Vienam sapnis par greznu villu galvaspilsētas labākajā rajonā, citam par jahtu, vēl kādam par pasaules apceļošanu, taču Modrim Konovalovam jau kopš bērnības bija sapnis par savu zemnieku saimniecību, kurā viņš rūpētos par mājputniem. Rīta kafija šajā nedēļā sarunājas ar zīmola “Modra olas” jauno un ambiciozo zemnieku, kurš par sevi saka – puisis no laukiem ar Rīgas piesitienu.

Sapņu dažādībai nav robežu. Uzmanību patiešām pievērš jaunais vīrietis Modris, stāstot par savu mīlestību pret mājputniem un dzīvi laukos, un liek uzdot ne vienu vien jautājumu: kā viņš pie šāda sapņa nonāca, kā radās ideja par olu biznesu un kāpēc tieši mājputni ir viņa lielā mīlestība?

Modris saimnieko Ķeguma novada Birzgales pagastā, un viņa saimniecībā ir jau vairāk nekā 500 putnu. Vēl saimniecībā dzīvo arī telēns, trusis, nūtrijas, suņi un kaķi.

“Cilvēks ar citādu skatījumu uz dzīvi,” tā Modris saka pats par sevi. Viņš aizrautīgi teic: “Es no sirds domāju, ka ir jādara tas, ko mīli, kas nes prieku. Lai, pamostoties no rīta, ir prieks par to, ko dari.”

Modris 2019.gadā aizrautīgi metās nezināmajā un soli pa solim īstenoja bērnības sapni par savu mājputnu saimniecību. Tas viņam arī izdevies, šobrīd viņš plašāk zināms kā zīmola “Modra olas” autors un pamatlicējs, viņš pārdod ekoloģisku produktu – laimīgu vistu olas, un no olām rada arī mākslu, par ko uzzināsim mazliet vēlāk.

Modra balsī jūtams jaunības maksimālisms, taču uzņēmība un līdz šim sasniegtais raisa apbrīnu par jaunieša degsmi.

“Lai vai kādi laiki pienāks, es nepadošos. Es gribu darīt sev, es negribu strādāt priekš citiem,” ar šādu domāšanu ir piepildījies Modra sapnis par savu saimniecību.

Katram ir savs – vienam mašīnas, citam filmēt TikTok video –, bet Modra sapnis bija (un ir) saimniecība.

Kā radās mīlestība pret putniem?

Modris pastāsta, ka mīlestība pret putniem radusies jau agrā bērnībā. Viņš ir teju vai uzaudzis fermā: “Kad biju vēl pavisam mazs puika, fermā, kur strādāja visa mana ģimene, bija ap tūkstoš govju. Es gan vēl biju mazs, bet katru dienu pavadīju, vērojot saimniecībā notiekošo. Visi strādnieki mani pazina.”

Turpinot viņš stāsta: “Kad man bija kādi divpadsmit gadi, fermu likvidēja, bet no šīs vides tālu nepazudu, jo arī vecmammai bija saimniecība. Es ar mīlestību pret lauku dzīvi vienkārši esmu uzaudzis.”

Modris atminas, ka jau vēlāk, kādā ziemas dienā sirsnīgi ar vectēvu aizrunājies, ka, pienākot pavasarim, vectēvs sagādās Modrim cālīšus un kādu vistiņu, par ko rūpēties. Vectēvs solījumu pildīja, un kopš tā laika Modris sāka gādāt par saviem pirmajiem putniem.

Modris nav izņēmums – arī viņam pienāca laiks doties tālāk no mājām, lai turpinātu mācīties. Viņš četrus gadus mācījās Bulduru Dārzkopības vidusskolā, kur ieguva diplomu kā ēdināšanas pakalpojumu speciālists.

Bet katru pavasari viņu pārņēma siltās bērnības atmiņas par tiem laikiem, kad viņš vēroja, kā rodas dzīvība: “Es ik pavasari atcerējos to prieku, kad devos uz kūti skatīties uz mazajām dzīvībiņām – tās čiepstēja un bija tik kustīgas! Tā dzīvība, kas tur norisinājās, bija apbrīnas vērta. Pateicoties vecvecākiem, man radās mīlestība pret putniem. Un nekad nepameta sajūta, ka gribu atgriezties laukos.”

Viena diena mainīja visu

Modris stāsta, ka apkārtējie cilvēki mēģinājuši vairākkārt atrunāt no dzīves laukos. “Es apmēram piecus gadus glabāju sirdī sapni par zemnieku saimniecību. Un tad vienā dienā metu pie malas citu aizspriedumus. Tas bija 2019.gads, kad piezvanīju mammai un teicu: “Mammu, es pirkšu kūtis.” Un kad sāk darīt, tad jau aiziet, vai ne?” smaidot saka Modris.

Viss noticis ļoti strauji. Nedēļu pēc zvana mammai Modris bija atradis iespēju, kā tikt pie pirmā pamatkapitāla, un tad nepilnu divu mēnešu laikā viņš jau bija īstenojis sapni. “Neviens neticēja, ka man izdosies, bet, lūk, šobrīd esmu šeit un laimīgs par to, ko daru,” priekā dalās jaunais saimnieks.

Avanss kā pirmais pamatkapitāls

Ar ideju vien jau nepietiek, ir jāiegulda arī finanšu līdzekļi. Modris ir lepns pats par sevi, jo visu paveicis pats. “Tā kā Bulduru Dārzkopības vidusskolā absolvēju ēdināšanas jomu, pēcāk strādāju par viesmīli, taču tā nebūt nebija mana sirdslieta. Es gribēju kardināli mainīt profesiju. Pavisam nejauši man piedāvāja florista darbu. Neko par to nezinot, es piekritu, un jau tad sapratu, ka visu var iemācīties, ja vien paši to vēlamies. Es no sirds varu teikt, ka nonācu Latvijas labākajā ziedu salonā – “Magnolijas zieds”.

Kad Modris bija nostrādājis gadu šajā uzņēmumā, ideja par savu saimniecību kļuva arvien aktīvāka. “Es riskēju un palūdzu priekšniecībai avansu tūkstoš eiro apmērā. Ar šo naudu arī sāku“.

“Es par šo naudu izpirku kūtis, nopirku vistas, nojaucu jumtu un uzliku jaunu, ielēju betona grīdu. Priecājos, ka iztiku bez aizņēmumiem vai kredītiem. Es riskēju un pajautāju minēto avansu. No pajautāšanas jau neko zaudēt  nevar.”

“Es labi zinu, ko nozīmē “nē” – šo divu gadu laikā esmu dzirdējis 37 “nē”, kad jautāju kaut ko savai saimniecībai. Taču es nepadodos”.

Instagram rāda dzīvi laukos

Sākuma plāni Modrim gan neesot bijuši tik lieli. “Viss, kas ar mani notiek pēdējā gada laikā, pašam ir liels pārsteigums. Es neskatos ļoti tālu uz priekšu, drīzāk dzīvoju “šeit un tagad”. Sākotnēji es vienkārši izveidoju Instagram platformā kontu, lai padalītos ar lauku dzīvi. Ideja par olu biznesu sākumā bija, bet pavisam maza, jo tas nemaz tik vienkārši nebija, jo nezināju, kā visu nokārtot, taču sāku ar mazumiņu. Gāju no vienas iestādes uz otru. Es biju apņēmības pilns visu izzināt pats, kas man arī izdevās”.

Kādā publikācijā teikts, ka ik dienu visā pasaulē vistas izdēj 1,2 triljonus olu. Katrs cilvēks gada laikā apēd vidēji 173 olu. Tāpat globālajā tīmeklī atrodams, ka Latvijas iedzīvotāji lielākie olu ēdāji Baltijā. Latvijā ir patiešām daudz zemnieku, kuri tirgo dējējvistu olas, tāpēc jautājums arī Modrim: ar ko viņš ir īpašs, ar ko izcēlies citu zemnieku vidū?

 

View this post on Instagram

 

A post shared by Modra Olas (@modra.olas)

Veiksmes atslēgta – individuāla pieeja

“Es domāju, ka lielā mērā jāpateicas sociālo tīklu priekšrocībām, jo es rādīju visu no pašiem pamatiem. Mani sekotāji ir bijuši ar mani jau no paša sākuma – tas, iespējams, raisījis uzticamību. Es katram pasūtījumam piegāju ar individuālu pieeju. Es griezu ar šķērēm katru logo, es pie katra kartona maisiņa pielīmēju kādu eikalipta zariņu. Es zinu, ka neviens savu produktu nepasniedz tā, kā to daru es. Es tiešām cenšos iepriecināt katru pircēju, pie katra pasūtījuma īpaši piedomāju, lai būtu prieks būtu gan man, gan klientam.”

Modris ar lepnumu teic, ka visu dara pats, sākot ar kūts tīrīšanu, beidzot ar pasūtījuma noformēšanu un nogādāšanu. “Manuprāt, tas ir tas, ar ko atšķiros. Tā nav mašīna, kas visu sapako, bet es to daru ar savām rokām”.

“Modra olas” – kā radās šāds nosaukums?

“Modra olas” – amizants nosaukums, vai ne? “Jāsaka paldies “Magnolijas zieda” darba kolēģēm. Priekšniece vienmēr pirka olas no citiem zemniekiem, tad es sāku stāstīt par savu saimniecību, ko pamazām uzsāku. Olas sāku piedāvāt arī kolēģēm, un viņas smejoties teica” “Modra olas, Modra olas.” Nosaukums tapa tieši tā, jo tas bija amizants un cilvēkos izraisīja smīnu, kā arī tas paliek prātā.”

Atceros, ka Ziemassvētkos savām kolēģēm kā dāvanu sagādāju olas ar pašpagatavotām kastītēm, uz kurām pirmo reizi ar marķieri uzrakstīju “Modra olas” un uzzīmēju ar roku arī savu pirmo logo, tā nu pamazām pieradu pie šī nosaukuma un dzirdu, ka arī citiem tas patīk un cilvēkos izraisa smaidu, arī tā viņi par mani atceras.”

Jāteic, ka pūliņi ir atmaksājušies, jo šobrīd izveidotā saimniecība nes darba augļus. Olu bizness ir Modra pastāvīgais ienākumu avots. “Protams, turpināšu attīstīt saimniecību, taču tam visam vajag laiku; lai kā man gribētos tagad un tūlīt.”

“Dumja kā vista” – vai tiešām vistas ir dumjas?

Nereti cilvēki neganti izsakās par vistām, dēvējot tās par dumjām. Taču kādā pētījumā atklāts, ka vistas ir intelektuāli un sarežģīti, sociāli dzīvnieki ar bagātu emocionālo pasauli. Zinātnieks Dr. Lori Marino uzskata, ka vistas noteiktās sfērās ir tikpat gudras, cik zīdītāji.

Arī Modris tam piekrīt, stāstot, ka vistas spēj atpazīt cilvēku sejas, spēj atšķirt garšas un pat krāsas. “Putni ir ļoti gudri, ja tos pavēro. Tītari ir ļoti komunikabli un inteliģenti, viņiem patīk, ka ar viņiem parunājas. Tāpat putni uz kūti iet noteiktā laikā, saprotot, ka tuvojas nakts miers. Viņus nav nepieciešams saukt, viņiem ir arī savas vietas kūtī. Es uzskatu, ka šie fakti vien jau liecina par to, ka putni nepavisam nav dumji.”

Modris pagaidām vēl saimniecībā dzīvo kopā ar mammu, māsu un audžutēvu, taču pačukst, ka šobrīd ir savas lauku sētas meklējumos.

Olu māksla – unikāli mākslas darbi

Tāpat “Modra olu” mājaslapā ir atrodama neliela mākslas izstāde. Izrādās, ka no olu čaumalām var veidot arī unikālus mākslas darbus. Modris sadarbojas ar mākslinieci Madaru Ludvigsoni, ar kuru ir “uz viena viļņa”. Jau rudenī gaidāmi jaunumi. Modris noteikti par tiem informēs savā Instagram kontā.

Darba nedēļas beigas noslēdzam ar vēl vienu iedvesmojošu stāstu par to, kā sapņi piepildās. Puisis no laukiem ar Rīgas piesitienu ar mirdzošām acīm stāsta par savu saimniecību un novēl visiem tiekties pēc saviem sapņiem, nebaidīties no vārda “nē”, no atteikumiem, un nepadoties!

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube