Foto: Unplash.com

Latvijas Veterinārārstu biedrība pēdējo mēnešu laikā ir saņēmusi vairāku dzīvnieku īpašnieku iesniegumus un lūgumus pēc palīdzības situācijās, kurās viņiem ir pamats uzskatīt, ka viņu dzīvnieki ir nozagti. Dzīvnieku īpašnieki lūdz palīdzēt dzīvnieku atrašanā, ziņojot, ja pie kāda no veterinārārstiem nonāk viņu dzīvnieks, stāsta biedrībā.

Pieaugušais šādu gadījumu skaits aktualizē jautājumu, vai turpmāk veterinārārstiem līdzīgi kā cilvēku medicīnā ārstiem varētu būt jāprasa pierādīt, ka persona, kas dzīvnieku atvedusi pie ārsta, ir dzīvnieka likumīgais pārstāvis, kuram ir tiesības pieņemt lēmumus par rīcību ar dzīvnieku.

Jāuzsver, ka veterinārārsts neatteiks sniegt dzīvniekam palīdzību dzīvībai un veselībai kritiskās situācijās arī tad, ja dzīvnieka īpašnieks nav zināms, taču pēdējā laika notikumi rada pamatu bažām par to, ka ne visās situācijās veterinārsti var būt droši no likuma viedokļa un labticīgi paļauties, ka ir ievērotas gan Dzīvnieku aizsardzības likumā noteiktās dzīvnieka intereses, gan Civillikuma regulētās īpašnieka tiesības.

“Nevienu neizbrīna, ka ar bērnu pie ārsta var doties tikai viņa vecāki vai likumīgie pārstāvji ar atbilstošu pilnvaru. Iespējams, šīs sūdzības ir signāls, ka arī veterinārmedicīnā ir pienācis laiks diskutēt par jaunu tiesiskuma līmeni. Latvijas Veterinārārstu biedrība vērsīsies pie iesaistītajām valsts institūcijām, lai rastu tādu risinājumu, kas neierobežotu dzīvniekam veterināro pakalpojumu pieejamību un tajā pašā laikā būtu tiesiski,” norāda Latvijas Veterinārārstu biedrībā.

Vienlaikus veterinārārsti aicina dzīvnieku īpašniekus turēt savus mīluļus atbildīgi, nepieļaut klaiņošanu un rūpēties par veterinārmedicīnisko pakalpojumu savlaicīgu saņemšanu, lai nenonāktu konfliktā ar likumu. Tāpat atgādinām, ka ikvienam suņa īpašniekam ir pienākums apzīmēt dzīvnieku ar mikročipu un to reģistrēt Lauksaimniecības datu centra datubāzē līdz 4mēn. vecumam vai pirms kucēna atdošanas.

Savukārt visiem dzīvnieku atradējiem atgādina, ka Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. panta 2. daļā ir noteikts, kā un cik ātrā laikā atradējam par sveša dzīvnieka atrašanu ir jāziņo vietējai pašvaldībai. Atradējam ir arī pienākums informēt par to, kur dzīvnieks tiek nogādāts. Ikvienam atradējam ir tiesības par savu atradumu parūpēties pašam savā mājā, taču jāpatur prātā pienākums nekavējoties doties uz tuvāko veterināro klīniku, lai nolasītu dzīvnieka mikročipu un atdotu dzīvnieku tā īpašniekam pēc pirmā pieprasījuma. Ja radušās aizdomas par nepienācīgu dzīvnieka aprūpi, jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam.