir atšķirīgi uzņēmīgi pret Covid-19 vīrusu. Ir daudz ziņojumu par to, ka pandēmija vairāk ietekmē sociāli ekonomiskās grupas un minoritātes, kā arī atsevišķu rasu pārstāvjus. Sociālā nevienlīdzība un saslimstība ar Covid-19 kombinējas ar hroniskām elpceļu slimībām, piemēram, astmu, kā arī mazkustību, lieko svaru un cukura diabētu. Visas šīs slimības ir daudz vairāk izplatītas sociāli nelabvēlīgos apstākļos.

Hei, smēķētāji!

Būtiski, ka sociāli maznodrošinātas (arī mazizglītotas, nabadzīgas) personas vairāk smēķē nekā turīgas un izglītotas personas. Sistemātiski pārskati liecina, ka esošajiem (un arī bijušajiem) smēķētājiem ir četras reizes lielāks smagas Covid-19 simptomātiskas slimības risks nekā nesmēķētājiem, kā arī palielināts risks ārstēties intensīvās terapijas nodaļā un tikt mehāniski ventilētiem.

Ar darbu saistīta slimības ekspozīcija raksturīga profesijām, kurām darba specifika nepieļauj strādāt no mājām un kas ir saistītas ar fizisku tuvumu citiem cilvēkiem vai tiešu kontaktu ar sabiedrību. Parasti tās ir darbavietas ar zemu ienākumu līmeni pakalpojumu nozarēs, piemēram, veselības vai sociālā aprūpē, transportā, uzkopšanas un viesmīlības biznesā. Sabiedriskā transporta izmantošana, lai nokļūtu līdz darbam, kā arī atbilstošu individuālās aizsardzības līdzekļu trūkums, var vēl vairāk palielināt inficēšanās risku.

Visā pasaulē novērota korelācija starp bezdarbu un smagāku Covid-19 slimības gaitu. Bezdarba negatīvā ietekme uz veselību ir labi zināma un ietver sliktu garīgo veselību, palielinātu alkohola un narkotisko vielu lietošanu, kā arī vardarbību ģimenē.

Bezdarba risks ir lielāks tiem, kuriem ir netipiski un nedroši nodarbinātības apstākļi, kuru finansiālās rezerves jau tā ir minimālas. Lai gan kopumā pieaug bezdarbs, zemu atalgotie iedzīvotāji biežāk strādā nozarēs, ko pandēmija ir skārusi vissmagāk un kurās ir mazākas ekonomiskās rezerves, lai izlīdzinātu zaudēto ienākumu periodus. Bezdarba sekas, izglītības trūkums, nepietiekams uzturs, garīgās veselības pasliktināšanās un vēl daudz kas cits smagāk skar visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas, turklāt visas pazīmes rāda, ka valsts un ES atbalsts vairāk tiek sniegts relatīvi turīgākiem iedzīvotājiem.

Tomēr visnegatīvākās sekas pandēmija atstāj uz bezpajumtniekiem, kuri kļūst par infekcijas izplatīšanas virzošu spēku.

Jūs savās publikācijās uzsverat vairākkārt veselīgu dzīvesveidu, ka tieši šis ir viens no priekšnosacījumiem nesaslimt ar Covid, taču sabiedrībā atpazīstami cilvēki ar savu pieredzi, piem. (Nellija Ločmele) to apgāž ar savu stāstu par vīra nāvi. Kā Jūs to komentētu?

Nekomentēšu atsevišķus gadījumus. Sports pēc Pasaules Veselības organizācijas viedokļa nozīmē piecas reizes nedēļā vismaz 30 minūtes, neskaitot iesildīšanos, atsildišanos un staipīšanos. Tātad – nerunāsim par tiem, kas šad un tad dara kaut ko sportisku. Sports nozīmē katru dienu stundu ziedot kustībai.

Kustība ir profilakses pamatā. Pārējie četri profilakses pamatakmeņi būtu veselīgs miegs, veselīgs uzturs, svaigs gaiss un pietiekami daudz ūdens, minerālvielas un vitamīni, savu hronisko slimību ārstēšana.

Šobrīd valdība dara  visu pret veselību, kas ļautu cilvēkiem saslimt retāk, slimot vieglāk vai vispār asimptomātiski.

Tomēr padomi veselīga dzīvesveida un Covid-19 profilaksei ir atsevišķa raksta mērogs.

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube