Foto no privātā arhīva

Pavisam nelāgi izgājis kādai dzīvnieku mīļotājai no Mārupes, kura būdama pārliecināta, ka glābj suni no nosalšanas (-22 grādu aukstumā), tagad tiek vainota šī paša suņa nozagšanā. Lieta nonākusi Vidzemes rajona tiesā un Baibai Vilkaušai draud kriminālatbildība, lai gan pati viņa ir pārliecināta, ka paglābusi suni no cietsirdīgas izturēšanās, un, iespējams, pat nāves.

Pagājušā gada sākumā Latviju pāršalca vairāki aukstuma viļņi, no kuriem viens iekrita tieši 16.janvārī, kad Baibas vīram bija plānots braukt makšķerēt uz ezeru. Tas atradās netālu no ģimenes drauga lauku īpašuma Ērgļu novadā, kurā abi bija viesojušies arī iepriekš, tādēļ Baiba ar vīru uz ezeru nolēma doties kopā.

Atstāj bez pajumtes -22 grādu salā

Netālu no galamērķa Baiba ieraudzīja pa ceļu pretim skrienošu suni. Tā kā āra temperatūra tobrīd sasniedza -22 grādus pēc Celsija, viņa apturējusi auto. “Atvēru durvis, pa kurām nabaga nosalušais dzīvnieks uzreiz arī ielēca siltajā automašīnā. Tuvumā bija vēl tikai viens īpašums. Apstādināju automašīnu pie šī īpašuma un atvēru durvis, lai izlaistu dzīvnieku, taču suns ārā nekāpa. Mēģināju viņu izstumt no automašīnas, taču suns pretojās. No tā sapratu, ka dzīvnieks šo īpašumu neuzskata par savu mājvietu,” stāsta Baiba Vilkauša.

Savu tālāko rīcību viņa skaidro šādi: “Tā kā minētajā saimniecībā, caur kuras teritoriju ved publiskais ceļš, nevienu cilvēku neredzēju un blakus ceļam esošajā voljērā nebija suņubūdas, kurā dzīvnieks varētu paslēpties, un kļuva acīmredzams, ka zemā āra temperatūra var apdraudēt suņa dzīvību, tika nolemts makšķerēšanu atcelt, bet pašu dzīvnieku nogādāt tuvākajā veterinārajā klīnikā, lai pārliecinātos par viņa veselības stāvokli. Galu galā – nebija taču zināms, cik ilgi suns atradies ziemas spelgonī. Turklāt pēc mikročipa būtu iespējams arī korekti noskaidrot dzīvnieka saimnieku, jo saskaņā ar Latvijas likumdošanas normām, suns ir “jāčipo” līdz četru mēnešu vecumam. Ja nē – tas ir veterināro normu pārkāpums, kas ir administratīvi sodāms.”

Saimnieka “mikročipa” nemaz nav

Izrādījās, ka tuvākā atvērtā veterinārā klīnika, ar ko izdevās sazināties, atradās Ogrē. Tur arī tika veikta kucītes pirmā izmeklēšana. Tās laikā atklājās, ka aptuveni gadu vecā (mediķu noteiktais vecums) suņu meitene nemaz nav “čipota”. Tā kā šādā ceļā suņa saimniekus noskaidrot neizdevās, Baiba suni izlēma vest sev līdzi uz Mārupi – līdz tiks noskaidroti visi apstākļi.

Tā arī nākamajās divās brīvdienās sunīti neviens nemeklēja. “Izskatīju sludinājumu portālu ss.com un citus man pieejamos sociālos tīklus, bet neviens tur šādu vai pat attāli līdzīgu suni nemeklēja. Pirmdien izlēmu vēlreiz pārbaudīt, vai suņu meitenei tomēr nav likumā prasītā “čipa”, pēc kura varētu atrast tā likumīgo saimnieku. Un tā kā “čipa” nebija, nolēmu pati par saviem līdzekļiem veikt vakcināciju un “čipošanu”, kā arī izpildīt visu to, ko paredz ne vien likuma prasības, bet arī laba un gādīga saimnieka izturēšanās pret šo sunīti,” stāsta Baiba Vilkauša.

Vaino suņa nozagšanā

Liels bija Baibas pārsteigums, kad nepilnu mēnesi (2021.gada 12.februārī) pēc notikušā viņa tika izsaukta uz nopratināšanu Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Madonas iecirknī saistībā ar suņa “nozagšanu”. Vēl muļķīgāka šī situācija šķita tādēļ, ka Baiba pati iepriekš (22.janvārī) bija jau zvanījusi uz šo policijas iecirkni, sazinoties ar Kārtības policijas nodaļas priekšnieku Andri Turkinu, kuram izklāstīja situāciju saistībā ar atrasto dzīvnieku, izteica versiju par to, kur suns varētu būt dzīvojis līdz šim un pauda savas bažas par nepiemērotajiem apstākļiem, kādos dzīvnieks, iespējams, turēts.

“Uz to policijas pārstāvis, kurš sauca sevi par Andri Turkinu, man atbildēja, ka esot jāsauc Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), un tas nekas, ka suņa norādītajā atrašanas vietā vairs neesot. Lai braucot un izvērtējot, jo tā neesot policijas kompetence,” policijas atbildi atstāsta Baiba.

“No sarunas nopratu, ka policijai galvenais ir, lai suns vairs neskraida apkārt un nevienu neapdraud, bet citādi dzīvnieka liktenis ir vienaldzīgs. Un tā kā suns jau dzīvoja drošībā un siltumā, nolēmu PVD pārstāvjus nesaukt, kas, iespējams, arī bija mana lielākā kļūda,” savu stāstu turpina dzīvnieka glābēja.

Policijā izturas agresīvi

Taču ar to Baibas Vilkaušas īstās nepatikšanas tikai sākās. Jau minētās nopratināšanas laikā Baibai radās sajūta, ka policijas darbinieki pret viņu izturas nepelnīti agresīvi: “Vēl pirms oficiālās nopratināšanas uzsākšanas policisti aptuveni pus stundu veltīja tam, lai mani psiholoģiski ietekmētu, piespiežot uzņemties vainu par “suņa nozagšanu”, kā arī motivētu “cietušajai” steidzami izmaksāt “kompensāciju”. Citādi pret mani tikšot ierosināta krimināllieta, bet atlaišana no darba, būšot mazākā no manām problēmām.

Abi policisti, no kuriem viens bija jau pieminētais Andris Turkins, bet otrs – viņa padotais inspektors Dmitrijs Bogatirjovs, mani izsmēja, lai gan es viņiem vairākkārtīgi teicu, ka neesmu suni ņēmusi no voljēra (kā to apgalvoja viņi), bet gan ieraudzīju uz ceļa, un suns pats ielēca siltajā automašīnā pēc tam, kad lielajā aukstumā biju atvērusi auto durvis. Īpaši pārsteidzoša bija Kārtības policijas nodaļas priekšnieka Andra Turkina attieksme, jo tieši viņš bija tas atsaucīgais cilvēks, kuram iepriekš zvanīju un prasīju, kā man rīkoties ar atrasto suni. Tagad viņš runāja diametrāli pretējo un pašā nopratināšanas oficiālajā daļā pat nepiedalījās, acīmredzot tādēļ, lai man būtu grūtāk atsaukties uz mūsu iepriekš notikušo sarunu kā pierādījumu tam, ka runāju patiesību, pieredzes stāstu turpina Baiba.

Par suņa likteni neinteresējas

Vēl pārsteidzošāka esot bijusi policistu attieksme pret (kā viņi apgalvoja) “nozagto” suni, kurš visu nopratināšanas laiku atradās Baibas automašīnā. Par to policijas darbinieki esot zinājuši, jo viņa suni paņēmusi līdzi, pieņemot, ka likumsargi vēlēsies suni redzēt, lai pārliecinātos par tā veselības stāvokli, vai pat atprasīt, ja reiz viņiem izdevies noskaidrot suņa īstos saimniekus. Tomēr nopratināšanas dienā policijas darbinieki par paša dzīvnieka likteni nav izrādījuši nekādu interesi, un Baiba, būdama lielā neizpratnē, no Madonas to vēlreiz vedusi atpakaļ uz Mārupi.

“Atklāti sakot, man radās iespaids, ka viņus vairāk uztrauc tas, ka nepiekritu tūdaļ “cietušajai” izmaksāt “kompensāciju” par “morālo kaitējumu”, nevis tas, kas ar suni notiks tālāk,” savu sašutumu pauž Vilkauša.

Tā nu “nozagtais” suns vēl gandrīz divas nedēļas nodzīvojis pie Baibas, un tikai 23.februārī policijas pārstāvji kopā ar Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Madonas iecirkņa inspektori Ilonu Upīti, kas tobrīd bija kriminālprocesa virzītāja, beidzot ieradās tam pakaļ.

“Man šādās lietās nav pieredzes, tādēļ nesaucu advokātu un nepretojos policijas darbībām, lai gan šķita neparasti, ka “izņemts” tiek suns, kas oficiāli reģistrēts uz mana vārda un tātad pieder man. Vienīgie iebildumi radās pret to, ka dzīvnieks tiek atdots sievietei, kura tobrīd uzdevās par suņa īsto saimnieci. Šo sievieti pazinu kā tolaik vēl mūsu ģimenes drauga kaimiņieni, kuras “voljēru” ar ļoti bēdīgajiem apstākļiem, kādos dzīvnieks varētu nonākt, nu jau gan biju redzējusi,” savu stāstījumu turpina Baiba Vilkauša.

Vai cietsirdīgā izturēšanās paliks nesodīta?

“To, cik nožēlojami šie apstākļi bija, apliecina arī lietas materiāli, lai gan es “nozieguma vietu”, kā to tagad sauc procesa virzītāji, tā īsti apskatīju tikai pēc 12.februāra nopratināšanas policijā.

“Suņa izglābšanas dienā tik tiešām nezināju, kam “pieder” atrastais dzīvnieks, un par to vispār nedomāju, taču tagad vēlējos zināt, kā tieši izskatās vieta, no kuras, kā apgalvo policija, es varētu būt “zagusi” šo suni. Jāatzīst, ka tas voljērs, kuru biju redzējusi un kurā policisti grasījās atgriezt suni, bija briesmīgs, un tādēļ mani pārsteidza arī inspektores Ilonas Upītes lēmums “par arestētās mantas nodošanu glabāšanā” uz vienkārša “godavārda” pamata. Bez Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) darbinieku klātbūtnes vai atzinuma, atdot to cilvēkam, kas pret šo dzīvnieku, iespējams, ir ilgstoši izturējies nežēlīgi,” savu neizpratni par izmeklētājas darbībām pauž Baiba Vilkauša.

Neizpratnē par likumdošanas traktējumu no policijas un prokuratūras puses ir arī Baibas Vilkaušas advokāte Gundega Miķelsone, kurai ir liela pieredze lietās, kas saistītas ar suņu un citu dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumiem.

“Zādzības obligāti elementi ir mantkārība un vēlme iedzīvoties uz citu rēķina. Baibas motīvs acīmredzami bija gluži pretējs – palīdzēt nelaimē nonākušam sunim, sniedzot tam nepieciešamo aprūpi gan tajā brīdī (-22 grādu salā dodot siltumu, dzeramo ūdeni un pārtiku), gan arīdzan vēlāk (suni par saviem līdzekļiem potējot un “čipojot”). Ar šādām darbībām nav iespējams iedzīvoties uz otra rēķina, taču iedzīvoties personīgos zaudējumos un izdevumos, kā tas redzams no šīs lietas, gan var viegli,” skaidro advokāte un tiesību zinātņu doktore, piebilstot, “diemžēl Latvijā bieži notiek tā, ka cilvēki, kas pārkāpj suņu un citu dzīvnieku turēšanas un labturības prasības, nesaņem pelnīto sodu. Tā vietā notiek dažāda veida vēršanās pret tiem cilvēkiem, kuri iebilst pret šiem pārkāpumiem vai mēģina tos novērst pašu spēkiem.”

Suņa materiālā vērtība, saskaņā ar apsūdzības puses apgalvojumiem ir apaļi 20 eiro. Tagad Baiba Vilkauša gaida tiesas procesu, kas 24.februārī plkst., 10.30 nozīmēts Vidzemes rajona tiesā, Gulbenē, kur viņas lieta tiks izskatīta pirmo reizi.

Komentāri 0

youtube icon
Abonēt youtube