Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja/Flickr

Bezpartejiskais, privātuzņēmējs, privātpersona. Vienlaikus – valdību veidojoša politiskā spēka radītājs un vadītājs. Saruna (viņa politiskās noslodzes dēļ –attālināta) ar atbildēs viegli tehnokrātisko Uldi Pīlēnu pašā nedēļas sākumā aizritēja, šķiet, Apvienotā saraksta līderim rokā turot jaunās valdības deklarāciju.

Varu vien minēt, ko šajā dokumentā saskata “īstie” politiķi, bet sajutu, ka arhitekts tajā redz cītīgi izstrādātu rasējumu, kam jāpārtop veiksmīgā jaunbūvē.

Kā Jūs raugāties uz to, ka politiskās karikatūrās tiekat zīmēts kā dzeltena plastmasas rotaļlieta vannai? Pagaidām, šķiet, tādas redz tikai žurnālā Ir, bet, pieļauju, mode ies plašumā.

– Ļoti pozitīvi raugos. Dzeltenais plastmasas pīlēns bija arī mūsu vēlēšanu kampaņas autobusa talismans.

Oi, es to nemaz nezināju… Pats galvenais jautājums mūsu sarunā: kas turpmāk notiks Rīgas un Ventspils ostā, vai tajās turpināsies “Bordāna reforma”? 

Šī nav interese par to, kam ostās būs politiskā virsroka – valstij vai pašvaldībai. Tās pārvaldīšanā jābūt pārstāvētiem uzņēmumiem, kuri strādā terminālos un piestātnēs, atrod un pārkrauj kravas, pārvadā pāri jūrai pasažierus. To jau sadzirdēju Māra Kučinska teiktajā, to tieši ostiniekiem solīja Uldis Sesks. Kas Jums šajā sakarā sakāms?

– Ir punkts valdības deklarācijā, ko es nolasīšu, pēc tam paskaidrošu. Tas skan: “Turpināsim pabeigt un uzlabot ostu pārvaldības reformu, pilnveidojot pašvaldību iesaisti ostu pārvaldībā, efektīvāk izmantosim Latvijas ostu sociālekonomisko potenciālu, piesaistot tranzīta kravas no jauniem virzieniem.”

Kas tajā pateikts? Tas, cik dažādi mēs esam šajā koalīcijā. Nacionālā apvienība (NA) un Jaunā Vienotība (JV) ir aizgājušās valdības dalībnieki un šīs ostu reformas autori. Nu, labi – tās politiskie nesēji. Pienākot klāt Apvienotajam sarakstam (AS), šajā politikā tomēr ir notikušas korekcijas, ko AS ievirzīja.

Tas nozīmē, ka JV un NA, negribot šķirties no 13.Saeimas laikā sāktās reformas prasības – veidot kapitālsabiedrības Rīgas un Venspils ostās –, tomēr piekrīt AS redzējumam, ka Liepājas modelis ir pārvaldībā šobrīd labākais un nepieciešamākais.

Es par to pārliecinājos vēlēšanu braucienā uz Venstpili – runājot ar ostniekiem, kuri atzina, ka Liepājas modelis viņiem būtu labs. Tāpēc mums ir apņēmība, tāpēc deklarācijā rakstīts “pilnveidojot pašvaldību iesaisti ostu pārvaldībā”…

Mūsu izpratnē bez pašvaldības līdzvarojošas lomas ostu attīstība nav stratēģiski iespējama.

Ne Rīgā, ne Ventspilī. Tai jābūt obligāti, pat ja JV un NA saka, ka abās ostās grib kapitālsbiedrības.

Atvainojiet, bet es prasīju par UZŅĒMUMU līdzdalību!

– Kā jau teicu, Liepājas modelis – ar valsts, pašvaldības un uzņēmēju proporcionālu iesaisti – ir pats labākais. Šis tika sadzirdēts diezgan nepārprotami. Protams, tam vēl nav risinājuma, bet skatīsimies, kā NA satiksmes ministrs sadzirdēšanu būs sapratis. Liepājas modelis tika izskatīts kā potenciālais pārvaldības modelis. Tās gan nav visas koalīcijas domas, bet mēs turpināsim uzstāt uz šo modeli, pat ja tā juridiskā forma būs kapitālsabiedrība.

Jūs nedomājat, ka JV un NA aizstāv reformu ne jau tāpēc, ka pašām tā šķistu pareiza, ka abām tur būtu kāds labums? Aizstāv tāpēc, ka vienkārši nevēlas atzīt pārpolitizētu likumdošanas brāķi. Baidās atzīt kļūdu: ak, tad taču cietīs premjera un abu partiju autoritāte…

– Es Jums neko tādu neesmu teicis. Taču Jums ir leģitīmas tiesības tā formulēt šīs lietas.

Rodas iespaids, ka valdības veidotājiem labklājības politika ir vilks, ko labāk nepiesaukt. Vai pat striķis, par ko dažā mājā jāklusē. Arī šis ir neapejams jautājums mūsu sarunā, jo tautai ir vienalga, ka pabalsti un pensijas nav AS uzticēts “lauciņš”.

It kā dīvaini, ka to prasu miljonāram, bet varbūt tieši tāpēc: kāds ir Jūsu redzējums – kā labklājības politiku var veidot tagad un ar naudu, kas valdībai ir vai nav pieejama?

– Labklājības politika ir viens no Latvijas – un jebkuras valsts – pastāvēšanas stūrakmeņiem. Tas pirmkārt. Otrkārt – šī politika nevar turpināties bez pārmaiņām, un AS ir nācis kā pārmaiņu virzītājs.

Protams, JV vinnēja vēlēšanas pietiekami pārliecinoši. Mums bija divas iespējas: palikt opozīcijā vai tomēr, respektējot pietiekami lielo 11 procentu vēlētāju atbalstu AS, veidot politiku – arī labklājības sektorā – no pozīcijas iespējām.

Sāksim ar reģioniem. To disproporcionāla attīstība nav pareiza ilgtspējīgai labklājības valstij. Reģioniem ir jāattīstās līdzsvaroti, lai cilvēki tajos dzīvo un strādā, saņem pieklājīgas algas, spētu nodrošināt saviem bērniem izglītību, sev – vecumdienas.

Otra tēma. Deklarācijā ir minēts vienkāršots mehānisms nodokļu aprēķināšanai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai veicinātu saimniecisko aktivitāti. Jo tā būs lielāka, īpaši reģionos, jo augstāka būs kopējā labklājība. Jo tā būs augstāka, jo vairāk varēsim maksāt pensijās.

Nākamā tēma – Džini indekss. Mums ienākumu atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem ir pārāk liela, tā ir jāmaina. To var mainīt ar eiropejisku, normālu darba tirgus politiku, ar veiksmīgu, nodokļus maksājošu uzņēmējdarbību un proporcionalitāti nodokļos – saprātīgā veidā. Lai mēs ar saviem nodokļiem Baltijā būtu līdzvērtīgi konkurencē. Tāds ir mūsu mērķis, mūsu apņemšanās, strādājot šajā koalīcijā.

Deklarācijā ir 213.punkts, kas tur radies ne bez AS ziņas: “Izvērtēsim administratīvi teritoriālās reformas rezultātus, sociālo un ekonomisko ietekmi, nodrošināsim sabiedrības un kopienu plašu un efektīvu iesaisti Latvijas teritorijas attīstības un pārvaldības procesos.”

Reforma nav ideāla, mēs to kritizējam, kritizēsim un piedāvāsim risinājumus. Jo virkne tēmu tur vispār nav līdz galam atrisinātas. Piemēram, civilā aizsardzības organizēšanai būtu vajadzīgas otrā līmeņa pašvaldības – varbūt pat plānošanas reģionu apmēros. Tāpat skolu tīkla izvērtēšana ir jāskata lielākā mērogā, nevis viena novada ietvaros. Ceļu tīkls arī iet pāri novadu mērogam.

Revolūciju te neviens netaisīs. Reformu vērtēs no tās ieguvumiem un zaudējumiem. Ja vajadzīgas racionālas korekcijas, tad tās, mūsuprāt, ir jāveic. [..]

Jūsu personiskās attiecības ar, teiksim tā, dažu Vienotības politiķi siltumu neizstaro. Šķiet, nu jau tāpat ir ar NA politiķiem. Viņi ir profesionāļi, dažs politikā strādā divas desmitgades, cits tuvu tam. Šiem cilvēkiem Jūs – nevis AS politiķi! – esat diletants. Viņiem praktiskās lietas jārisina, “tauta jāpabaro”. Jūs, bezpartejisks miljonārs, varat atļauties domāt (ceru, ka tā) un izteikties ideālistiski, sapņot un izteikt savas vīzijas publiski, par reitingu nesatraucoties. Pats jūtat bezdibeni starp viņiem un sevi? 

– Vai tas vispār ir aizvainojums: būt diletantam, ja redzi politiku, kas tika īstenota, un tās rezultātus? Kur esam tādejādi nonākuši, JV un NA tandēmam vedot mūs šos četrus gadus? Tajos ir ārkārtīgi strauji audzis valsts ārējais parāds…

Bija taču kovids…

– Taisnība, bet tas bija arī kaimiņiem – Igaunijā, Lietuvā, pāri jūrai Zviedrijā. Tā absolūti nezaudēja ekonomisko jaudu, ari kovida apkarošanā sasniedza labākus rezultātus.

Manā biogrāfijā par diletantu esmu saukts jau no jaunības gadiem.

Kad es, arhitekts, kļuvu par būvnieku. Kad kā arhitekts kļuvu par uzņēmēju. Man tas nav nekas jauns.

Svaigs skats no malas uz valstiskām lietām – kas jau kļuvušas par tik tehnisku rutīnu, ka JV un NA politiķi kopā ar ierēdņiem vairs pat iedomāties nevar, ka iespējams tās risināt citādāk – var būt svētīgs. Arī Latvijas attīstībai kopumā. Šajos mēnešos, diskutējot ar nosacītiem politiskajiem “pretiniekiem” – tagad koalīcijas partneriem – un ierēdņiem (kuri arī faktiski cenšas skaidrot savas pozīcijas, īpaši Finanšu ministrijā), es saprotu precīzi to, ko es redzu: mūsu politika un ierēdniecība darbojas pārāk fragmentēti.

Ministrijas ir pārāk feodālas saimniecības. Starp tām ir pārāk maz sadarbības. Valdībā ir pārāk maz tā sauktās “horizontālās” sadarbības digitalizācijas, labklājības vai ekonomikas tēmas risināšanā. Es dzīvē vienmēr esmu bijis optimists. Šo diskusiju rezultātā redzu, ka ir kaut kas saklausīts. Visi sākam domāt: jā, līdz šim ir bijis maz starpministriju sadarbības! Varu teikt, ka Ministru kabineta komitejas, kas tiek veidotas, lai nodrošinātu “horizontālo”, efektīvāko sadarbību, ir laba lieta.

Es nekautrējos būt tāds, kam piemīt skats no malas, būt savādāk domājošs. Jaunas, radošas lietas var pieteikt tikai ar jaunu politiku. Mēs, AS, nākam ar pieteikumu, ka valstij jāmainās. Tas, kas bijis līdz šim – ka esam pēdējās vietās Eiropas Savienībā, ka mums ir sliktākie rezultāti starp Baltijas valstīm –, nedrīkst turpināties.

Labprāt šādu skatu no malas – ārpus kādas politiskās tradīcijas – uzturēšu arī turpmāk.

Pilnu interviju lasiet ziņu portālā BNN