Foto: Dāvis Kļaviņš/Flickr

Memoriālo muzeju apvienības Andreja Upīša memoriālais muzejs nosūtījis atklātu vēstuli Rīgas domes priekšsēdētājam Mārtiņam Staķim un Rūgas domes deputātiem ar aicinājumu neatbalstīt Publiskās atmiņas centra un Rīgas Pieminekļu padomes rosināto priekšlikumu demontēt latviešu rakstnieka Andreja Upīša pieminekli.

Muzeja ieskatā Publiskās atmiņas centra rosinātais un Rīgas Pieminekļu padomes atbalstītais priekšlikums demontēt vairāku literātu (tostarp – latviešu rakstnieka Andreja Upīša (1877–1970)) skulptūras Rīgas pilsētvidē ietver vairākas problēmas un nenoliedzamas pretrunas. “Debatēs demontējamie tēlniecības objekti tika nodēvēti par “impērijas ikonām”. Uzreiz jājautā – vai Andrejs Upīts būtu nošķirams no krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (1799–1837) vai latviešu rakstnieces Annas Sakses (1905–1981)? Puškins ir bijis nozīmīgs autors vairākām latviešu klasiķu paaudzēm, tostarp arī Upītim, kurš Puškina dzeju apguva pašmācības ceļā agrā jaunībā, savukārt Sakse, lai arī galvenokārt pārstāv totalitārisma laikmeta un padomju okupācijas laika prozu, ir radījusi arī no mākslinieciskā viedokļa vērtīgu un paliekošu īsprozas krājumu “Pasakas par ziediem”,” tekts atklātajā vēstulē.

Tās autori uzsver, ka “Andreja Upīša ieguldījums Latvijas kultūras vēsturē ir krietni plašāks. Rakstnieks literārās gaitas aizsāka 20. gadsimta pirmajos gados, un jau ap 1910.–1914. gadu bija kļuvis par salīdzinoši ievērojamu autoru latviešu literatūrā. Latvijas Republikas gados Upīts ir ne tikai daudzu oriģināldarbu autors, bet izveido latviešu rakstniecības vēsturi (1921), kopdarbā ar literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli – arī pasaules rakstniecības vēsturi (1930–1934), ir vairāku šķirkļu autors Latviešu Konversācijas vārdnīcā. Par sasniegumiem dramaturģijā rakstnieks iegūst Kultūras Fonda prēmiju 1927. gadā. Līdz padomju okupācijas sākumam 1940. gadā Upīts ir sarakstījis lielu daļu būtiskāko darbu, kuriem joprojām ir liela nozīme Latvijas kultūrā. Kopumā Upīts vērtējams kā viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta autoriem latviešu literatūras vēsturē.

Objektīvi Andrejam Upītim var pārmest to, ka 1940. gada jūlijā viņš kopā ar pārējiem Tautas Saeimas delegācijas dalībniekiem dodas uz Maskavu, lai lūgtu Latvijas uzņemšanu PSRS, tādējādi vēl vairāk valstī nostiprinot padomju okupācijas režīmu. Tāpat objektīvi var pārmest visu, ko Upīts ir darījis publicistikā un literatūras vēsturē no 40. gadu sākuma līdz pat aiziešanai mūžībā 1970. gadā, – jo īpaši vēršanos pret trimdas latviešiem, ko būtībā var uzskatīt par morālu un literāru vardarbību. Tomēr jāpiebilst — valsts arhīvos nav atrodami dokumentāri pierādījumi, ka Andrejs Upīts būtu atbildīgs tieši par politiskām represijām – nedz 1919. gadā, kad nepilnus piecus mēnešus rakstnieks atradās politiskā amatā, nedz pēc 1940. gada. Pat 1919. gadā pildot Padomju Latvijas Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāja pienākumus, Upīša politika ir vērsta uz kultūru, nevis citiem jautājumiem, kas skartu laikabiedru represēšanu, un šis fakts mūsdienās publiskā telpā bieži tiek apšaubīts bez jebkāda dokumentāra pamatojuma.”

Vēstules autori atgādina, ka “Upīts vienmēr ir bijis liels latviešu valodas aizstāvētājs – rakstnieka literārie darbi apliecina viņa plašo un daudzpusīgo vārdu krājumu, kuram turklāt ir kultūrvēsturiska vērtība. Divreiz Upīša dzīves gājumā rakstniekam bija iespēja palikt strādāt un dzīvot padomju Krievijā – gan 1919. gadā, gan pēc 1940. gada –, taču abas reizes rakstnieks nolēma atgriezties dzimtenē un turpināt nodarboties tieši ar latviešu literatūru. Arī tādi padomju okupācijas laikā tapušie literārie darbi kā romāns “Zaļā zeme” iezīmē sava novada (Skrīveru pagasta) kultūras vēstures liecības – tā ir rakstnieka dzimtā novada 19./20. gs. mijas fiksācija, aprakstīšana un atspoguļojums. Tā vienlaikus kolorīti atsedz un tipizē sociālās norises toreizējā Latvijas teritorijā.”

“Mūsdienās nereti izskan priekšlikums skatīt literāro mantojumu atsevišķi no autora sabiedriskā tēla. Un tomēr, vai ir iespējams atdalīt rakstnieku no sabiedriska darbinieka vai politiskas figūras? Tādā gadījumā – kuru pieminekļa daļu demontēsim, bet kuru atstāsim?” retoriski vaicāts vēstulē. “Vairāki Andreja Upīša literārie darbi joprojām ir iekļauti skolu programmā. Stāsts “Sūnu ciema zēni” tiek apgūts 6.–7. klašu latviešu valodas un literatūras stundās, romāns “Zelts” – piedāvāts vidusskolas klasēm kā spilgts naturālisma literatūras piemērs, savukārt humanitārā novirziena mācību iestādēs audzēkņi lasa arīdzan rakstnieka 20.–30. gadu noveles un vēsturiskās traģēdijas. Arī lielākajos Latvijas teātros pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Upīša daiļrade tikusi periodiski aktualizēta dažādās jaunās interpretācijās; pēdējās no tām – Latvijas Nacionālajā teātrī (1996, 2013, 2015) un Daugavpils teātrī (2021).”

“Rakstnieka piemiņas šķelšana likumsakarīgi nozīmētu, ka no šīs personības literārā mantojuma vai vārda būtu jāvairās vai jākaunas. Tomēr tamlīdzīga rīcība rosina vēl citu jautājumu – vai tā nav pēdējos gados tik bieži pieminētā mākslas cenzūra? Šobrīd neeksistē konstruktīva polemika – objektīva un zinātniski pamatota vēstures pētniecība ir aizvietota ar politiskām interpretācijām. Atteikties no padomju laika liecībām var, bet tādā gadījumā tas nozīmē tādu pašu vēstures pārrakstīšanas praksi, kāda tika piekopta (un par ko visvairāk tiek pārmests rakstnieka biogrāfijas kontekstā!) okupācijas apstākļos. Melnbalts pasaules dalījums pastāvēja sociālistiskā reālisma kanonā, kurā sākotnēji antagonisms varēja būt starp “slikto” un “labo”, bet tad, kad viss “sliktais” izskausts, konflikts varēja veidoties tikai starp “labo” un “vēl labāko”.

Vai esam atkārtoti sasnieguši šādu pasaules modeli 21. gadsimtā? Kas mūsu nācijai ir svarīgākais: atzinīgi novērtēt rakstnieka pozitīvo devumu un māksliniecisko spēku vai – pretstatā – vienkāršojot, akcentēt negatīvo un nosodāmo, mums ideoloģiski nepieņemamo?” teikts atklātajā vēstulē.

Andreja Upīša skulptūras autors ir kādreizējais Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs (1971–1998), mākslinieks Alberts Terpilovskis (1922–2002). Tieši viņa vadībā Latvijas plastiskās mākslas tradīcijas un monumentalitāte, daudzveidība un materiālu izpratne tika pilnveidotas visos tēlniecības žanros un izteiksmes formās. Alberta Terpilovska diplomandi (tāpat kā savā laikā Konstantīna Rončevska, Kārļa Zemdegas, Kārļa Zāles audzēkņi) veido spēcīgos un interesantākos autorus, kuru darbi redzami visā Latvijā. Profesora, pedagoga, sabiedriskā darbinieka stāja izrietēja no Tēlnieka paša mākslinieciskajām interesēm. Jau mācību procesā Alberts Terpilovskis rosināja audzēkņus radīt 20. gadsimta Latvijas kultūras darbinieku portretus, tādējādi saglabājot mūsu vēstures liecības un vērtīgu rakstnieku, mākslinieku, aktieru piemiņu. Šādā veidā tapa aptuveni simts darbu, kuri bez maksas tika izvietoti novadu skolās un kultūras namos. Šim veikumam nav līdzvērtīga Latvijas kultūrvēsturē. Latvijas mākslā nu jau uz laiku laikiem saglabāsies Alberta Terpilovska iejūtīgi, dziļi izprasti kultūras vides personību portretējumi: Valdis Dišlers (1965), Gunārs Kirke (1973), Raimonds Pauls (1978), Emīls Melderis (1983), Pēteris Pētersons (1985), Jānis Streičs (1991), Jānis Peters, Ēvalds Valters un daudzi citi.

“Šai mākslinieka tēlnieciskajai satura un formas līnijai pieder arī monumentālais darbs – piemineklis Andrejam Upītim (1982, sadarbībā ar arhitektu Gunāru Asari (1934–2023)). Darbā labi nolasāma rakstnieka stāja, bagātais veikums Latvijas literatūrā un rakstura pretrunīgums, portretiskā līdzība. Pats ansamblis skatāms kopumā ar blakus esošo namu, novietojumu, zālāju (kā norādi uz kultūrvēsturisko romānu “Zaļā zeme”) un ar savām vispārinātajām, ģeometrizētām formām, ritmiku ir unikāla sava laikmeta mākslinieciska liecība. Jāpiebilst, ka tik pilnvērtīgas raudzes ansambļi Latvijā nav saglabājušies daudz, un tie veido nozīmīgu posmu Latvijas tēlniecības gaitas nepārtrauktībā.

Skulpturālajā tēlā nolasāmas arī laikmeta pretrunas (statiskums savienojumā ar dinamiku). Alberta Terpilovska veidotā Andreja Upīša skulptūra iemieso sevī rakstniekā slēpto duālismu – no vienas puses, tajā atveidoti tipiski sociālisma laikmeta personības vaibsti, no otras puses, tajā nolasāms visai precīzi tverts Upīša kā smagnējas personības un sīksta literāta-kritiķa tēls, un tieši tādēļ šis tēlniecības objekts vērtējams kā unikāla laikmeta liecība.

Jāpiebilst, ka diskusijas un diskutējami pieminekļi rosina kritisko domāšanu, kuru prasa mūsdienu sabiedrība un demokrātijas izpratnes, apguves skola. Liecības pilsētvidē šo mācību ne tikai atgādina, bet vairo arī sabiedrības izglītošanos un atbildību par mūsu vēsturi, kultūru kopumā,” norādīts vēstulē.

Kā ziņots, Publiskās atmiņas centrs atkārtoti vērsies pie Rīgas domes priekšsēdētāja Mārtiņa Staķa ar lūgumu nekavējoties veikt komunistisko totalitāro režīmu, PSRS okupācijas varu vai kara ideoloģiju slavinošo objektu demontāžu Rīgas valstspilsētas administratīvajā teritorijā.

Jau vairāk kā pirms gada, 2022.gada janvārī un februārī, tika iesniegti lūgumi Rīgas valstspilsētas domes pieminekļu padomes, Rīgas pieminekļu aģentūras un Rīgas valstspilsētas domes deputātiem par pieminekļa Trīskārtējam Sociālistiskā Darba varonim, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Augstākās Padomes deputātam, Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās Komitejas loceklim un krievu militārisma simbolam Mstislavam Keldišam un pieminekļa Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietniekam demontāžu. Pieminekļu padome Staļina kodolieroču autora Keldiša krūšutēla demontāžu noraidīja 2022.gada 25.martā. Šajā pašā sēdē padome noraidīja Andreja Upīša, kurš 1940.gada augustā personīgi Maskavā, Kremlī lūdza Staļinu “uzņemt Latviju PSRS”, pieminekļa pārvietošanu.

Otras augstākās PSRS okupācijas amatpersonas Latvijas teritorijā statuss staļinisma periodā un tiešā, apzinātā un instrumentālā darbība prettiesiskajā inkorporācijā okupētājvalstī nenoliedzami definē ne vien ar PSRS okupācijas varas saistītas personas statusu, bet visaugstākā kolaboranta statusu. Līdz ar to nav saprotama PSRS okupācijas amatpersonu apzinātas slavināšanas publiskajā telpā turpināšana, paziņojumā medijiem norāda Publiskās atmiņas centrs.

Ņemot vērā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes 2022.gada 1.jūnija dokumentā uzsvērto aspektu, ka Upīša un Keldiša pieminekļi Rīgā neesot iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, iesniegts lūgums līdz šā gada 13.februārim lemt par vides objektu – pieminekļu, piemiņas plākšņu un nelegāli izvietotu skuptūru – Rīgā demontāžu un pārvietošanu uz iekštelpām.

Lasiet arī: Izdevumi būs lielāki par ieņēmumiem – pēc ilgām debatēm Saeima pieņem šī gada valsts budžeta likumu

“Lūguma sarakstā nosaukto demontējamo elementu skaitā ir ne vien jau minētie pieminekļi PSRS Sociālistiskā Darba varoņiem Keldišam un Upītim, bet arī tādi, kas, piemēram, slavina LPSR Augstākās Padomes deputātu, Latvijas vēsturiskās publiskās atmiņas kropļotāju un okupācijas ideologu Jāni Zuti, Rietumtautu komunistiskās universitātes mācībspēku Moricu Eduardu Zilberu, nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas orgāna pagrīdes tipogrāfiju un citi. Paradoksāli, ka Publiskās atmiņas centrs sarakstā bijis spiests atkārtoti lūgt demontēt arī netālu no Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas esošo skulptūru Krievijas militārpersonai Aleksandram Puškinam, kas pilsētas publiskajā ārtelpā izvietota nelegāli par spīti kompetento institūciju protestiem,” norāda Publiskās atmiņas centrs.