Linda Liepiņa. Foto: Ieva Ābele/Saeima

Viedokļa raksts.

Lai piedod blondīnes, taču, vērojot Lindas Liepiņas izmisīgo rosību politikas laukā, gribot negribot jāsecina, ka savs iemesls lielajam anekdošu birumam par blondīnēm tomēr ir. Taču ja par anekdotēm varam pasmieties un tās aizmirst, tad Liepiņkundzes izdarības nodara nopietnu kaitējumu nevis viņai pašai, jo tās ir tikai kārtējās trepītes uz varu, bet gan sabiedrībai kopumā. Kundzei, šķiet, ļoti patīk musināt ļaužu prātus, pie viena krājot sev politisko kapitālu.

Šlesera jaunizveidotajā  varas projektā “Latvija pirmajā vietā” Linda Liepiņa nominēta ne vairāk, ne mazāk kā par Saeimas priekšsēdētājas kandidāti. Tas ir gana spēcīgs arguments, lai kundze ar “zobiem un nagiem” turētos pie “šleseristiem” un ne vien pūstu viņu stabulē, bet pat šķībā meldiņā dziedātu partijas dibināšanas kongresā. Viņa jau paguvusi izcelties ar ultimātu Valsts prezidentam Egilam Levitam, draudot “mūsu prasību” neizpildīšanas gadījumā atņemt prezidentam amata pensiju, dzīvokli un mašīnu. To visu blondīne, kura pameta Saeimu, jo pēc pašas teiktā saprata, ka “nav ko pakaļu deldēt”, grasījās panākt ierosinot likumu par prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata. Varētu par šādu politisku analfabētismu tikai pasmieties, taču šis ultimāts kārtējo reizi kalpoja neapmierinātās tautas daļas kūdīšanai.

Vēl Liepiņa metusies “Sajmas atlaidēju” apskāvienos un solījusi izdarīt visu, lai 13.Saeima tiktu atlaista. Tā sakot, jo duļķaināki politiskie ūdeņi, jo vieglāk zvejot… Lai arī Linda Liepiņa tiešā veidā neaģitē pret vakcinēšanos pret Covid-19, tomēr viņa televīzijas ēterā kovidu nosaukusi par afēru un paziņojusi: “Man nebūs maska. [..] Maska ir rādītājs, ka mani var pakļaut kaut kam, kam es neticu.”

Savukārt attiecībā uz vakcinācijas nepieciešamību viņai pieder atzinums: “Man nevajag, ka to uzspiež! Ļaujiet man pašai pieņemt lēmumu!” Ļoti lielai iedzīvotāju daļai, kura joprojām nav izšķīrusies, vakcinēties vai nē, Liepiņas izpaudumi kalpo kā pamudinājums nevakcinēties. Rezultātus redzam – slimnīcas ir pārpildītas, “ātrie” stāv rindās pie stacionāriem, jo tie vienkārši nespēj uzņemt visus sasirgušos,  saslimstības ar Covid-19 līkne aug dramatiski strauji. 7.oktobrī 1752 gadījumi, arī šī vīrusa dēļ mirušo skaits kļūst ar vien lielāks  (7.oktobrī – 10), bet daudzi joprojām staigā apkārt ar masku uz zoda un dudina Liepiņas mantru: “Man nevajag, ka to uzspiež!”

Vai tiešām Liepiņas kundze ir “klasiskā blondīne”, kura savā sirds šķīstībā nesaprot, ko dara? Jāšaubās. Drīzāk ir runa par popularitāti par katru cenu un cerībām uz siltu vietiņu nākamajā Saeimā ar Aināru Šleseru Ministru prezidenta un Jūliju Stepaņenko Valsts prezidenta lomā. Varbūt tad mēs piedzīvosim, ka Liepiņa savu spārnoto teicienu “man nevajag, ka to uzspiež” attiecinās, piemēram, uz nodokļiem un paziņos, ka maksāt tos vai nē, ir katra paša ziņā.

Pagaidām Lindas Liepiņas politiskā biogrāfija ir bijusi visai vētraina. 2016.gada novembrī viņa teica “jā” vārdu Artusa Kaimiņa partijai KPV LV, iesniegumā par iestāšanos rakstot: “Vēlos sev dot vēl vienu iespēju kaut ko mainīt uz labu Latvijā”, kļuva par partijas līdzpriekšsēdētāju, tika ievēlēta Saeimā, bet divarpus gadus vēlāk izstājās kā no pašas partijas, tā arī no tās Saeimas frakcijas. 2020.gada 16.oktobrī Liepiņa nolika arī Saeimas deputātes mandātu, jo attālinātās sēdes (pandēmijas laikā!), lūk, esot pretrunā ar Satversmi.

No cerētā “durvju aizciršanas” blīkšķa gan nekas nesanāca, patiesībā cilvēki deputātes Liepiņas “pašnoraidīšanos” pat īpaši nepamanīja. Viņa pati gan bija citās domās un uzrakstīja: “Ja kādam liekas, ka spēle beigusies, rūgti maldāties. Tā sākas tikai tagad.”

Interesanti, kādēļ tik apdāvinātu dāmu, kurai “tētis jau bērnībā iemācīja trīs lietas – peldēt, spēlēt zolīti un šahu”, pie sevis atplestām rokām neaicināja Aldis Gobzems? Šāda izvēle abiem KPV LV “apbižotajiem” iekšējiem opozicionāriem un šīs Saeimas neveiksminiekiem (Gobzema cerības veidot valdību izgāzās, bet Liepiņu deputāti atbrīvoja no Pieprasījumu komisijas vadītājas amata) būtu tikai loģiska. Bet var jau būt, ka mēs vienkārši kaut ko nezinām…

Toties zināms, ka Linda aši vien pievienojās jau n-tajam Šlesera politiskajam projektam cerībā tikt atkal nākamās Saeimas deputāta godā un, iespējams, sapņos jau savam “smaguma centram” piemērotajā parlamenta spīkeres krēslā. Taču ticamāk gan, ka tas ir izmisuma solis par visu varu noturēties politiskajā apritē un jebkuriem līdzekļiem pierādīt savu nozīmīgumu ja ne visai Latvijai, tad vismaz pašai sev.