Foto: Kārlis Dambrāns/Flickr

Uzvaras pieminekļa simboliskās nozīmes skaidrojums bija haotisks un neskaidrs – pēc tā autoru domām tas simbolizēja pēdējo sprādzienu, uzvaras salūtu, labības vārpu, uzvaras ērģeles un sociālisma karogu, vēsta TV3 raidījums Nekā personīga.

Uzvaras parks gadu gaitā izmantots dažādiem mērķiem – no mazdārziņiem, cara stādītiem kokiem un dziesmu svētkiem līdz nāvessodu izpildes vietai un Krieviju slavinošiem pasākumiem. Pēc 25.augusta šai vietai būs jāveido jauna nozīme.

25.augusta rītā Pārdaugavā skan perferatoru skaņas. Notiek Uzvaras parkā esošā obeliska demontāža. Pēc vairāku stundu kalšanas obelisks krīt un 16:42 piezemējas baseinā. Pār uzvaras parku pavērās skats, kāds tas pēdējo reizi bijis pirms 36 gadiem. Taču parks ideoloģiskiem mērķiem izmantots daudz senāk.

“Pašā 20.gadsimta sākumā, precīzāk 1910.gadā Rīga un Vidzeme svin milzīgu jubileju, ideoloģisku jubileju – 200 gadu Krievijas impērijas sastāvā. Šo svētku ietvaros šim parkam tiek piešķirts Pētera vārds un parkā notiek svētku programmas pasākumi, ir atbraucis ķeizars Nikolajs II, kurš šeit stāda kokus,” stāsta Latvijas Universitātes profesore, vadošā pētniece, Dr. Hist. Vita Zelče.

Jebkādu tālāku vietas attīstību aptur Pirmais pasaules karš. Pēc Brīvības cīņām parks iegūst jaunu nosaukumu – Uzvaras parks – par godu uzvarai pār Bermonta karaspēku. Patiesu cilvēku piepildījumu un svētku svinēšanu šeit piedzīvo Kārlim Ulmanim nākot pie varas.

“30.tajos gados, kad ir Ulmaņa autoratīvais režīms, šeit norisinās ideoloģiskas telpas veidošana, jo tā laika režīmiem ir vajadzīgas lielas platības, kur sapulcināt cilvēkus – kaut kādi laukumi, stadioni. Tam tiek izvēlēts Uzvaras parks, šeit top dziesmu svētku estrāde, kur arī notika pēdējie dziesmu svētki Rīgā,” turpina Zelče.

Pēc Otrā pasaules kara, nabadzības un pārtikas trūkuma dēļ, parka teritorijā veido mazdārziņus, kurus piešķir Rīgas centrā dzīvojošajiem.

Daudz drūmāku ainu parks piedzīvo 1946.gadā, kad piespiedu kārtā no skolām un darbiem tiek sadzīti cilvēki pūļi, lai noskatītos kā publiski pakārti tiek vācu virsnieki. Piecpadsmit gadus pēc nāvessodu izpildes, padomju vara atkal pievērsās parkam, to pārdēvējot par godu Padomju Savienības Komunistiskās partijas 22.kongresam.

“Tajā tiek pieņemta jauna partijas programma, līdz ar to ar šo nosaukumu parks lieliski iekļāvās padomju ideoloģiskajā telpā. Ja līdz tam, Padomju savienības galvenie svētki bija Lielā oktobra revolūcija, kas tika atzīmēta novembrī, tad Brežņevs un viņa komanda redzēja, ka galvenais potenciāls ir cilvēkos, kurus ir skāris karš, un kas varētu kļūt par viņu atbalstītāju grupu. Šajā ideoloģiskajā vēstījumā Padomju savienības galvenā jēga ir uzvara lielajā tēvijas karā. Ja Hruščova periodā Padomju savienības pastāvēšanas jēga bija komunisma celtniecība, kosmonauti, sasniegumi un citas tādas modernas lietas – orientācija uz nākotni, tad, izgāžoties komunisma celtniecības projektam, tā jēga tiek pārkonstruēta. Akcents tika likts uz pagātni, tātad Padomju savienības pastāvēšana ir attaisnojama, slavējama un godājama, jo šī bija tā valsts, kas uzvarēja karā. Tādēļ galvenā jēga ir šis karš,” skaidro profesore.

1975.gadā tiek izsludināts pieminekļa ideju konkurss, kurā it kā pieteiktas 33 idejas. Konkurss gan noslēdzies bez uzvarētāja. Otrās vietas ieguvēju ideju neīstenoja.

Divas arhitektu grupas, kuras ieguva trešo vietu, apvienojās un ideju sāka realizēt. Lai būvniecībai iegūtu nepieciešamos līdzekļus, tos vienkārši atvilka no cilvēku algām. Pieminekli neizdevās pabeigt plānotajā laikā.

“Lielā ballīte gan nomenklatūrai, gan militāristiem izpalika. Pieminekli pabeidza tikai rudenī, to atklāja 5.novembrī, piesaistot  oktobra svētkiem. Turklāt, pārlapojot presi,  tā ķeza ir milzīga, jo pat galvenais laikraksts “Cīņa” šo ziņu nelika pirmajā lapaspusē. Iedomājieties, Rīgā atklāj pieminekli un galvenais kompartijas medijs ziņu liek tikai otrajā lapaspusē!” stāsta pētniece.

Paša pieminekļa simboliskās nozīmes skaidrojums ir haotisks un neskaidrs. Tas vairāk atgādina izpatikšanu žūrijas komisijai, nekā vienotu stāstu, vēstījumu. “Pēc autoru ieceres obelisks ir daudznozīmīgs, tas ir pēdējais sprādziens, uzvaras salūts, labības vārpa, uzvaras ērģeles, sociālisma karogs,” stāsta Zelče.

Padomju savienībā šī vieta uzvaras svētku atzīmēšanai kalpoja vien pāris gadus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vien atlikušās okupantu armijas daļas atzīmēja 9.maiju. Dažus gadus vēlāk partijas sāka izmantot pieminekli politiskiem mērķiem. “Pirmie bija “Sociālistu partija” ar Alfrēdu Rubiku priekšgalā, pēc tam attiecīgi “PCTVL”, tad ir  “Saskaņas centrs”, “Saskaņa”. Pieminekļa izmantošana, veidojot svētkus, ļoti labi saslēdzas ar Krievijā Putina laikā atdzimušo Brežņeva laika ideoloģiju, bet tikai modernākā izpildījumā,” norāda vēsturniece.

Latviešus tas tracināja, notika konfrontācijas. 1997.gadā Pērkonkrustieši centās uzspridzināt obelisku, taču nesekmīgi, dzīvību zaudēja divi cilvēki.

Visu šo gadu laikā Latvijas politiķiem pietrūka drosmes novākt pieminekli Uzvaras parkā. Tikai pēc notikušajām zvērībām Ukrainā, Latvijas politiķiem kļuva skaidrs, ka piemineklis iemanto jaunu un daudz bīstamāku vēstījumu un tas ir nojaucams. “Tajā, kas notiek Ukrainā, mēs savā veidā redzam Latviju 40. gados – gan karaspēka ienākšana, gan karaspēka attiecības ar civiliedzīvotājiem, laupīšanas, nogalināšanas, filtrācijas nometnes.  Tas ir stāsts par 40.gadu Latviju, kurš ir šobrīd redzams daudz dažādos ekrānos,” tā Zelče.

Lasiet arī: VIDEO: Uzvaras parkā nogāztas padomju karavīru un sievietes tēla statujas; 14 cilvēki aizturēti