Ineta Lipša. Foto: Latvijas Banka/Flickr

Apbalvojuma “Gada vēsturnieks Latvijā” saņēmēja vēsturniece Ineta Lipša ir izvēlējusies atteikties no piešķirtās balvas, lai izmantotu iespēju pievērst plašākas sabiedrības uzmanību traģiskajai situācijai vēstures zinātnē Latvijā.

“Metaforās runājot, ir kritis pēdējais piliens,” tā Ineta Lipša raksta savā paziņojumā, kurā pamato savu nostāju nepieņemt balvu, uzsverot, ka nominācija ir iespēja “publiski aicināt nošķirt ilūziju no īstenības – nošķirt vēstures komunikāciju no vēstures zinātnes”.

“Šo nomināciju “Gada vēsturnieks” cilvēki parasti uztver kā tādu apliecinājumu, ka vēstures izpētē, citējot klasiķi, “mēs ejam stāvus gaisā”. Taču es nevēlos izlikties, ka Latvijas valstī ar vēstures zinātni viss ir kārtībā; es nevēlos turpināt uzturēt ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni,” uzsver Ineta Lipša.

“Parasti balsotāji redzējuši izdotās grāmatas. Man tās pagājušajā gadā bija divas – “Latvijas Bankas vēsture 1922-1940” un “Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture, 1922-1934”. Ne viena, ne otra nav tapušas, pateicoties lieliskajam – pēdiņās – finansējumam, ko deputāti un ministri ir atvēlējuši. Precīzāk būtu teikt: noskauduši – Latvijas vēsturei un kopumā – humanitārajām zinātnēm Latvijā,” norāda vēsturniece.

Raksturojot situāciju Latvijas vēstures zinātnē, vēsturniece ir skarba: “Vēstures izpēte drīzāk nenotiek, kā notiek. Bet ilūziju par to, ka vēstures izpēte notiek, uztur politiķu organizētās publiskās diskusijas, kurās piedalās arī vēsturnieki un runā par jebkuru tēmu, ko politiķi piedāvājuši. Visi diskusiju dalībnieki parasti apliecina: jā, jā, mums vajag pētījumus par okupācijas laiku 20.gadsimtā, mums vajag par iepriekšējiem gadsimtiem. Tā dedzīgā gaisotne it kā paredz, ka kaut kur otrajā plānā vēsturnieki katru darbadienu to vagu dzen uz priekšu – katrs savā laika periodā, katrs savā tēmā utt., kā tam normāli vajadzētu notikt. Bet – Latvijas valstī tā otrā plāna vienkārši nav!

Karalis ir kails! Saeimas un valdības un ministriju jeb nozaru administratori Latvijas valstī ir izveidojuši tādu zinātnes sistēmu, ka tā neapmaksā zinātnieku ikdienas darbu ne viduslaiku vēstures, ne agro jauno laiku vēstures, ne jauno laiku vēstures, ne 20.gadsimta vēstures izpētē!

Es teiktu pat vairāk – līdzšinējās un tagadējās Saeimas, valdības un nozaru administratori apzināti iznīcina vēstures zinātni Latvijā. Jo – kā citādi vērtēt faktu, ka Latvijas Zinātnes padomes administrētajā pēdējā zinātnisko projektu konkursā finansējumu izpētei piešķīra tikai 7% no iesniegto projektu skaita?! Tas turpinās jau gadiem. Un – ko tas nozīmē dzīvē? Piemēram, to, ka Latvijas vēstures institūtā pēdējos gados ir atlaista virkne vēsturnieku! Ja kādam šķiet, ka mēs ikdienā uz priekšu dzenam pagātnes izpētes vagu viduslaikos, agrajos jaunajos laikos, jaunajos laikos un jaunākajos laikos, respektīvi, pētām pagātni no brīža, kad šeit parādījās rakstītie vēstures avoti, līdz valsts atjaunošanai 1991.gadā, tad – ziniet, ka nekas tāds nenotiek!”

Ineta Lipša savā darbā ir pievērsusies Latvijas vēsturē līdz šim maz aplūkotām sociālām realitātēm, kas atklāj daudz nezināma par sabiedrību un tās ikdienu Latvijā pirms Otrā pasaules kara un padomju okupācijas laikā.

Patlaban vēsturniece strādā zinātniskajos projektos, kas pēta sociālo politiku pret viendzimuma subkultūru padomju okupācijā (1954-1991) Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūtā un sieviešu vēsturi starpkaru Latvijā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.

2022.gadā iznāca apjomīgs Inetas Lipšas darbs “Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922-1934” (ar Fridriha Eberta fonda atbalstu), kā arī Latvijas Bankas 100 gadu jubilejai veltīts zinātnisks izdevums “Latvijas Bankas vēsture 1922-1940”.

Arī pērn aptaujā par gada vēsturnieku tika izvēlēta Ineta Lipša, savukārt 2020.gadā – vēsturnieks Andrejs Gusačenko. 2019.gadā atkārtoti par gada vēsturnieku kļuva prof. Ēriks Jēkabsons (pirmo reizi – 2012.gadā), 2018.gadā Dr. hist. Uldis Neiburgs, 2017.gadā arheoloģe Elīna Guščika, 2016.gadā asoc. prof. Jānis Taurēns, 2015.gadā prof. Harijs Tumans, 2014.gadā Dr.hist. Gustavs Strenga, 2013.gadā prof. Aivars Stranga. Par pirmo gada vēsturnieku Latvijā 2011.gadā kļuva Dr. hist. Kaspars Zellis.

Lasiet arī: VIDEO | Dziedošais policists Nikolajs Puzikovs ieraksta vēl vienu dziesmu ar Deniju Griezi

Aptaujas un balvas “Gada vēsturnieks Latvijā” mērķis ir popularizēt vēsturi un pievērst sabiedrības uzmanību vēsturnieku devumam iepriekšējā gadā.