Kādā saulainā svētdienas dienā, pavadot laiku ārpus mājas, nonācām Bigauņciemā, kur pa gabalu varēja just smeķīgu smaržu un bija dzirdama sveša mēle. Pieejot tuvāk, var ieraudzīt, ka piekrastes kafejnīcas “Dižpriede” vietā ir jauni saimnieki – ukraiņi, kuri nupat atvēruši pirmo restorānu “SHO restorāns”. Rīta kafijas žurnāliste Gunta Kūla devās aprunāties ar “SHO” administratori Olhu Shkurko.

Sākot sarunu, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir stāsts par to, kā viņi nonākuši Latvijā, turklāt – tik aši uzsākuši arī uzņēmējdarbību. Olha stāsta: “Mūsu komandas dalībnieki ir ukraiņu bēgļi. Bijām spiesti pamest mājas, un tā ir otrā reize pēdējo astoņu gadu laikā. Ja agrāk mums bija iespēja vismaz dzīvot savā valstī, tad tagad kara dēļ bijām spiesti pamest Ukrainu. Mūs pieņēma Latvijā un palīdzēja iekārtoties.”

Olha pastāsta, ka Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 50 cilvēku no viņu komandas. Viņu vidū ir bērni un vecāka gadagājuma cilvēki.

“Ukrainā mēs visi strādājām vienā uzņēmumā, kas iesaistījās dažādās biznesa jomās Luhanskas reģionā – transportā, tirdzniecībā, būvniecībā, ēdināšanā un labdarības aktivitātēs. Viss, ko mēs būvējam 15 gadus, ir sagrauts, tāpat kā mūsu dzīvokļi un mājas. Saprotot, ka mums nav kur atgriezties, sākām savu biznesu Latvijā, atvērām pirmo “SHO restorānu” Bigauņciemā un tuvākajā laikā plānojam Rīgā atvērt otru.

“Sēdēt uz valsts kakla” un vienkārši tērēt sociālos pabalstus nav mūsu plānos. Mēs gribam būt noderīgi valstij, kura mums devusi pajumti.

Restorāns “SHO” atvērts pavisam nesen, un tas joprojām ir pārbaudes režīmā, sakot Olhas vārdiem. “Katru dienu mēs variējam, eksperimentējam un pielāgojam savu ēdienkarti, lai piedāvātu cilvēkiem to, ko viņi vēlas. Vienlaikus paturot daļu no mūsu ukraiņu dvēseles.”

Uzņēmums nav liels, tajā šobrīd strādā neliels skaists darbinieku, taču laika gaitā personāls tiks paplašināts, pastāsta restorāna administratore. Vienlaikus viņa teic, ka augu dienu ir domās kopā ar saviem valstpiederīgajiem un ir pateicīga Latvijai.

“Mēs šobrīd cenšamies fokusēties uz šejieni pārvietoto cilvēku no Ukrainas nodarbināšanu, lai viņi pelnītu sev iztiku un neprasītu palīdzību no valsts un brīvprātīgajiem. Mēs esam pārliecināti, ka Latvijai kā valstij, kas mūs uzņēma, ir jāsaņem no mums pēc iespējas vairāk nodokļos un jāsamazina vajadzība palīdzēt tām ģimenēm, kuras šeit ieradās, lai bēgtu no kara.

Uzsākt biznesu svešā valstī noteikti  nav viegli, turklāt nevis tāpēc, ka paši to vēlējušies, bet gan tāpēc, ka cilvēki bija spiesti pamest savu dzimteni, lai izdzīvotu. Noskaidrojām arī to, ka palīdzīgu roku snieguši draugi un vienkārši labi cilvēki Latvijā. “Jā, draugi mums palīdzēja. Viņus visus ir grūti pat uzskaitīt, jo viņu ir daudz. Pamatā tie ir vietējie iedzīvotāji, kuri ar sapratni un atbalstu reaģēja uz mūsu iniciatīvu sākt savu biznesu šeit. Ir vajadzīga vairāk nekā viena teksta lappuse, lai atzīmētu visus, kas mums palīdzēja, tāpēc vienkārši gribu pateikt sirsnīgu paldies visiem.”

Kādu ēdienu jūs piedāvājat?

Jau publikācijas sākumā minējām vārdu salikumu ‘smeķīga smarža’, un tā tas patiešām ir. Laba ēdiena kvalitāti varēja just jau pa gabalu. “SHO restorāna” ēdienkartē iekļauta Ukrainas un Eiropas virtuve. “Neskatoties uz noteiktajiem standartiem, mēs cenšamies padarīt katru ēdienu unikālu. Grūti aprakstīt garšu vārdos, gaidām ciemos, lai paši varētu par to pārliecināties,” noteic viesmīlīgā ukrainiete.

Jautājot, kā ukraiņi jūtas Latvijā, viņa min, ka šeit nav atbraukuši atpūsties: “Protams, mēs nejūtamies kā mājās. Bet mēs te noteikti jūtamies tā, it kā apciemotu labus draugus.”

Tuvojoties sarunas noslēgumam, runājām arī par to, cik ilgi komanda plāno palikt Latvijā. “Viss prasa laiku, un, iespējams, daļai mūsu komandas Latvija kļūs par mājvietu. Katrā ziņā mums ir ilgtermiņa plāni, un negrasāmies apstāties pie viena restorāna.”

Vēlēsim veiksmi censoņiem un mieru pasaulē!

Slava Ukrainai!