Foto: Latvijas armija/Flickr

Nemāniet sevi un atzīstiet, ka karš agri vai vēlu gaidāms arī pie jums, norāda Ukrainas prezidenta biroja ārštata padomnieks Oleksijs Arestovičs.

Viņš uzsver – tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot gan augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, kuru uzdevums ir atturēt pretinieku jau no pašas vēlmes iebrukt, gan nezaudēt modrību, grimstot ilūzijās, ka brīvība ir pašsaprotama, vēsta portāls Sargs.

“Latvijā beidzot ir jāsaprot – karš noteikti būs!”. Tik skarba ir galvenā atziņa, kādu pēc Krievijas izraisītā kara Ukrainā pirmā pusgada Latvijas sabiedrībai nodod Arestovičs. Viņš atgādina – Ukrainai šajā ziņā bijusi visai drūma pieredze. Pēc neatkarības iegūšanas 1991.gadā un tai sekojošajām attiecībām ar Krieviju Ukrainas virzienā skanējis ne viens vien trauksmes zvans, taču toreiz netika izdarīti nedz vajadzīgie secinājumi, nedz sperti soļi agresora savaldīšanai.

“Tādēļ pašas rupjākās kļūdas gan politikā, gan valsts pārvaldē, gan arī militārajā komponentē tiek pieļautas, izejot no domas, ka “kara noteikti nebūs”. Tā vietā vajadzēja vadīties pēc uzstādījuma, ka “karš noteikti būs”, un tas ir pats labākais veids, kā nodrošināt to, ka karš pie jums neatnāks,” atzīst Arestovičs.

“Es allaž esmu teicis, ka virsnieks, kurš netic, ka sāksies karš, vairs nevar dienēt tālāk, viņam ir jāatvaļinās,” saka  Arestovičs. “Visa valsts pārvaldes būvēšana ir jāveic, vadoties no domas, ka “karš noteikti būs”. Ar šādu domu ir jādzīvo visiem Krievijas kaimiņiem. Ir jāsaglabā visi demokrātiskās valsts institūti un cilvēku tiesības, taču vienlaikus jāvēršas pret tiem, kuri pauž klaji naidīgu attieksmi pret valsti un var kļūt par pretinieka kolaborantiem. Tomēr demokrātijai un cilvēktiesībām ir jābūt par galveno saturošo elementu mūsu valstīs,” viņš saka.

Eksperts atzīst – Krievijas armija vēl aizvien karo pēc tās pašas sistēmas, kā to darīja PSRS karaspēks, cenšoties panākt uzvaru kaujas laukā ar brutālu skaitlisku pārspēku. Taču, kā pierādīja daudzu kauju iznākums, iebrucēju bruņoto spēku vadība izrādījusies vāja, savukārt komandieru prasmes – neatbilstošas.

Tomēr lielākais Ahileja papēdis Krievijas armijā aizvien ir loģistika. Kā atzīst Arestovičs, agresorvalsts armijas aizmugures vienības ir ļoti neaizsargātas, tāpēc jau kopš pirmajām kara dienām Ukrainas aizstāvji savus uzbrukumus primāri vērsa pret apgādes vienībām.

Kā uzskata Arestovičs, Krievijas armija pat pēc vairāk nekā simt gadiem turpina izmantot Sarkanarmijas kara vešanas veidu, kas balstās uz principu “šoks un apjukums”.

“Kā rīkosies krievi? Pirmkārt, tie visiem pieejamajiem līdzekļiem – ar raķetēm, aviācijas uzlidojumiem vai diversantu grupām mēģinās uzbrukt galvenajiem lēmumu pieņemšanas punktiem. Īsi pēc tam sekos masīvs sauszemes iebrukums,” stāsta Arestovičs, norādot, ka pirms Rīgu sasniegs pretinieka galvenie spēki, lietā tiks likts ne mazāk svarīgs militāri psiholoģiskais iedarbības līdzeklis – visai atklāts un masīvs helikopteru desants, kas mēģinās izsēsties Rīgas centrālajos laukumos, veicot dažādas diversijas un mēģinot ieņemt valdības ēkas. Šādu taktiku krievu iebrucēji izmantoja arī Kijivas apkārtnē.

“Tikai stundu pēc tam, kad karš bija sācies, pilsētā parādījās zaļie cilvēciņi. Jāteic, ka uz sabiedrību tas atstāja ļoti paliekošu un graujošu psiholoģisko efektu. Iedomājieties, pagājusi tikai stunda pēc kara sākuma, bet viņi jau bija izsēdušies Gostomeļā. Saskaņā ar plānu pirmajam desantam vajadzēja sekot arī otrajam un trešajam vilnim. Šādi viņi psiholoģiski cenšas radīt iespaidu, ka karš jau ir zaudēts, valsts pārvaldes sistēma ir sagrauta un jebkāda pretošanās ir bezjēdzīga,” stāsta Arestovičs.

Viņaprāt, arī gadījumā, ja Krievija iebruktu Latvijā, tās primārie uzbrukumi būtu vērsti pret lidlaukiem, jūras ostām un dzelzceļa mezgliem, jo, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, Krievijas armijā apgāde ir attīstīta ļoti vāji, turklāt, ja apgāde tiek veikta ar automašīnām, tā kļūst vēl vājāka. “Viņiem ir ļoti ierobežota loģistikas spēja, kas nozīmē, ka visa karadarbība notiek gar dzelzceļa līnijām, pa kurām iespējams pārsviest lielu dzīvā spēka, kaujas tehnikas un apgādes kravu daudzumu,” saka eksperts.

Tāpat viņš atklāj veidu, kā lētiem, bet efektīviem līdzekļiem padarīt pretinieka spēkiem neizmantojamu lidlauku smago kravas lidmašīnu nosēdināšanai. Lai liegtu pieeju skrejceļam, uz tā atliek izbērt smiltis, lai lidmašīna sāktu slīdēt. Šādi lidlaukam tiktu liegta piekļuve, turklāt nebūtu jāiznīcina nedz lidlauka aprīkojums, nedz skrejceļš.

Savukārt masīvo krievu okupantu tehnikas kolonnu apturēšanai jāizmanto dabīgie šķēršļi –  īpaši upes, kas arī iepriekš sagādājušas lielākās galvassāpes krievu armijai. Te atslēga slēpjas efektīvā tiltu iznīcināšanā.

“Atcerieties, ka jums nav tiešā veidā jāuzvar Krievijas armija. Jums vajag efektīvi apturēt tās virzību, lai iegūtu laiku tālākai NATO spēku izvietošanai un tai sekojošajām NATO operācijām. Pat tam kontingentam, kas jau šobrīd ir Baltijas valstīs, būs vajadzīgas vismaz trīs dienas, lai izvērstos. Savukārt pareizi rīkojoties, pa šīm trim dienām ienaidnieka aizmugures vienības tiks itin pamatīgi noplicinātas,” atzīst eksperts.

Tāpat Arestoviča ieskatā valsts drošības stiprināšanā būtiska ir arī izglītības sistēma. Šajā ziņā viņš Latvijai iesaka iespējami ātri pabeigt ilgu laiku atlikto izglītības reformu, pilnībā pārejot uz izglītību latviešu valodā.