Cilvēki ir tie, kuri iedvesmo pasauli. Lielāki un mazāki sasniegumi, pārvarētās grūtības, šādi pieredzes stāsti atkal un atkal atgādina, ka viss ir iespējams, ja vien… Šajā nedēļā Rīta kafija sarunājas ar jaunu sievieti, sportisti Renāti Keitu Šēru Legzdiņu, kura pārvarēja smagu depresiju, pateicoties sportam. Sports viņu izglābis pat vairākkārt! 

“Ja man pirms diviem gadiem jautātu, “vai tu, Renāt, varētu noskriet simtnieku, es teiktu – nekad, es nevarēju iedomāties, ka es to spētu.”

Bet šodien Renāte ne to vien ir izdarījusi – viņa ir noskrējusi pat divas reizes 100 kilometru distanci – no Tukuma līdz Kolkai un atpakaļ, kā arī vairākkārt izskrējusi maratonu, kas sastāda 42,2 kilometru distanci, taču būtiski ir tas, ka Renāte to nedara, lai ar kādu sacenstos, viņa to dara sev.

“Sešas dienas nedēļā es skrienu, papildus tam man ir divi spēka treniņi un kardio boksa treniņš. Ziemā es arī peldu. Es no sporta neņemu brīvdienas, jo es neuzskatu, ka nogurstu no tā, sports mani tikai uzlādē un dod vēl vairāk enerģijas.”

“Nozīmīgākās kaujas nav par medaļām. Cīņa iekš sevis – neredzama, nenovēršama kauja katrā no mums – lūk, kur tā ir!” /Džese Ouvens

“Skriešana man sagādā laimes sajūtu, un kāpēc lai es to negūtu katru dienu? Tāpēc arī es sportoju.” Kādam tas var šķist neprātīgi, bet Renāte skrien visu cauru gadu – vai līst, vai snieg, vai arī debesis ar zemi kopā iet, viņa bauda skrējienu. “Es klausos, kā vējš svilpo, kā putni dzied, mūzika man pat traucē, es klausos dabas skaņās.”

Pie stāsta par 100 kilometru distances pievarēšanu mēs vel atgriezīsimies…

Visa sākums – vēlme atbrīvoties no liekajiem kilogramiem

Katrs jauns skrējējs, kurš nupat uzsācis to darīt, piekritīs, ka pirmie kilometri ir visai grūti, ne visiem tas patīk, un ne visi to var, skriešana ir jāiemīl, nu Renāte skrien garās distances, bet kā tas viss aizsākās?

“Tas bija apmēram pirms četrarpus gadiem, un es sevi atceros kā tusētāju, katru mēnesi klubiņi, mēdzu uzpīpēt tusiņos, man jau tad bija dēls un vīrs, bet tai laikā ģimene nebija mana prioritāte, tagad es to saprotu. Es biju ļoti komunikabla, man patika flirtēt, nu riktīgs skuķis. Bet šo četru gadu laikā ir notikusi milzīga transformācija.”

Skriet Renāte sākusi, jo tolaik vēlējusies atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, “es sāku skriet ar diviem trim kilometriem, tad pieciem, vēlāk desmit, viss sākās solīti pa solītim. Pēc kāda laika es sapratu, ka gribu kaut ko papildus, es uzsāku arī kardio boksa treniņus, nu jau pie trenera eju trīs gadus. Skrējējiem šis treniņš ir īpaši piemērots, jo tiek trenēta sirds muskulatūra. Iesaku!”

Šķiet, ka atslēga uz panākumiem ir mērenība, pie kā Renāte arī pieturējās. Tā esot viena no iesācēju kļūdām, skriet pārāk ātri un daudz. Renāte ļoti mēreni tika arī līdz pusmaratonam, maratonam pat trīs reizes vienā mēnesī un vēl – līdz simtniekam.

Jautājot, vai kopš paša sākuma nav bijis tā, ka vienā dienā gribas padoties, viņa saka treknu “nē”. “Es sāku just, ka uzlabojas itin viss – gan mana veselība, pašsajūta, un galvenais – attiecības ģimenē, es negribēju pamest šo labo sajūtu, pat doma tāda nebija nevienā brīdī. Taču galvenais pagrieziena punkts manā dzīvē bija depresija, kuru uzveicu.”

Kā es pievarēju 100 kilometru distanci?

100 kilometru skrējiens… Klausoties, šķiet, neiedomājami. Tās nav sacensības, tas ir Renātes lēmums – viņa izaicina sevi. Atceroties savas emocijas, skrienot pirmo reizi 100 kilometru garo distanci, Renāte stāsta, ka pēdējie kilometri bijušas mocības: “Es kliboju, man sāpēja visas maliņas, bet sāpes ātri aizmirstas, vai ne? To gandarījuma sajūtu vēl šodien aizmirst nevaru. Tajā brīdī likās, ka es to vairs nedarīšu, bet…”

Pēc trim nedēļām, pievarot simtnieku, Renāte no rīta piecēlās, un bijis klikšķis: “Es gribu atkal. Tad es sazvanīju sava vīra māsu un palūdzu, lai viņa šajā simtniekā mani pavada ar velo.”

“Kāp kalnā, lai nevis Tevi varētu redzēt visa pasaule, bet gan Tu varētu redzēt pasauli.”

https://www.youtube.com/watch?v=ta2R6Fgp7yo

“Pirmo reizi es noskrēju simtnieku 10 stundās 23 minūtēs, bet skrienot otru reizi, man galvā bija doma – vai es varētu iekļauties 10 stundās, un es to izdarīju – 9 stundās 53 minūtēs, tas man bijis lielākais sasniegums priekš sevis.”

Kā jau iepriekš noskaidrojām, Renāte skrien priekš sevis, bet kāpēc ne profesionāli? “Protams, ka man ir bijuši daudz piedāvājumu piedalīties sacensībās, ņemot vērā manus rezultātus, bet es to negribu, jo skriešana ir mans eliksīrs, mans laiks pašai sev, negribu, lai sāncensība to sabojā.”

Lai arī par kuru sporta veidu mēs runātu, treniņi ir būtiskākā daļa jebkuram čempionātam vai sacensībām, sportisti tiem gatavojas, bet Renāte – viņa no rīta pamostas un nodomā, es šodien gribu noskriet maratonu. Marta mēnesī es noskrēju trīs maratonus un divi no tiem patiesi bija ar klikšķi “es šodien gribu noskriet maratonu”.

Renāte trenējas kopā ar sportistiem, kuri piedalās dažādās sacensībās, tostarp viens no viņas treniņu biedriem un nu jau arī labs ir Rimants Liepiņš (Stirnu buka organizators), taču pati sacensībās piedalās reti: “Puiši, ar ko trenējos saka: “Renāte, tu esi traka, tavs rezultāts ir kā sacensību laikā. Un es tā padomāju, ja reiz viņi tā saka, kā būtu, ja es varētu vēl ātrāk? Tā ir sacensība man pašai ar sevi. Izdevās – 3 stundas 16 minūtes.”

Kas motivē, jā, daudzi Renātei uzdod šo jautājumu, viens no motivatoriem esot citu iedvesmošana, teju katrs Tukuma iedzīvotājs redzējis Renāti skrienot. “Man raksta sociālajos tīklos, ka mani redz, ka tas citiem dod iedvesmu sākt kustību, enerģiju, ka negribas vairs sēdēt mājās, tas ir fantastiski!”

“Man dod gandarījumu šī labā enerģija. Daru es to priekš sevis, bet līdz šim visam bija jātiek, uzveicot smagu depresiju.”

Es paliku bez matiem…

Apstākļu sakritības pēc Renātei nācās atbrīvoties no sievietei tik svarīgās rotas – matiem. Alerģiskas reakcijas rezultātā Renātei apdega galvas āda un nācās pieņemt sāpīgo lēmumu – noskūt matus.

“Atceros to pirmo sajūtu, kad man vairs nebija matu, es jutos tik labi, it kā visa sliktā enerģija aizplūstu, uzkrāsoju skropstas, uzliku lakatu un sev teicu: “es sevi pieņemu”, bet tad pienāca nākamā diena un viss… es sāku justies tik slikti, ka man šķita, ka mani žņaudz, man bija murgi, es naktīs trīcēju un pār mani lija auksti sviedri. Es nesapratu, kas notiek, es negulēju 34 naktis, es mieru sāku atgūt tikai tad, kad sāku apmeklēt psihoterapeitu.”

Turpinot viņa stāsta: “Tas posms patiesi bija biedējošs, es gribēju skrāpēt sev galvu, kā ieraudzīju sevi spogulī, man sākās panika, es nespēju sevi tomēr pieņemt, lai gan sākumā bija viegla sajūta, bet tikai sirdī, ar acīm es sev riebos. Vīrs pat noņēma visus spoguļus mājās.”

Renāte dzīvo mazpilsētā Tukums, daudzi jau viņu bija redzējuši skrienot, bet te, tā pati Renāte, bez matiem ar lakatu. Baumas, aprunāšana, tas viss bija.

Neviens cilvēks nejautāja, kas noticis, bet liela daļa pieņēma izdomātu versiju par notikušo, iedodot diagnozi – vēzis, tik bieži bijis tas jāklausās, tas Renātei sāp pat šodien. “Jā, cilvēki nejautāja, runāja aiz muguras, tas bija briesmīgi. Nebija pat jautājumi – vai man ir vēzis, es to dzirdēju jau kā faktu, kaut gan tā nebija.”

Lieli prāti apspriež idejas, vidēji – notikumus, bet mazi – citus cilvēkus.

Arī “saucamās” tusiņu draudzenes, kuras kādreiz bija prioritāte – pazuda, un šis smagais dzīves posms parādīja Renātei, ka vērtība ir ģimene, īsta mīlestība un īsta draudzība. “Mainījās ļoti daudz kas manā dzīvē, cilvēki, kurus uzskatīju par draugiem, izrādījās, ka nemaz nav mani draugi, bet es ieraudzīju, cik vīrs ļoti mani mīl, kas zina, kā būtu, ja es neizietu cauri šim posmam, vai maz es to saprastu?!”

Dzīves atziņa – Dzīves grūtības parāda, kas ir tavi cilvēki. Visi pārējie – aiziet. Smagi, bet patiesi.

No psihoterapijas nav jākaunas – tas ir ceļš uz labāku dzīvi

Atgriežoties pie sarunas par psihoterapiju, Renāte teic, ka tās palīdzēja pamazām tikt atpakaļ no tās tumsas, kurā Renāte bija ieslīgusi. Tie esot bijuši divi smagi mēneši, kuru laikā teju katru dienu nācās apmeklēt terapijas. Turklāt papildus terapijām bija jālieto arī medikamenti, pat līdz sešām tabletēm dienā.

“Ja nemaldos pēc pirmajām sešām terapijām es sāku pamazām atgriezties, sāku staigāt gar jūru, bet tas bija tik ļoti smagi, toreiz man likās, ka vairs nekad neskriešu.” Renāte šajā laikā neskrēja divus mēnešus, kas ir iespaidīgs laiks, ņemot vērā, ka viņa to dara katru dienu.

Renāte stāsta, ka garo distanču skriešana vai iešana nav tikai sports, tas ir laiks ar sevi un savām domām, to var darīt psiholoģiski spēcīgi cilvēki, viņa dalās savās domās.

Sports mani izglāba

Sešas tabletes dienā. Jaunam cilvēkam, jaunai sievietei, sportistei… Renāte nespēja pieņemt faktu, ka psihiatre noteica – medikamenti būs jāturpina lietot vēl divus gadus: “Man tas bija absolūti nepieņemami, ka man ir jālieto zāles, es jau sāku sev uzdot jautājumus, vai esmu traka? Nē, es tā negribēju turpināt.”

“Es nespēju izturēt, ka jutos tik apātiska un flegmātiska, es it kā jutos mierīga, bet tā nebiju es. Es arī nevarēju saņemties treniņiem. Gan ārsts, gan vīrs teica – “Renāt, celies, pamēģini,” un es teicu nē, es nekad to vairs nedarīšu.”

“Es zinu, neapdomīgi, es pati uz savu galvu beidzu lietot medikamentus. Es atsāku skriet, ap rudeni es it kā atplauku. Aizejot uz kārtējo atrādīšanos pie psihoterapeita, es pateicu, ka beidzot lietot zāles, es atkal noskrēju savu pirmo maratonu, ārste gandrīz vai neticēja, jo tas ne vien fiziski ir grūti, bet arī emocionāli – būt vienai ar sevi un savām domām gandrīz četras stundas.

Un tad es aizbraucu pēdējo reizi, es zināju un jutu, ka viss, šī ir mana pēdējā terapija, esmu atkal es pati, sports mani izglāba! Pēc gada jau skrēju simtnieku.”

Mans dienas mērķis – 20 kilometri

“Sākšana jau ir daļa no uzvaras! Izaicini sevi un sāc jau šodien.”

Cilvēki bieži Renātei vaicājot, kā viņa to dara?! “Es teiktu, ka mani panākumi slēpjas tajā, ka uzstādu sev mazus mērķis, jau no paša sākuma, kad sāku ar pirmajiem diviem trik kilometriem, es taču sev neuzstādīju mērķi – kādu dienu es noskriešu 100. Es sāku ar mazumiņu, to iesaku arī citiem!”

Renāte ir sev uzstādījusi dienas mērķi – 20 kilometri dienā – skrienot vai ejot. Tās aptuveni ir divas stundas dienā, kā tas savienojams ar ikdienas rūpēm? “Vieta, kurā strādāju, jau no decembra ir slēgta apmeklētājiem, tāpēc sports jau atkal mani glābj, es varu izpausties. Turklāt man ir dēls, ar kuru jāmācās, kas sastāda aptuveni četras stundas dienā.”

Renātes dzīve rit nepārtrauktā kustībā, viņa saka, ka dienā nav pat stunda, kad viņa vienkārši sēdētu dīvānā un neko nedarītu. “Man jau puika reizēm niķojas, sakot, kas tās par brīvdienām, ja mamma atkal liek iet padsmit kilometrus.”

Renāte pastāstīja, ka viņas vīrs gan nesporto: “Es mēdzu pārmest iepriekš savam vīram, ka netrenējamies kopā, bet gadu atpakaļ es sapratu, ka tas pat ir labi, ka sports nav tā, lieta, kas mums ir kopīga, sports ir tikai mana lieta, kad sportoju, esmu savā pasaulē.”

Krūze piepildās pakāpeniski, piliens aiz piliena. Katrs meistars kādreiz bija amatieris. Visi mēs sākam ar mazumiņu – to nevajag noniecināt. Ja esat pacietīgi un mērķtiecīgi, jūs noteikti būsiet veiksmīgi! Neviens nevar kļūt veiksmīgs vienas dienas laikā: veiksme atnāk pie tiem, kuri gatavi sākt ar mazumiņu un cītīgi strādāt, kamēr krūze būs pilna!